Romas impērija — antīkās pasaules varas vēsture (27 p.m.ē.–476)
Romas impērija — izsmeļoša antīkās pasaules varas vēsture (27 p.m.ē.–476): izaugsme, sabrukums, kultūra, latīņu un grieķu loma un ietekme uz mūsdienu Eiropu.
Romas impērija bija lielākā antīkās pasaules impērija. Tās galvaspilsēta bija Roma, un impērija atradās Vidusjūras reģionā. Impērijas pastāvēšana sākās 27. gadā p. m. ē., kad Oktaviāns kļuva par imperatoru Augustu, un turpinājās līdz tās sabrukumam 476. gadā, kas iezīmēja antīkās pasaules galu un viduslaiku jeb tumšo laikmetu sākumu.
Impērija bija trešais Senās Romas posms. Romā vispirms valdīja romiešu karaļi, pēc tam - Romas republika, tad - imperators.
Daudzas mūsdienu zemes kādreiz bija Romas impērijas daļa, piemēram, Lielbritānija (ne Skotija), Spānija, Portugāle, Francija (Gallija), Itālija, Grieķija, Turcija, Vācija, Ēģipte, Levante, Krima, Šveice un Āfrikas ziemeļu krasts. Romas impērijas galvenā valoda bija latīņu valoda, bet grieķu valoda bija svarīga sekundārā valoda, īpaši austrumu provincēs.
Romas impērijas rietumu daļa pastāvēja aptuveni 500 gadus, līdz barbaru ģenerālis Odoakers gāza tās pēdējo imperatoru Romulu Augustu. Savukārt austrumu daļa, kas sastāvēja no Balkāniem, Anatolijas, Levantes un Ēģiptes, turpināja pastāvēt vēl apmēram tūkstoš gadu (Levante un Ēģipte 8. gadsimtā tika zaudētas arābu rokās). Austrumu daļu sauca par Bizantijas impēriju. Tās galvaspilsēta bija Konstantinopole, ko tagad sauc par Stambulu.
Valsts iekārta un pārvaldība
Impērija bija centralizēta ap imperatora institūciju. Imperators koncentrēja politisko, militāro un reliģisko varu, taču reāla pārvalde balstījās arī uz plašu birokrātiju un vietējo eliti provincēs. Provinces bija sadalītas gan kā imperatora, gan senaatcē (senāta) pārvaldītas vienības, un tās vadīja ģubernatori, kuri rūpējās par nodokļu iekasēšanu, tiesu varu un drošību.
Armija
Romas leģioni bija impērijas varenības pamats. Tie nodrošināja robežu aizsardzību, iekšējo kārtību un administratīvas funkcijas. Leģionāru profesionālais statuss, stingrā disciplīna un ceļojošās celtņu — ceļu, tiltu un fortu — būve palīdzēja integrēt plašos teritoriju apgabalus. Tāpat romieši izmantoja alianses ar vietējiem karapulkiem un ierēdniecību, lai nodrošinātu kontroli ne vien karā, bet arī mierā.
Ekonomika un tirdzniecība
Impērijas ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Plašs ceļu tīkls, ostas un drošas jūras sakari Vidusjūrā veicināja preču apriti no Ēģiptes graudiem līdz Spānijas sudrabam. Romas monētu sistēma atviegloja tirgus norēķinus, un lielās pilsētas — it īpaši Roma un Konstantinopole — bija tirdzniecības, kultūras un rūpniecības centri.
Sabiedrība un pilsonība
Sabiedrība bija hierarhiska — no imperatora un senāta aristokrātijas līdz brīviem pilsoņiem, klientiem un vergiem. Laika gaitā Romas pilsonības tiesības paplašinājās: 212. gadā p.m.ē. Edikts (Caracalla) piešķīra pilsonību lielai daļai impērijas brīvo iedzīvotāju, kas stiprināja juridisko vienotību un nodokļu sistēmu.
Kultūra, valodas un tiesības
Latīņu valoda bija valsts administrācijas, tiesību un literatūras pamats rietumos, bet grieķu valoda dominēja austrumu kultūras un izglītības jomā. Romas tiesību tradīcija (jus Romanum) kļuva par pamatu daudzām Eiropas tiesību sistēmām. Tādas literāras, arhitektūras un inženiertehniskas sasniegumi kā arkas, akvedukti un amfiteātri vēlāk ietekmēja visu Eiropu.
