Memnons: Etiopijas ķēniņš un Trojas kara varonis grieķu mitoloģijā

Memnons — Etiopijas ķēniņš un Trojas kara varonis grieķu mitoloģijā: pusdievs, Eosas dēls, cīņā gandrīz līdzinieks Ahilam ar traģisku likteņa stāstu.

Memnons (grieķu: Μέμνων) bija Etiopijas ķēniņš un Trojas kara laikā viens no svarīgākajiem Trojas sabiedrotajiem. Viņu mitoloģijā dēvē par pusdievu — viņa tēvs bija Tītons, bet māte rītausmas dieviete Eos. Par karotāju Memnons tiek attēlots kā tuvs Ahila līmenim: spēcīgs, drosmīgs un tehniski prasmīgs kaujas mākslā.

Izcelsme un stāsta varianti

Memnona tēls parādās dažādos senajos avotos un episkajos stāstos. Sīkāka viņa pasaule un gaitas atklājas nevis Homēra saglabātajā Iliādē, bet plašākās posthomeriskajās tradīcijās — it īpaši eposā Aethiopis (autors tradicionāli Arktīns no Miletas) un vēlākajos pasakotos stāstos, piemēram, Kvinta Smirnieša Posthomerica. Avotos Memnons tiek attēlots kā svešzemju karavadonis, kuru pavadīja etiopiešu karaspēks — seno grieķu priekšstatos Aithiopia bija tāla, dienvidu zeme.

Loma Trojas karā

Kā sabiedrotais Memnons ierodas, lai atbalstītu Troju un tās aizstāvjus pret grieķu armiju. Viņš izcēlās kaujā, nogalinot grieķu varoni Antilohu (antaļa varoņa zaudējums pastiprina konfliktu), kas izraisīja personīgu konfrontāciju ar Ahilu. Memnona attēlojums parāda viņu kā retos viesus — gandrīz līdzvērtīgu Ahilam cīņā, taču abos stāstu variantos viņš galu galā tiek sakauts.

Nāve un tās seku atspoguļojums

Memnons tiek nogalināts cīņā ar Ahilu. Šī nāve bieži tiek uzskatīta par hronoloģisku un tematisku atkārtojumu Hektora nāvei — abi bija galvenie Trojas aizstāvji, kurus sakāva Ahils. Pēc dažādiem stāstu variantiem sev raksturīgākas ir arī emocionālās epizodes: viņa nāve izraisa Eos bēdas un sūrošanos, un dažos variantos dievi iejaucas, lai Memnonam piešķirtu īpašu godu vai pat nemirstības formu. Precīzie notikumu apraksti atšķiras atkarībā no avota.

Vēsturiskā un kultūras ietekme

Memnona tēls iedvesmoja daudzus mākslas darbus un literārus atveidojumus antīkajā pasaulē. Viņa stāsts parādās vazo glezniecībā, skulptūrās un episkajās dziesmās. Senie ceļotāji un aprakstītāji savienoja Memnonu ar Ēģiptes pieminekļiem — slavenie "Memnona kolosi" pie Tēbām (modernajā Luksorā) grieķu viesu priekšstatos bija saistīti ar Memnonu un viņa piemiņu. Vēlākā literatūrā un mākslā Memnons palika simbols tālās, cēlās un traģiski bojātās varonības piemēram.

Avoti un pētniecība

Galvenie tekstuāli avoti par Memnonu ir mūsdienās daļēji saglabātie posthomeriskie eposi, antīkie romiešu un grieķu komentētāji, kā arī mīti aprakstošie autori (piem., Kvints Smirniešs, Pausānijs u. c.). Tā kā daļa agrīno eposu ir pazudusi, mūsu izpratne par detaļām balstās uz fragmentiem un vēlākām pārstāstēm. Mūsdienu mitoloģijas pētījumi skaidro Memnona lomu kā daļu no plašākas Trojas kara tradīcijas un kā piemēru tam, kā grieķu mitoloģija apvienoja lokālas leģendas ar plašāk izplatītām varoņu lores līnijām.

Memnona tēls tādējādi sasaista vairākus mitoloģiskus motīvus: pusdievišķu izcelsmi, dienvidu tautu dalību Trojas konfliktā, personisku varoņdrāmu ar līdzībām Hektora stāstam un plašu ietekmi antīvajā mākslā un ceļojumu stāstos.

Meklēt pēc burta