Diokletiāns

Politiskā struktūra

Diokletiāns izveidoja valdības formu, kas pazīstama kā tetrarhija. Tajā impērija tika sadalīta četrās daļās, no kurām katru pārvaldīja līdzimperators. Diokletiāns pārvaldīja austrumu impēriju. Vecākais līdzimperators bija Maksimiāns Augusts, viņa kolēģis virsnieks. Viņš pārvaldīja rietumu impēriju. Vēlāk pievienojās divi jaunākie līdzimperatori: Galerijs un Konstancijs Hlors.

Visbeidzot 305. gadā abi vecākie imperatori atteicās no amata un devās pensijā, un abi jaunākie imperatori kļuva par augustiem. Viņus savukārt atbalstīja divi juniori: Severs II rietumos Konstancija vadībā un Maksimīns austrumos Galerija vadībā. Šādā veidā tetrarhija parādīja, kā tā varēja pati sevi reproducēt.

Ilirija

Šie vīri bija no romiešu Ilīrijas provinces, vairāki no tiem atradās Sirmija pilsētā, kas saskaņā ar šo sistēmu kļuva par vienu no četrām galvaspilsētām. Kopš Domiciāna laikiem (81-96), kad vairāk nekā puse romiešu armijas tika izvietota Donavas reģionos, Ilīrijas provinces bija vissvarīgākā palīgspēku un vēlāk leģionu rekrutēšanas vieta.

3. gadsimtā romānizētie ilīrieši sāka dominēt armijas virsnieku rindās. Galu galā ilīriešu virsnieku šķira pārņēma kontroli pār pašu valsti.

Reģioni un galvaspilsētas

Četri tetrarhi bāzējās nevis Romā, bet citās pilsētās, kas atradās tuvāk robežām un galvenokārt bija paredzētas kā impērijas aizsardzības štābi. Viņi saskārās ar Persiju un ģermāņu ciltīm. Arī pie Reinas un Donavas bija daudz cilšu no austrumu stepēm.

Šos četrus centrus dēvē par "Tetrarhijas galvaspilsētām". Lai gan Roma vairs nebija operatīvā galvaspilsēta, tā joprojām bija visas impērijas nominālā galvaspilsēta. Tai bija savs pilsētas prefekts, un šo ideju vēlāk pārņēma arī Konstantinopolē. Četras tetrarhijas galvaspilsētas bija:

• Nikomedija Mazāzijas ziemeļrietumos (mūsdienu Izmita Turcijā), aizsardzības bāze pret iebrukumiem no Balkānu un Persijas sasaņīdu impērijas, bija Diokletiāna, austrumu (un vecākā) Augusta, galvaspilsēta. Konstantīna Lielā galīgajā reorganizācijā 318. gadā šis īpašums, kas atradās pretī persiešu persiešiem, kļuva par pretorijas prefektūru Oriens "Austrumi", kas bija vēlākās Bizantijas kodols.
• Sirmijs (mūsdienu Sremska Mitrovica) mūsdienu Serbijas Vojvodinas reģionā un netālu no Belgradas, uz Donavas robežas, bija austrumu ķeizara Galerija galvaspilsēta; tā kļuva par Balkānu-Donavas prefektūru Iliriku.
• Mediolanum (mūsdienu Milāna, netālu no Alpiem) bija rietumu Augusta Maksimiāna galvaspilsēta; viņa īpašums bija "Italia et Africa" ar īsu ārējo robežu.
• Augusta Treverorum (mūsdienu Trīra, Vācijā) bija rietumu ķeizara Konstancija Hlora galvaspilsēta pie stratēģiski svarīgās Reinas robežas, tā bija gallu imperatora Tetrika I galvaspilsēta; šis kvartāls kļuva par prefektūru Galliae.

Akvileja, osta Adrijas jūras piekrastē, un Eborakums (mūsdienu Jorkas pilsēta Anglijas ziemeļos, netālu no skotu ciltīm) arī bija nozīmīgi centri Maksimijam un Konstantīnam.

Reģionālās jurisdikcijas ziņā starp četriem tetrarhiem nebija precīza dalījuma, un šajā periodā Romas valsts faktiski netika sadalīta četrās atsevišķās apakšempīrēs. Katram imperatoram bija sava ietekmes zona Romas impērijā, bet tikai nedaudz vairāk, galvenokārt augstākā vadība "kara apgabalā". Katrs tetrarhs pats bieži atradās karadarbības laukā, bet lielāko daļu administrācijas deleģēja hierarhiskajai birokrātijai, ko vadīja attiecīgais pretoriāņu prefekts, kurš katrs pārraudzīja vairākus vikārijus - ģenerālgubernatorus, kas bija atbildīgi par vēl vienu jaunu administratīvo līmeni - civilo diecēzi. Katrā kvartālā esošo provinču, tagad pazīstamu kā eparhijas, sarakstu (ko dēvē par pretoriāņu prefektūru) skatīt Romas provincē.

Rietumos Augusts Maksimīcijs kontrolēja provinces uz rietumiem no Adrijas jūras un Sirtas, un šajā reģionā viņa ķeizars Konstants kontrolēja Galiju un Britāniju. Austrumos vienošanās starp augustu Diokletiānu un viņa ķeizaru Galeriju bija daudz elastīgākas.

Pensionēšanās un nāve

Diokletiāna reformas būtiski mainīja Romas impērijas pārvaldes struktūru un stabilizēja impēriju ekonomiski un militāri. Tas palīdzēja impērijai saglabāties neskartu vēl simts gadus, lai gan Diokletiāna jaunības gados tā šķita tuvu sabrukuma robežai.

Slimības novājināts, Diokletiāns 305. gada 1. maijā atstāja imperatora amatu un kļuva par pirmo Romas imperatoru, kurš brīvprātīgi atteicās no amata. Savu pensiju viņš nodzīvoja savā pilī Dalmācijas piekrastē, kopjot dārzeņu dārzus. Viņa pils ar laiku kļuva par mūsdienu Splitas pilsētas kodolu.

Maksimīcijs mēģināja atgriezties pie varas. Diokletiāns pavēlēja viņam atkāpties no amata uz visiem laikiem. Visbeidzot Maksimīcijs bija spiests izdarīt pašnāvību, un tetrarhija sāka izjukt. Diokletiāns nomira izmisumā.