Jupiters ir lielākā planēta Saules sistēmā. Tā ir piektā planēta no Saules. Jupiters ir gāzveida milzis, jo tas ir liels un sastāv no gāzes. Pārējie gāzes milži ir Saturns, Urāns un Neptūns.

Jupitera masa ir 1,8986×1027 kg jeb aptuveni 318 Zemes. Tas ir divreiz vairāk nekā visu pārējo Saules sistēmas planētu masa kopā.

Jupiteru var redzēt pat bez teleskopa. To zināja jau senie romieši, kas to nosauca sava dieva Jupitera (latīņu: Iuppiter) vārdā. Jupiters ir trešais spožākais objekts nakts debesīs. Spilgtāks ir tikai Zemes Mēness un Venera.

Jupiterim ir vismaz 79 mēness. Aptuveni 50 no tiem ir ļoti mazi un mazāki par pieciem kilometriem. Četri lielākie Jupitera mēness ir Io, Eiropa, Ganimeds un Kallisto. Tos sauc par Galileja mēnešiem, jo Galileo Galilejs tos atklāja. Ganimeds ir lielākais Saules sistēmas mēness. Tā diametrs ir lielāks pat par Merkuriju. 2018. gadā tika atklāti vēl 10 ļoti mazi mēness.

Uzbūve un sastāvs

Jupiters galvenokārt sastāv no sākotnējām gāzēm — ūdeņraža un hēlija, ar nelielu daudzumu smagāku elementu centrālajā reģionā. Planētas vidū, pie ļoti lieliem spiedieniem, ūdeņradis var pastāvēt metāliskā formā, veidojot vadītspējīgu slāni, kas spēlē nozīmīgu lomu magnētiskā lauka radīšanā. Iespējama cieta vai puscieta kodola klātbūtne, kas sastāv no smagākiem elementiem.

Atmosfēra, joslas un Lielais Sarkanais Plankums

Jupitera atmosfēra ir pazīstama ar krāsainām joslām — gaišākām zonas un tumšākiem joslu veidojumiem — kas rodas straujās konvekcijas, vēja un ķīmisku procesu rezultātā. Atmosfēras ķīmija ietver amonjaku, metānu, ūdens tvaikus un citus savienojumus. Viena no planētas slavenākajām iezīmēm ir Lielais Sarkanais Plankums — milzīgs viesuļvētras reģions, kas pastāv jau vairākus simtus gadu un ir daudz lielāks par Zemi.

Izmēri, rotācija un orbīta

Jupitera vidējais diametrs ir aptuveni 139 820 km (ekvatoriālais ~142 984 km). Planēta griežas ap savu asi ļoti ātri — viena diena uz Jupitera ilgst tikai aptuveni 9 stundas 55 minūtes, tādēļ planēta ir stipri saplacināta pie poliem. Jupiters orbītā ap Sauli atrodas vidēji aptuveni 5,2 astronomiskajos vienībās (~778 miljoni kilometru), un viena gada ilgums atbilst aptuveni 11,86 Zemes gadiem.

Magnētiskais lauks, magnetosfēra un gredzeni

Jupiters izstaro ļoti spēcīgu magnētisko lauku — tas ir daudz stiprāks nekā Zemes. Tā milzīgā magnetosfēra aptver plašas telpas un ietekmē apkārtējos plazmas un radiācijas apstākļus, radot intensīvas auroras polārajos reģionos. Lai gan Jupiters nav tik pamanāms ar gredzeniem kā Saturns, tam ir vāji, putekļainā gredzenu sistēma, kas tika atklāta ar vietu kosmosa izpētes kuģiem.

Pavadoņi un Galileja mēneši

Jupiters ir planēta ar bagātīgu pavadoņu sistēmu. Papildus minētajiem Galileja mēnešiem:

  • Io — visaktīvākais vulkāniskā ziņā ķermenis Saules sistēmā, ar pastāvīgu vulkānisku darbību, ko rada spēcīgā plūdmaiņu iedarbība no Jupitera gravitācijas.
  • Eiropa — gluda ledu klāta virsma, kuras zemūdens okeāns zem ledus iespējams satur šķidru ūdeni un ir viens no galvenajiem kandidātiem, kur meklēt dzīvības pazīmes ārpus Zemes.
  • Ganimeds — lielākais mēness Saules sistēmā, kas pat ir lielāks par Merkuriju; tai ir sava magnētiskā lauka pazīmes.
  • Kallisto — spēcīgi krāsots, krāteru pārklāts mēness, ar ļoti seniem virsmas reģioniem.

Pašlaik zināmi vairāki desmiti Jupitera pavadoņu, un kopējo skaitu pētniecība laika gaitā precizē — jaunākie pētījumi liecina par vairāk nekā 90 atklātiem pavadoņiem, tostarp daudziem maziem, neregulāriem objektiem.

Izpēte un misijas

Jupiteru ir apmeklējuši vairāki kosmosa kuģi: Pioneer un Voyager misijas veica pirmos tuvās izpētes lidojumus, Galileo orbiteris pētīja planētu un tās mēnešus ilgākā laika posmā, atklājot daudz svarīgas informācijas par Io, Eiropu un Ganimedu. Ulysses, Cassini (pagājušas garām), New Horizons un pašreizējā misija Juno (kas orbītā ap Jupitera magnetosfēru un atmosfēru pētīja kopš 2016. gada) sniedza detalizētus mērījumus par atmosfēru, gravitāciju un magnētisko lauku. Notikums, kad komēta Shoemaker–Levy 9 sadūrās ar Jupiteru 1994. gadā, deva unikālu iespēju tieši novērot grandiozas sadursmes seku ietekmi uz atmosfēru.

Jupiters Saules sistēmā

Jupiters bieži tiek saukts par “Saules sistēmas aizsegu” — tā liels gravitatīvais lauks ietekmē mazos ķermeņus (asteroīdus, komētas), bieži novirzot tos no iekšējām orbītām vai pat piesaistot un iznīcinot. Tas ir nozīmīgs faktors, kas formējoši ietekmē dinamiku un stabilitāti Saules sistēmas iekšienē.

Kopumā Jupiters ir viena no dinamiskākajām un zinātniski interesantākajām planētām mūsu apkārtnē — tā īpašības sniedz ieskatu gan par planētu veidošanos, gan par apstākļiem, kuros varētu eksistēt dzīvība ārpus Zemes.