Reliģija un kristietības izplatība
Sākotnēji romieši pielūdza daudzus dievus un praktizēja vietējos kultus. No 1.–3. gadsimta pakāpeniski izplatījās kristietība, kas galu galā kļuva par valsts atbalstītu reliģiju 4. gadsimtā, pateicoties imperatora Konstantīna atbalstam. Kristietības pieņemšana ievērojami mainīja impērijas kultūras un politiskās struktūras.
Sadale un krišana
Impērijas pastāvīgo izaicinājumu vidū bija administratīvā pārāk liela izpletība, ekonomiskas grūtības, iekšējas krīzes un ārēji spiedieni no ģermāņu un citu tautu puses. 285. gadā Diokletiāns sadalīja impēriju pārvaldības ērtībai, un 4. gadsimtā tā faktiski pastāvēja kā Rietumu un Austrumu daļas. Rietumu Romas impērijas sabrukumu 476. gadā simboliski iezīmē pēdējā imperatora gāšana; austrumu daļa (Bizantija) turpināja pastāvēt vēl aptuveni tūkstoš gadu.
Mantojums
Romas impērijas ietekme saglabājas mūsdienu Eiropas valodās, tiesību sistēmās, arhitektūrā, ceļu tīklojumā un administratīvās domāšanas tradīcijās. Daudzas mūsdienu valstis aizstāv savas institūcijas un kultūras elementus, kas radušies tieši romiešu laikā.
Īss rezumē: Romas impērija bija politiska, militāra un kultūras vara, kas veidoja daudzus pamatus Rietumu civilizācijai — no valsts iekārtas, tiesībām un inženierijas līdz valodai un reliģijai.
Impērijas pārvaldība
Lai kontrolētu savu lielo impēriju, romieši izstrādāja svarīgas idejas par likumiem un valdību. Viņi izveidoja tolaik pasaulē labāko armiju un valdīja ar spēku. Viņiem bija izcila inženiertehnika, un viņi būvēja ceļus, pilsētas un izcilus objektus. Impērija bija sadalīta provincēs, katrā no tām bija pārvaldnieks un civilais un militārais atbalsts. Gan oficiālas, gan privātas vēstules pastāvīgi tika sūtītas uz Romu un no tās.
Romas pilsētai, kurā dzīvoja vairāk nekā miljons cilvēku un kura bija lielākā pilsēta pasaulē, tirdzniecība bija vissvarīgākā. Rīgai bija vajadzīgi un tā saņēma kviešus no Ēģiptes, alvu no Britānijas, vīnogas no Galijas utt. Pretī romieši uzcēla provinču galvaspilsētas par labām pilsētām, aizsargāja tās no barbaru uzbrukumiem un nodrošināja izglītību un karjeras iespējas provinču jauniešiem, piemēram, darbu Romas armijā.
Principā imperatoriem bija absolūta kontrole, un viņi varēja darīt, ko vien vēlas. Praksē viņi saskārās ar daudzām sarežģītām problēmām. Viņu rīcībā bija personāls, ko mēs saucam par "ierēdņiem", un Romas Senāta padoms. Imperatoram bija jāizlemj, kuras ir vissvarīgākās problēmas, ar kurām saskaras impērija, un kas būtu jādara to risināšanā. Lielākā daļa no viņiem centās darīt divu veidu lietas. Viens no tiem bija darīt lietas, kas uzlabotu romiešu dzīvi miera laikā. Otra bija cīnīties un sakaut Romas ienaidniekus. Bagātīgai impērijai vienmēr ir ienaidnieki.
Karaliem un imperatoriem liela problēma ir pēctecības kārtība. Karaļiem dažkārt sekoja vecākais dēls, ja viņš bija spējīgs valdīt. Romas imperatoriem biežāk tas bija adoptēts dēls. Tas notika šādi. Imperators pamanīja izcilu jaunekli no kādas labākās ģimenes. Viņš viņu adoptēja par savu dēlu. Pirms nāves viņš skaidri norādīja, kam, pēc viņa domām, būtu jākļūst par viņa pēcteci, ieceļot viņu par Romas konsulu vai testamentā norādot, ka jaunākais vīrietis ir viņa pēctece. Reizēm tas izdevās, reizēm nē. Ik pa laikam starp pretendentiem uz troni izcēlās pilsoņu karš.
