Thebe — Jupitera mēness (XIV): atklāšana, nosaukums un raksturojums

Thebe — Jupitera mēness (XIV): atklāšana, nosaukums un raksturojums. Uzzini par Voyager 1 atklājumu, mitoloģisko izcelsmi, orbītu un īpašībām.

Thebe jeb Jupiters XIV ir ceturtais no zināmajiem Jupitera mēness (pēc attāluma no planētas). To atklāja Stīvens P. Sinots (Stephen P. Synnott) 1979. gada 5. martā uzņemtajos kosmosa zondes Voyager 1 attēlos, un tam tika dots apzīmējums S/1979 J 2. Vēlāk tas tika atrasts 1979. gada 27. februāra attēlos. 1983. gadā to oficiāli nosauca mitoloģiskās nimfas Tēbes vārdā, kura bija upes dieva Asopa meita un Dzeusa (grieķu Jupitera ekvivalents) mīļākā.

Atklāšana un novērojumi

Thebe tika atklāta, analizējot Voyager 1 attēlus, un vēlāk to papildus novēroja kosmosa zonde Galileo, kas sniedza detalizētākas fotogrāfijas un ļāva labāk noteikt mēness formu, izmērus un virsmas īpatnības. Tā kā Thebe ir mazs un tumšs objekts, to no Zemes teleskopiem ir grūti pamanīt.

Orbīta un dinamika

Thebe riņķo tuvu Jupitera iekšējām pavadoņu orbītām — pēc attāluma no planētas tas ir ceturtais zināmais mēness. Tā orbīta ir tuvu Jupitera ekvatoriālā plaknei, ar nelielu ekscentricitāti un nelielu izkliedi pret ekvatoriālo plakni. Thebe ir sinhroni rotējošs — tas vienmēr pavērš aptuveni vienu un to pašu pusi pret Jupitera centru, kā rezultātā uz tā ir izteiktas dienvidu un nakts puses krāsu un apgaismojuma atšķirības.

Izmēri, forma un virsma

Thebe nav sfēriski apaļš — tas ir izstiepts, nevienmērīgas formas objekts, ar reljefu, kas liecina par daudziem triecienkrāteriem un nogāzēm. Virsma ir tumša un vietām sārta — sarežģīta virsmas krāsa un zems atstarošanas koeficients norāda uz tumšu, piesārņotu materiālu kopā ar silikātiem un iespējamu ūdens ledus iekšējām daļām. Virsmas īpašības liecina arī par porainu struktūru, kas ir raksturīga maziem, nelielas gravitācijas pavadņiem.

Sastāvs un izcelsme

Thebe sastāv no akmeņainas vielas, kas, iespējams, satur arī ledus un tumšu organisku vai pirolizētu materiālu slāņus. Tā masas un blīvuma aprēķini norāda uz salīdzinoši zemu blīvumu, kas var liecināt par porainu vai fragmentētu iekšējo struktūru. Thebe, tāpat kā citi iekšējie Jupitera pavadoņi, visticamāk ir palieka no materiāla, kas apvienojās planētas agrīnajās veidošanās fāzēs vai no vēlākajiem sadursmju procesiem.

Saites ar Jupitera gredzeniem

Thebe ir nozīmīgs avots putekļiem, kas veido un uztur tā saukto Thebe gossamer (Thebes gaisīgas gredzena) daļu. Mikrometeoroīdu triecieni uz Thebes virsmas izstūmē sīkas daļiņas, kuras nonāk Jupitera magnētiskajā un gravitācijas laukā un veido plānos, zemu blīvumu gredzenus ap planētu. Kopā ar Amalthea un citiem iekšējiem pavadoņiem Thebe palīdz izskaidrot Jupitera vieglo, plānaino gredzenu struktūru.

Īpašības un nozīme pētniecībā

• Atklāšanas vēsture: atklāts ar Voyager 1 attēliem 1979. gadā, nosaukts 1983. gadā.
• Fizikālās īpašības: neliela masa, izstiepta forma, tumša un krāsaina virsma, poraina struktūra.
• Dinamikas loma: avots gredzenu materiālam, piemērs tam, kā mikrometeoroīdu triecieni ietekmē mazo satelītu evolūciju.

Kopumā Thebe ir labs piemērs mazam, iekšējam Jupitera pavadoņam — tumšs, krāsaini noklāts un ģeoloģiski reljefains objekts, kas sniedz svarīgu informāciju par Jupitera vietējo vides mijiedarbību un gredzenu sistēmu veidošanos.

Meklēt pēc burta