Dzeuss (grieķu: Ζεύς) sengrieķu reliģijā un leģendās ir debesu, zibens un pērkona dievs un visu Olimpa kalna dievu valdnieks. Dzeuss ir sestais bērns Kronam un Rejai, titānu karalim un karalienei. Kronoss, baidoties no pareģojuma, ka kāds no bērniem viņu gāzīs, norija savus pēcnācējus tiklīdz tie piedzima. Kad Dzeuss piedzima, Rēja viņu paslēpa alā Īdas kalnā Krētā, bet Kronosam iedeva akmeni, ietītu autiņos, lai to norītu. Uzaugot, Dzeuss sarīkoja sacelšanos, atbrīvoja savus brāļus un māsas un kopā ar sabiedrotajiem — hekatonkheijiem un vecākajiem kiklopiem — sacēlās pret titāniem desmit gadus ilgā karam, kas pazīstams kā Titanomahija. Pēc titānu sakāves tie vairumā avotu tika ieslodzīti Tartarā un sargāti ar hekatonkheijiem. Pēc šī uzvaras Dzeuss nostiprināja varu par dievu valdnieku.
Mitoloģija un pazīstamākie mīti
Dzeuss bieži parādās kā debesu un vētru valdnieks, kas ir apbruņots ar pērkona zibeni — rīku, ko, saskaņā ar leģendām, izgatavoja kiklopi. Viņš ir iesaistīts daudzos mītos: piedalās Titanomahijā, vēlāk Gigmātomahijā (cīņā pret gigantiem), iejaucas cilvēku likteņos un nodrošina kārtību gan dievu, gan cilvēku pasaulē. Viņš arī sodīja Promētēju un noteica cilvēcei dažādas nelaimes saskaņā ar mītiem.
Dzeuss ir pazīstams arī ar savām attiecībām — viņš bija precējies ar māsu Hēru, taču viņam bija daudz mīļāko, gan dievietes, gan mirstīgas sievietes. No šīm attiecībām radās daudzi slaveni dievi un varoņi. Starp pazīstamākajiem bērniem ir Atēna (saskaņā ar dažiem avotiem dzimusi no Dzeusa galvas pēc viņa iesaistes ar Meti), Apolons un Artemīda (ar Leto), Hermess (ar Maiju), Dionīss (ar Semeli), Hērakls (ar Alkmēni), kā arī leģendālie tādi tēli kā Persējs (ar Dānai) un Helēna un Diokuri (caur Ledu). Dzeuss bieži mainīja formu, lai pievilinātu mīļākās — piemēram, pārvēršoties par zeltainu lietu (Dānai) vai baltu tērpu (Leda), kas ir viena no pazīstamajām motīvām sengrieķu mītos.
Kults, lomas un simbolika
Dzeuss bija gods un tiesīgums kārtības sargātājs: viņš bija valstu un likumu aizbildnis, kā arī liecinieks solījumiem un svētai viesmīlībai (xenia). Dažādi epiteti raksturo viņa lomas — piemēram, Zeus Horkios (solījumu sargs) un Zeus Xenios (viesmīlības aizbildnis). Viņa kults bija izplatīts visā Senajā Grieķijā; nozīmīgākie svētvietas un tempļi bija Olimpia (kur tika rīkotas Olimpiskās spēles viņa godam) un Dodona ar senām ozolu alām un orākula tradīcijām.
Tipiskie Dzeusa simboli ir pērkons (zibens), skeptrs, ozols, kā arī dzīvnieki — ērglis un bulls. Viņa personību un varu bieži attēlo kā nobriedušu, bārdainu vīrieti ar varenību un autoritāti.
Romiešu mitoloģijā Dzeusa ekvivalents ir Jupiters. Ziemeļvalstu (skandināvu) mitoloģijā nav tiešas un pilnīgas atbilstības Dzeusam, taču dažas viņa funkcijas — debess un varas aspekts — daļēji atgādina tādus dievus kā Tors (Thor) vai Odins.
Avoti un attēlojums
Par Dzeusu stāsta galvenokārt Hesioda "Theogonija" un Homēra eposi, kā arī vēlākās grieķu literatūras un mākslas tradīcijas. Mākslā viņu bieži attēlo Monumentālos skulptūrās, freskās un traukos kā varenu vīrieti ar zibens zīmēm, skeptru vai ērgli blakus. Dzeuss ir centrāla figūra grieķu mitoloģijā, kuras ietekme jūtama gan klasiskajā literatūrā, gan mākslā un reliģiskajās praksēs visā Antīkajā pasaulē.