Mitoloģija
Mītoloģija var attiekties gan uz kādas cilvēku grupas mītu krājumu, gan uz šo mītu izpēti - uz viņu stāstu kopumu, ko viņi stāsta, lai izskaidrotu dabu, vēsturi un paražas. Tā var attiekties arī uz šādu mītu izpēti.
Mīts ir stāsts, kas nav patiess. Vārda "mīts" definīcija joprojām ir strīdīgs jautājums. Mīti var būt ļoti seni vai jauni (piemēram, pilsētu mīti). Var nebūt ierakstu vai citu pierādījumu par to, ka tie ir notikuši, bet vismaz dažas mītu daļas var būt patiesas. Mēs par tiem zinām no vecākiem cilvēkiem, kas tos stāsta jaunākiem. Daži mīti var būt sākušies kā "patiesi" stāsti, bet, cilvēkiem tos stāstot un pārstāstot, dažas to daļas var būt mainījušās, tāpēc tie vairs nav tik "patiesi". Iespējams, viņi tos ir mainījuši kļūdas dēļ vai arī, lai padarītu interesantākus. Visās kultūrās ir mīti. Stāsti par grieķu un romiešu dieviem un dievietēm ir mīti.
Kādreiz daudzi cilvēki ticēja leģendārām būtnēm un dzīvniekiem. Dzīvnieki un leģendārās būtnes var kontrolēt vai tām ir vara pār kādu cilvēka vai dabas dzīves daļu. Piemēram, grieķu dievam Dzeusam bija vara pār zibeni un vētrām. Kad vien Zevs to vēlējās, viņš varēja izraisīt vētru, un viņš izraisīja vētras, lai izrādītu savas dusmas. Līdzīgi arī hinduistu mitoloģijā tika uzskatīts, ka pērkona negaiss ir Indras, visu dievu virsaka, dusmas. Viņa visspēcīgākais ierocis bija Vadžra jeb "pērkona zibens". Tika teikts, ka pēc šā ieroča uzbrukuma neviens nevarēja izdzīvot. Cits piemērs ir ēģiptiešu dievs Atums, par kuru tika uzskatīts, ka viņš ir visas pasaules radītājs.
Mītu saturs
Laika gaitā visām kultūrām ir izveidojusies sava mitoloģija. Mitoloģija ietver leģendas par savu vēsturi, reliģiju, stāstus par to, kā radusies pasaule, un varoņiem. Šiem stāstiem ir liels simbolisks spēks, un tas var būt galvenais iemesls, kāpēc tie saglabājas tik ilgi, dažkārt pat tūkstošiem gadu.
Mītu galvenie varoņi parasti ir dievi, pusdievji vai pārdabiski cilvēki, savukārt leģendās parasti galvenie varoņi ir cilvēki. Pastāv daudzi izņēmumi vai kombinācijas, piemēram, "Iliādē", "Odisejā" un "Eneīdā". Mītus bieži atbalsta valdnieki un priesteri, un tie ir cieši saistīti ar reliģiju vai garīgumu. Patiesībā daudzas sabiedrības savus mītus, leģendas un vēsturi apvieno kopā, uzskatot mītus par patiesiem stāstiem par savu tālāko pagātni.
Radīšanas mītu darbība norisinās kādā agrīnā pirmatnējā laikmetā, kad pasaule vēl nebija sasniegusi savu pašreizējo formu. Citi mīti skaidro, kā tika izveidotas un iesvētītas sabiedrības paražas, institūcijas un tabu. Atsevišķa vieta ir atvēlēta tautas nostāstiem, kurus tie, kas tos stāsta, neuzskata par patiesiem. Tomēr, stāstiem izplatoties citās kultūrās vai mainoties ticībām, mītus var sākt uzskatīt par tautas pasakām. Dažkārt mīti un leģendas saplūst. To dievišķie tēli tiek pārveidoti par cilvēkiem vai puscilvēkiem (piemēram, milžiem, elfiem un fērijām).
Radīšanas mīti apraksta "oficiālo" pārliecību par to, kā tika radīta pasaule. Šie mīti dažādās sabiedrībās ir ļoti atšķirīgi, kā to skaidri parāda jebkurš mītu krājums. Pēdējo trīs gadsimtu laikā mītu varu pār cilvēku prātiem ir apšaubījusi zinātnes attīstība.
Vēsturnieku viedokļi par mītiem
Lai gan mīti bieži tiek uzskatīti par stāstiem par notikumiem, kas nav notikuši, daudzi vēsturnieki uzskata, ka mīti ir stāsti par faktiskiem notikumiem, kas ir saistīti ar spēcīgu simbolisku nozīmi vai kas ir mainīti, pārcelti laikā vai vietā, vai pat apgriezti. Viens no veidiem, kā domāt par šo procesu, ir iedomāties, ka "mīti" atrodas iedomātas līnijas tālākajā galā. Vienā līnijas galā ir "objektīvi apraksti", bet "leģendārs notikums" vai "mītisks statuss" atrodas netālu no otra līnijas gala. Notikumam tuvojoties šīs līnijas vai kontinuitātes "mītiskajam" galam, mainās veids, kā cilvēki domā, jūtas un saka par šo notikumu. Tas var iegūt lielāku vēsturisko nozīmi, bet "fakti" kļūst mazāk svarīgi. Līdz brīdim, kad nonākam līdz mītiskajam līnijas galam, stāsts ir "iedzīvojies pats par sevi", un sākotnējā notikuma fakti ir kļuvuši gandrīz nesvarīgi.
Saistītās lapas
- Mitoloģija (grāmata)
- Sociālā psiholoģija
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir mitoloģija?
A: Mitoloģija ir kādas cilvēku grupas savāktie mīti - viņu stāstu kopums, ko viņi stāsta, lai izskaidrotu dabu, vēsturi un paražas. Tā var attiekties arī uz šādu mītu izpēti.
J: Kas ir mīts?
A: Mīts ir stāsts par tālu pagātni, kas sabiedrībā, kurā tas tiek stāstīts, tiek uzskatīts par patiesu. Radīšanas mītu darbība norisinās pirms pasaule sasniedza savu pašreizējo veidolu vistālākajā laikā - pirmajā pastāvošajā laika posmā, ko dēvē par pirmatnējo laikmetu. Varoņi parasti nav cilvēki; tie var būt dievi, pusdievji un citas pārdabiskas figūras.
J: Ar ko mīti atšķiras no tautas pasakām un leģendām?
A: Mītus parasti uzskata par patiesiem, par tālu pagātni, un tajos ir necilvēciski personāži, savukārt leģendās parasti ir cilvēciski personāži, bet tautas pasakas saprot kā izdomājumu.
J: Kāpēc daži reliģiski cilvēki iebilst pret to, ka viņu ticējumus sauc par mītiem?
A: Daži reliģiski cilvēki iebilst pret to, ka viņu ticējumus sauc par mītiem, jo viņi uzskata, ka tie ir patiesi, nevis nepatiesi vai izdomāti, kā daudzi mīti.
J: Kāpēc daži zinātnieki izvēlas nelietot vārdu "mīts", runājot par reliģiju?
A: Daži zinātnieki izvēlas nelietot vārdu "mīts", runājot par reliģiju, lai izvairītos no vienas reliģijas uzskatīšanas par svarīgāku vai patiesāku par citu.
J: Kādam nolūkam sabiedrībai kalpo radīšanas mīti?
A.: Radīšanas mīti kalpo kā skaidrojums tam, kā konkrētā realitāte ir radusies, paskaidrojot, kāpēc sabiedrība darbojas un ir strukturēta tā, kā tā darbojas.
