Romas senāts — definīcija, vēsture un loma Senajā Romā

Romas senāts — izsmeļoša definīcija, vēsture un loma Senajā Romā: no dibināšanas, republikas varas kulminācijas līdz impērijas pārvērtībām un zaudētai ietekmei.

Romas senāts bija visilgāk pastāvējušā Senās Romas institūcija. Tā sāka pastāvēt jau pirmajos pilsētas pastāvēšanas gados, kas, domājams, tika dibināta 753. gadā p.m.ē. Tas pārdzīvoja ķēniņus, Romas Republiku (509. g. p. m. ē. - 27. g. p. m. ē.), Romas impēriju (27. g. p. m. ē. - 395. g. p. m. ē.) un Rietumromas impērijas sabrukumu (395. g. - 476. g. m. ē.).

Senāts sākās kā vecāko padomdevēja padome. Vārds "senāts" cēlies no vārda "senex", kas nozīmē "vecais vīrs". Senāts sasniedza savu kulmināciju republikas viduslaiku, kad tas bija ietekmīgākā institūcija Romā. Senāts zaudēja lielu daļu savas varas pirmajā impērijas periodā, ko dēvēja par principātu.

Pēc Diokletiāna, kad valdības centrs tika pārcelts no Romas, Senāts kļuva tikai par pašvaldības struktūru. Vecās idejas ietekme saglabājās, un Konstantīns II izveidoja Senātu Konstantinopolē.

Sākums un attīstība

Saskaņā ar leģendām, Romula laikā tika izveidota pirmā senātu kopa — ap 100 “patres”, kas bija vietējo vadoņu un vecāko padome. Tā sākotnēji darbojās kā konsultatīvs orgāns ķēniņa padomē, izvēloties, kontrolējot un sniedzot padomus par svarīgiem jautājumiem.

Senāta loma Republikas laikā

Republikā (no 509. g. p. m. ē.) senāts kļuva par centrālo valsts institūciju. Tā galvenās funkcijas bija:

• Ārpolitikas un diplomātijas vadība: senāts konsultēja par kara pieteikšanu, miera nosacījumiem un līgumiem;
• Finanšu uzraudzība: senāts kontrolēja valsts kases (aerarium) un izdevumus;
• Administratīvas un teritoriālas funkcijas: tas noteica to, kam tiks piešķirtas provinciālās vadīšanas tiesības (proconsul vai propraetor) un uzraudzīja to darbību;
• Likumu un politikas ietekme: lai gan likumus formāli pieņēma tautas sapulces, senāta senatus consultum (dekrēti) bieži nosprauda politisko kursu un deva pamatnostādnes magistrātiem;
• Juridiskā un reliģiskā uzraudzība: senāts bieži darbojās kā apelācijas instances tiesa svarīgos jautājumos un kontrolēja valsts kultu un priestera institūcijas;
• Morāles un sabiedriskā uzraudzība: cenzori varēja izslēgt cilvēkus no senāta vai sodīt par uzvedību.

Organizācija un locekļi

Senātā iekļuva vīrieši, kas bija sasnieguši noteiktu amata pakāpi un īpašuma līmeni; sākotnēji dominēja patriciji, vēlāk pievienojās arī bagātāki plebeji. Amatpersonas, kuras tradicionāli gāja cauri cursus honorum (kvestors, praetors, konsuls u. c.), bieži automātiski nonāca senātā vai tika ieteiktas tajā. Senāta locekļu skaits mainījās: tradicionāri sākumā ap 100, republikā ap dažiem simtiem, vēlāk Sullas reformu laikā tika palielināts līdz 600, Jūlija Cēzara laikā līdz pat aptuveni 900, bet Augstsā samazināja un stabilizēja skaitu aptuveni 600 robežās. Reālu uzskaitījumu un sastāvu uzturēja cenzori.

Senāta telpas un procedūras

Senāts sanāca speciālās senāta zālēs jeb curia, slavenākā no tām bija Curia Hostilia (vēlāk pārveidota un vairākas reizes pārbūvēta — viena no raksturīgākajām versijām bija Curia Julia, kuru saistīja ar Jūliju Cēzaru un Augustus). Sanāksmju laikā senatoriem valdīja protokols: debatētājiem bija piešķirts laiks, un lēmumi formāli tika pieņemti vairākuma principā vai pēc imperatora ieteikuma impērijas laikmetā.

Senāts impērijas laikā

Ar impērijas nostiprināšanos un īpaši Augustus valdīšanas laikā senāta vara mainījās. Imperators ieguva tiešu kontroli pār karaspēku un nozīmīgākajām provinciālajām izpildvarām, tādējādi daudzus lēmumus pieņēma imperators vai viņa birokrātija. Tomēr senāts saglabāja:

• ceremonialu svaru un prestižu;
• administratīvas un tiesu funkcijas Romas un senāta pakļautībā esošajās provincēs;
• formalizētu lomu likumdošanas un izpildvaras institūciju akceptēšanā — impērijas varas legitimizācijā;
• sociālu nozīmi — senāts bija galvenais elites atpazīšanas mehānisms (ordo senatorius).

Taču faktiski imperatori bieži aizstāja vai apstiprināja senāta lēmumus, un no 3.–4. gadsimta senāta reāla ietekme pakāpeniski saruka.

Sabrukums, pārveidošanās un mantojums

Diocletiāna un vēlākās administratīvās reformas nošķīra reālo izpildvaru no senāta. Pārcelot galveno varas centru uz Konstantinopoli un organizējot administrāciju ar impēra ierēdņu palīdzību, senāta nozīme kā centrālai politiskai institūcijai mazinājās — tā kļuva par svarīgu, bet arvien vairāk ceremonālu un pašvaldības līmeņa institūciju. Tomēr senāta institūcijas modelis ietekmēja vēlākas Eiropas un modernu valstu parlamentu un senātu koncepcijas.

Kopējais vērtējums

Romas senāts ilgstoši bija viens no stabilākajiem politiskajiem orgāniem Romas civilizācijā. Pat zaudējot politisko varu, tas saglabāja simbolisku nozīmi, administratīvas funkcijas un kultūras mantojumu — praktiku konsultēties ar vecākajiem un cienījamākajiem sabiedrības locekļiem. Senāta attīstība no vecāko padomes līdz impērijas elites institūcijai ataino plašākas pārmaiņas romiešu sabiedrībā: no pilsētvalsts uz impēriju, no kolektīvas aristokrātijas uz centralizētu autokrātiju.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Romas senāts?

J: Kad sākās Romas Senāts?

J: Cik ilgi pastāvēja Romas Senāts?

J: Ko nozīmē "senāts"?

J: Cik spēcīgs bija Romas senāts tā uzplaukuma laikā?

Meklēt pēc burta