Lepras (leipreachán): īru feju vīri, leģendas un dārgumi
Lepras (leipreachán) — īru feju vīri, leģendas, apslēpti dārgumi un noslēpumainas pazušanas. Uzzini stāstus, mītus un bagātību noslēpumus īru folklorā.
Īru mitoloģijā lepras (īru: leipreachán) ir vīrišķā fejas paveids, kas, kā uzskata, dzīvo Īrijas salā. Īru mitoloģijā un folklorā tie ir "feju ļaužu" klase, tāpat kā visas fejas, kopā ar Tuatha Dé Danann.
Tie parasti izskatās pēc veciem vīriešiem, kuriem patīk sagādāt nepatikšanas. Runā, ka viņi esot ļoti bagāti, jo kara laikā esot aprakti daudzi dārgumu krātiņi. Leģenda vēsta, ka, ja kāds paskatās uz kādu leprasu, tas nevar aizbēgt, bet brīdī, kad cilvēks novērš skatienu, viņš pazūd.
Folklorā lepras bieži attēlo kā vientuļus un strādīgus radījumus — īpaši kurpniekus. Viņi tiek pieņemti par cilvēciski maziem, runīgajiem radošajiem spēkiem, kas vairāk nodarbojas ar kurpju labošanas darbiem nekā ar karu vai valdīšanu. Leprašu raksturo kā viltīgus jokus mīlošus būtņus: viņi mēdz maldināt ceļotājus, slēpt lietas un izdomāt pārdomātas krāpšanas, lai aizstātu vai glābtu savus dārgumus.
Vispopulārākā lepras saistība mūsdienu stāstos ir ar zelta podu, kas it kā aprakts pie varavīksnes gala. Saskaņā ar tautas stāstiem, ja cilvēks noķer leprasu, tas var tikt piespiests atklāt sava dārguma atrašanās vietu vai piepildīt vēlēšanos, taču leprasi bieži izdodas apmānīt vai viņš izbēg, izmantojot maģiju vai pārsteigumu. Šī spēja pazust, kad uz viņiem vairs neviens neskatās, ir viens no biežākajiem motīviem stāstos.
Vārda izcelsme (īru gaēļu leipreachán) nav pilnībā skaidra, un etimologi piedāvā vairākas teorijas — iespējams, tas saistīts ar jēdzienu “mazs ķermenis” vai ar vecākām gaēļu saknēm, kas apzīmē nelielas radības. Tradicionālajā folkorā lepras reizēm attēlo ar sarkanu drēbju krāsu, bet populārajā kultūrā — sevišķi pēdējos gadsimtos — dominē zaļais tērps, bārda un metāla sprādzēm rotātas kurpes.
Mūsdienās leprasi ir kļuvuši par simbolu Īrijas mantojuma un svētku, īpaši Svētā Patrika dienas, atribūtiku. Viņu tēls tiek izmantots literatūrā, filmās un mārketingā, taču tradicionālajos stāstos jāatceras — tie nav vienkārši laipni rūķīši: viņi ir viltīgi, pat kaprīzi un neparedzami, un tiem parasti nevajadzētu uzticēties bez piesardzības.
Meklēt