Romas impērija

Impērijas pārvaldība

Lai kontrolētu savu lielo impēriju, romieši izstrādāja svarīgas idejas par likumiem un valdību. Viņi izveidoja tolaik pasaulē labāko armiju un valdīja ar spēku. Viņiem bija izcila inženiertehnika, un viņi būvēja ceļus, pilsētas un izcilus objektus. Impērija bija sadalīta provincēs, katrā no tām bija pārvaldnieks un civilais un militārais atbalsts. Gan oficiālas, gan privātas vēstules pastāvīgi tika sūtītas uz Romu un no tās.

Romas pilsētai, kurā dzīvoja vairāk nekā miljons cilvēku un kura bija lielākā pilsēta pasaulē, tirdzniecība bija vissvarīgākā. Rīgai bija vajadzīgi un tā saņēma kviešus no Ēģiptes, alvu no Britānijas, vīnogas no Galijas utt. Pretī romieši uzcēla provinču galvaspilsētas par labām pilsētām, aizsargāja tās no barbaru uzbrukumiem un nodrošināja izglītību un karjeras iespējas provinču jauniešiem, piemēram, darbu Romas armijā.

Principā imperatoriem bija absolūta kontrole, un viņi varēja darīt, ko vien vēlas. Praksē viņi saskārās ar daudzām sarežģītām problēmām. Viņu rīcībā bija personāls, ko mēs saucam par "ierēdņiem", un Romas Senāta padoms. Imperatoram bija jāizlemj, kuras ir vissvarīgākās problēmas, ar kurām saskaras impērija, un kas būtu jādara to risināšanā. Lielākā daļa no viņiem centās darīt divu veidu lietas. Viens no tiem bija darīt lietas, kas uzlabotu romiešu dzīvi miera laikā. Otra bija cīnīties un sakaut Romas ienaidniekus. Bagātīgai impērijai vienmēr ir ienaidnieki.

Karaliem un imperatoriem liela problēma ir pēctecības kārtība. Karaļiem dažkārt sekoja vecākais dēls, ja viņš bija spējīgs valdīt. Romas imperatoriem biežāk tas bija adoptēts dēls. Tas notika šādi. Imperators pamanīja izcilu jaunekli no kādas labākās ģimenes. Viņš viņu adoptēja par savu dēlu. Pirms nāves viņš skaidri norādīja, kam, pēc viņa domām, būtu jākļūst par viņa pēcteci, ieceļot viņu par Romas konsulu vai testamentā norādot, ka jaunākais vīrietis ir viņa pēctece. Reizēm tas izdevās, reizēm nē. Ik pa laikam starp pretendentiem uz troni izcēlās pilsoņu karš.

Adoptēts dēls vai divi dēli deva imperatoram lielākas izvēles iespējas. Dažiem imperatoriem nebija dēlu, dažiem bija dēli, kas neizdzīvoja. Vēlāk imperatori kļuva tik vāji, ka romiešu armija par nākamo imperatoru izvēlējās kādu no viņu ģenerāļiem. Tas bieži noveda pie pilsoņu kara. Imperatoru dzīvesstāstus var atrast Romas imperatoru sarakstā.

Romieši cīnījās daudzos karos pret citām valstīm un labprāt vēroja vardarbīgus sporta veidus. Viņiem patika vērot zirgu vilktu ratus un cīņas starp vīriešiem ar ieročiem (gladiatoriem). Atšķirībā no mūsdienu sporta cīņās cīnītāji bieži tika nogalināti. Romieši šos šovus baudīja Kolizejā.

Romiešiem bija lieliski inženiertehniskie risinājumi. Viņi uzcēla daudzas lielas sabiedriskās ēkas un villas, akveduktus ūdens novadīšanai, akmens tiltus un ceļus. Dažas no šīm lietām ir redzamas vēl šodien. Daudzi slaveni rakstnieki, tostarp Cicerons un Vergilijs, bija romieši.

Bībeles Jaunais Testaments stāsta par romiešiem Jēzus Kristus dzīvē. Jēzus dzīves laikā viņa valstī valdīja romieši, kas bija pagāni. Vēlāk vairāki imperatori mēģināja iznīcināt kristietību, taču viņiem tas neizdevās. Mūsu ēras 312. gadā imperators Galerijs ļāva cilvēkiem brīvi sekot kristietībai, un nākamajā gadā par imperatoru kļuva ģenerālis Konstantīns, kurš pieņēma kristietību.

Romas pilsētu vairākas reizes bija ieņēmuši barbari, īpaši 410. gadā, kad goti izlaupīja pilsētu (laupīšana). Pēdējais Rietumromas imperators Romuls Augusts atkāpās no amata 476. gadā. Romas impērija pastāvēja vēl 1000 gadus kā Bizantijas impērija austrumos.

Romas impērijas galvenā monēta bija sudraba denārs. Vēlākie denāriji bija mazāki.

Romas sabrukuma iemesli ir minēti dažādi. Edvards Gibons uzrakstīja grāmatu "Romas impērijas pagrimums un sabrukums", kurā viņš pētīja dažādas idejas. Galvenā no tām (pēc viņa domām) bija kristietības ietekme uz impērijas spēju militāri aizsargāties.

Citi vēsturnieki vaino nestabilu vadības sistēmu. 50 gadu laikā tikai 2 no 22 imperatoriem nomira dabīgā nāvē. Lielākā daļa imperatoru tika nogalināti.