Krons (grieķu mitoloģija) — titānu vadonis un laika dievs

Krons — grieķu mitoloģijas titānu vadonis un laika dievs: viņa izcelšanās, bērnu norīšana, Dzeusa sacelšanās un Titanomahija, kas pārkārtoja Olympus varu.

Krons (grieķu: Κρόνος, Krónos), rakstīts arī Krons, grieķu mitoloģijā ir titānu vadonis un laika titāns. Viņš bija Gajas (Zemes mātes) un Ouranosa (Debesu tēva) dēls, jaunākais no saviem brāļiem. Pēc Gajas pamudinājuma Krons ar izkastrēja savu tēvu Ouranosu ar cirvi un gāza viņu, valdot kosmosā kā karalis tā sauktajā Zelta laikmetā. Kronoss apprecēja savu māsu Reju un izaudzināja pirmo Olimpisko dievu paaudzi: Hestiju, Demetru, Hēru, Hadu, Poseidonu un Dzeusu. Baidoties no pravietojuma, kas vēstīja, ka viņu gāztīs viņa paša bērni, Kronoss katru no viņiem norija, tiklīdz viņi piedzima. Tikai jaunākajam, Dzeusam, izdevās izvairīties no šī likteņa un, atbrīvojis savus brāļus un māsas, viņš sāka karu pret Kronu un pārējiem titāniem. Šajā Titanomahijā olimpieši uzvarēja, jo Dzeuss paņēma tēva cirvi un pārgrieza viņu gabalos, iemetot viņa mirstīgās atliekas Tartarā, visdziļākajā pazemes pasaules daļā. Dažās versijās Kronosu vēlāk atbrīvoja Dzeuss, un viņš kļuva par Elisas salu valdnieku.

Izcelsme un simbolika

Krona mitoloģiskā loma saistās gan ar varu, gan ar laika ritējumu un ražu. Viņa instruments — sirpis vai cirvis — ir simbols, kas parādās stāstos par Ouranosa sakropļošanu un vēlāk Krona lauksaimnieciskajām asociācijām. Kronu bieži saista ar Zelta laikmetu — tēlu, kas simbolizē laimīgu, miermīlīgu un ražīgu pasaules posmu, kad cilvēki dzīvoja bez darba un trūkuma.

Mīti un galvenie motīvi

• Tēva sakropļošana: pēc Gajas padoma Kronoss, izmantojot cirvi, izkastrēja Ouranosu, no šī akta radās dažādas simboliskas sekas un dievību dzimšana (piemēram, no Ouranosa asinīm tika radīti citi būtnes saskaņā ar atsevišķām versijām).
• Bērnu norīšana: Kronoss, baidoties no pravietojuma, norija savus bērnus Hestiju, Demetru, Hēru, Hadu un Poseidonu, kamēr Dzeuss tika pasargāts. Reja noklāja akmeni, ko Kronoss norija, domādama, ka tā ir jaunākā atvase; patiesībā akmens bieži tiek piesaistīts omfaloza (viduspunkta) simbolikai.
• Dzeusa izaugsme un izglābšana: Dzeuss paslēpās (saskaņā ar populāru versiju — uz salas Kretā), izauga un, atgriezies, piespieda Kronu atdot norītās māsas un brāļus (dažkārt teikts, ka Kronoss tos izvemīja). Tā sākās karš par varu.

Titānu karš (Titanomahija)

Titānu karš ir centrāls posms Krona un Olimpisko dievu mitoloģijā. Pēc dažādiem avotiem, karš ilga desmit gadus. Olimpiešiem palīdzēja tādas būtnes kā Kiklopi, kuri Dzeusam izgatavoja zibens spēku, un Hekatonheiri (simt roku būtnes), kuras bija spēcīgi sabiedrotie. Rezultātā titāni, tai skaitā Kronoss, tika gāzti; bieži minēta to ieslodzīšana Tartarā, kur tos sargāja īpašas būtnes.

Vēlāki motīvi un atšķirīgas versijas

Mitoloģija par Kronu nav vienota — pastāv vairākas variācijas. Dažos avotos viņš patiešām tiek sadalīts gabalos vai iemests Tartārā, citos — vēlāk atbrīvots un sūtīts valdīt Elisas salas jeb Laimīgo salu (Elysian Islands), kur viņš mitinās mierīgu pēcdzīvi. Romiešu kultūrā Kronu identificēja ar dievu Saturnu, kas deva pamatu plašākai kultūrai, svētkiem un lauksaimnieciskām asociācijām (piem., Saturnālijas Romas tradīcijā).

Ikonogrāfija, kults un ietekme

Krona tēls mākslā bieži attēlots kā bargs, bārddzīvs vīrs ar sirpi vai šķēpu; populāra motīva versija — Kronoss, kas ēd vai iedzen savus bērnus — redzama gan antīkās greznajās keramiskajās attēlos, gan vēlāk Eiropas glezniecībā (piemēram, Gojas slavena glezna Saturns, kas aprij savu dēlu, kur romiešu Saturns attēlots ar brutālu aktu). Grieķu pasaulē Krona kults nebija tik plašs kā, piemēram, Dzeusa vai Demetras, taču viņa stāsti iespaidoja daudzus literārus un mākslinieciskus pienesumus.

Kronoss un laika personifikācija (Chronos)

Ir vēsturiska un literāra tendence sajaukt Kronu ar personificēto Laiku — Chronos (grieķu χρονος). Lai gan šie divi jēdzieni nāk no dažādām tradīcijām (viens — titānu mitoloģijas figūra, otrs — abstrakta laika personifikācija), vēlākās interpretācijās un filosofiskos tekstos tie bieži saplūst. Šī saplūšana ir atstājusi ietekmi uz valodniecību un ikonogrāfiju, kur Kronoss tiek uztverts arī kā laika nesējs, kas nograuj un patērē savas radības, simbolizējot laika eroziju un cikliskumu.

Secinājums

Krons grieķu mitoloģijā ir sarežģīts un daudzslāņains tēls: viņš ir gan varas gūtnis un titānu līderis, gan saistīts ar laiku, ražu un Zelta laikmetu ideāliem. Viņa stāsti — par Ouranosa sakropļošanu, bērnu norīšanu un Titanomahiju — formēja daudzas vēlākas kultūras interpretācijas un ietekmēja mākslu, literatūru un reliģiskos priekšstatus gan Grieķijā, gan ārpus tās.

Meklēt pēc burta