Adoptēts dēls vai divi dēli deva imperatoram lielākas izvēles iespējas. Dažiem imperatoriem nebija dēlu, dažiem bija dēli, kas neizdzīvoja. Vēlāk imperatori kļuva tik vāji, ka romiešu armija par nākamo imperatoru izvēlējās kādu no viņu ģenerāļiem. Tas bieži noveda pie pilsoņu kara. Imperatoru dzīvesstāstus var atrast Romas imperatoru sarakstā.
Romieši cīnījās daudzos karos pret citām valstīm un labprāt vēroja vardarbīgus sporta veidus. Viņiem patika vērot zirgu vilktu ratus un cīņas starp vīriešiem ar ieročiem (gladiatoriem). Atšķirībā no mūsdienu sporta cīņās cīnītāji bieži tika nogalināti. Romieši šos šovus baudīja Kolizejā.
Romiešiem bija lieliski inženiertehniskie risinājumi. Viņi uzcēla daudzas lielas sabiedriskās ēkas un villas, akveduktus ūdens novadīšanai, akmens tiltus un ceļus. Dažas no šīm lietām ir redzamas vēl šodien. Daudzi slaveni rakstnieki, tostarp Cicerons un Vergilijs, bija romieši.
Bībeles Jaunais Testaments stāsta par romiešiem Jēzus Kristus dzīvē. Jēzus dzīves laikā viņa valstī valdīja romieši, kas bija pagāni. Vēlāk vairāki imperatori mēģināja iznīcināt kristietību, taču viņiem tas neizdevās. Mūsu ēras 312. gadā imperators Galerijs ļāva cilvēkiem brīvi sekot kristietībai, un nākamajā gadā par imperatoru kļuva ģenerālis Konstantīns, kurš pieņēma kristietību.
Romas pilsētu vairākas reizes bija ieņēmuši barbari, īpaši 410. gadā, kad goti izlaupīja pilsētu (laupīšana). Pēdējais Rietumromas imperators Romuls Augusts atkāpās no amata 476. gadā. Romas impērija pastāvēja vēl 1000 gadus kā Bizantijas impērija austrumos.
Romas impērijas galvenā monēta bija sudraba denārs. Vēlākie denāriji bija mazāki.
Romas sabrukuma iemesli ir minēti dažādi. Edvards Gibons uzrakstīja grāmatu "Romas impērijas pagrimums un sabrukums", kurā viņš pētīja dažādas idejas. Galvenā no tām (pēc viņa domām) bija kristietības ietekme uz impērijas spēju militāri aizsargāties.
Citi vēsturnieki vaino nestabilu vadības sistēmu. 50 gadu laikā tikai 2 no 22 imperatoriem nomira dabīgā nāvē. Lielākā daļa imperatoru tika nogalināti.
Jautājumi un atbildes
J: Kāda bija Romas impērijas galvaspilsēta?
A: Romas impērijas galvaspilsēta bija Roma.
J: Kad sākās Romas impērija?
A: Romas impērija sākās 27. gadā p.m.ē., kad Oktaviāns kļuva par imperatoru Augustu.
J: Kad tā beidzās?
A: Romas impērijas pastāvēšana beidzās 476. gadā.
J: Kādās valodās runāja Romas impērijā?
A: Galvenā valoda Romas impērijā bija latīņu valoda, bet grieķu valoda bija svarīga sekundārā valoda, īpaši impērijas austrumu provincēs.
J: Cik ilgi pastāvēja impērijas rietumu daļa?
A: Romas impērijas rietumu daļa pastāvēja aptuveni 500 gadus, līdz tās pēdējo imperatoru Romulu Augustu sakāva barbaru ģenerālis Odoakers.
J: Cik ilgi pastāvēja impērijas austrumu daļa?
A: Austrumu daļa, kas sastāvēja no Balkāniem, Anatolijas, Levantes un Ēģiptes, turpināja pastāvēt vēl apmēram tūkstoš gadu (lai gan 8. gadsimtā daļa tika zaudēta arābiem).
J: Kā sauca šo austrumu daļu? A: Šo austrumu daļu sauca par Bizantijas impēriju, un tās galvaspilsēta bija Konstantinopole (tagad Stambula).
Meklēt