Romas impērija bija lielākā antīkās pasaules impērija. Tās galvaspilsēta bija Roma, un impērija atradās Vidusjūras reģionā. Impērijas pastāvēšana sākās 27. gadā p. m. ē., kad Oktaviāns kļuva par imperatoru Augustu, un turpinājās līdz tās sabrukumam 476. gadā, kas iezīmēja antīkās pasaules galu un viduslaiku jeb tumšo laikmetu sākumu.
Impērija bija trešais Senās Romas posms. Romā vispirms valdīja romiešu karaļi, pēc tam - Romas republika, tad - imperators.
Daudzas mūsdienu zemes kādreiz bija Romas impērijas daļa, piemēram, Lielbritānija (ne Skotija), Spānija, Portugāle, Francija (Gallija), Itālija, Grieķija, Turcija, Vācija, Ēģipte, Levante, Krima, Šveice un Āfrikas ziemeļu krasts. Romas impērijas galvenā valoda bija latīņu valoda, bet grieķu valoda bija svarīga sekundārā valoda, īpaši austrumu provincēs.
Romas impērijas rietumu daļa pastāvēja aptuveni 500 gadus, līdz barbaru ģenerālis Odoakers gāza tās pēdējo imperatoru Romulu Augustu. Savukārt austrumu daļa, kas sastāvēja no Balkāniem, Anatolijas, Levantes un Ēģiptes, turpināja pastāvēt vēl apmēram tūkstoš gadu (Levante un Ēģipte 8. gadsimtā tika zaudētas arābu rokās). Austrumu daļu sauca par Bizantijas impēriju. Tās galvaspilsēta bija Konstantinopole, ko tagad sauc par Stambulu.
Valsts iekārta un pārvaldība
Impērija bija centralizēta ap imperatora institūciju. Imperators koncentrēja politisko, militāro un reliģisko varu, taču reāla pārvalde balstījās arī uz plašu birokrātiju un vietējo eliti provincēs. Provinces bija sadalītas gan kā imperatora, gan senaatcē (senāta) pārvaldītas vienības, un tās vadīja ģubernatori, kuri rūpējās par nodokļu iekasēšanu, tiesu varu un drošību.
Armija
Romas leģioni bija impērijas varenības pamats. Tie nodrošināja robežu aizsardzību, iekšējo kārtību un administratīvas funkcijas. Leģionāru profesionālais statuss, stingrā disciplīna un ceļojošās celtņu — ceļu, tiltu un fortu — būve palīdzēja integrēt plašos teritoriju apgabalus. Tāpat romieši izmantoja alianses ar vietējiem karapulkiem un ierēdniecību, lai nodrošinātu kontroli ne vien karā, bet arī mierā.
Ekonomika un tirdzniecība
Impērijas ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Plašs ceļu tīkls, ostas un drošas jūras sakari Vidusjūrā veicināja preču apriti no Ēģiptes graudiem līdz Spānijas sudrabam. Romas monētu sistēma atviegloja tirgus norēķinus, un lielās pilsētas — it īpaši Roma un Konstantinopole — bija tirdzniecības, kultūras un rūpniecības centri.
Sabiedrība un pilsonība
Sabiedrība bija hierarhiska — no imperatora un senāta aristokrātijas līdz brīviem pilsoņiem, klientiem un vergiem. Laika gaitā Romas pilsonības tiesības paplašinājās: 212. gadā p.m.ē. Edikts (Caracalla) piešķīra pilsonību lielai daļai impērijas brīvo iedzīvotāju, kas stiprināja juridisko vienotību un nodokļu sistēmu.
Kultūra, valodas un tiesības
Latīņu valoda bija valsts administrācijas, tiesību un literatūras pamats rietumos, bet grieķu valoda dominēja austrumu kultūras un izglītības jomā. Romas tiesību tradīcija (jus Romanum) kļuva par pamatu daudzām Eiropas tiesību sistēmām. Tādas literāras, arhitektūras un inženiertehniskas sasniegumi kā arkas, akvedukti un amfiteātri vēlāk ietekmēja visu Eiropu.
Reliģija un kristietības izplatība
Sākotnēji romieši pielūdza daudzus dievus un praktizēja vietējos kultus. No 1.–3. gadsimta pakāpeniski izplatījās kristietība, kas galu galā kļuva par valsts atbalstītu reliģiju 4. gadsimtā, pateicoties imperatora Konstantīna atbalstam. Kristietības pieņemšana ievērojami mainīja impērijas kultūras un politiskās struktūras.
Sadale un krišana
Impērijas pastāvīgo izaicinājumu vidū bija administratīvā pārāk liela izpletība, ekonomiskas grūtības, iekšējas krīzes un ārēji spiedieni no ģermāņu un citu tautu puses. 285. gadā Diokletiāns sadalīja impēriju pārvaldības ērtībai, un 4. gadsimtā tā faktiski pastāvēja kā Rietumu un Austrumu daļas. Rietumu Romas impērijas sabrukumu 476. gadā simboliski iezīmē pēdējā imperatora gāšana; austrumu daļa (Bizantija) turpināja pastāvēt vēl aptuveni tūkstoš gadu.
Mantojums
Romas impērijas ietekme saglabājas mūsdienu Eiropas valodās, tiesību sistēmās, arhitektūrā, ceļu tīklojumā un administratīvās domāšanas tradīcijās. Daudzas mūsdienu valstis aizstāv savas institūcijas un kultūras elementus, kas radušies tieši romiešu laikā.
Īss rezumē: Romas impērija bija politiska, militāra un kultūras vara, kas veidoja daudzus pamatus Rietumu civilizācijai — no valsts iekārtas, tiesībām un inženierijas līdz valodai un reliģijai.