Diokletiāns (ap. 245–312) — Romas imperators, reformētājs un kristiešu vajātājs
Diokletiāns (ap.245–312) — Romas imperators un reformētājs: militārās, ekonomiskās un administratīvās reformas, stingra valsts pārvalde un plašas kristiešu vajāšanas.
Diokletiāns (Gajs Aurelijs Valērijs Diokletiāns, ap. 245–312) bija Romas imperators no 284. gada 20. novembra līdz 305. gada 11. maijam. Viņš nāca no zemiem sociāliem slāņiem, dzimis Dalmācijā nabadzīgu ģimenē un izcēlās armijas rindās, līdz 284. gadā viņu par imperatoru izraudzījās karavīri. Diokletiāns noslēdza periodu, ko vēsture sauc par Trešā gadsimta krīzi (235–284), — laiku, kad impēriju vājināja iekšējie nemieri, ekonomiskās grūtības un biežas sacelšanās. Viņš mērķtiecīgi centās atjaunot Romas vara stabilitāti un spožumu, ieviešot plašas pārvaldes, militārās, ekonomiskās un reliģiskās pārmaiņas.
Pārvalde un Tetrarhija
Viens no Diokletiāna svarīgākajiem darbiem bija valsts pārkārtošana. 293. gadā viņš izveidoja sistēmu, ko sauc par Tetrarhiju — četrvalsts valdīšanas modeli, kur galvenie varas nesēji bija divi augusta (Augusti) un divi viņu vietnieki (Cēzari). Tetrarhija bija domāta, lai nodrošinātu ātrāku lēmumu pieņemšanu un labāku robežu aizsardzību, novēršot vienas personas pārākumu un tronāncelšanās risku. Diokletiāns arī ieviesa lielu administratīvo reformu: impēriju sadalīja vairākās provincēs, kuras savukārt apvienoja lielākās administratīvās vienībās — diocēsēs un prefektūrās. Tika stiprināta birokrātija, paplašinot ierēdniecības aparātu un nostiprinot praetoriālo prefektu lomu kā galveno civilo vadību.
Ekonomiskās un monetārās reformas
Diokletiāna valdīšanas laikā bija akūta problēma ar cenu kāpumu un monētu vērtības krišanos. Viņš mēģināja to risināt ar vairākām iniciatīvām:
- pārveidoja nodokļu sistēmu, ieviešot regulārāku nodokļu aprēķināšanu un reģistrēšanu, lai nodokļu ieņēmumi būtu prognozējamāki un stabilāki;
- cenšoties sakārtot monētu sistēmu, viņš noteica stingrākas valūtas normas un akcentēja zelta un sudraba nozīmi monētās — mēģinot ierobežot pārmērīgu bāzes metālu un piejaukumu izmantošanu;
- izdeva slaveno 301. gada Edictum de pretiis rerum venalium — "Maksimālo cenu ediktu", ar kuru centās ierobežot preču un darba maksu, lai pretotos inflācijai. Edikts lielā mērā bija neveiksmīgs praksē un grūti izpildāms plašā impērijā.
Šīs ekonomiskās reformas īsredzīgi stabilizēja situāciju, taču daudzas no tām nebija ilgtspējīgas un to iedarbību mazināja impērijas plašums un pretestība vietējo tirgotāju un pat ierēdņu vidū.
Militārās reformas
Diokletiāns pārskatīja arī impērijas militāro organizāciju. Viņš skaidrāk nodalīja pārvietojamās un robežsardzes vienības, radot pamatus vēlākajām comitatenses (pārvietojamām armijām) un limitanei (robežsardzei). Uz robežām tika izvietoti mazāki pastāvīgi garnizona posteņi, kas ļāva ātrāk reaģēt uz iebrukumiem. Lai stiprinātu aizsardzību, impērijas ārējās malas gar Reinas un Donavas upēm tika nostiprinātas — bija vairāk fortu, signāltorņu un lokālu kaujas vienību.
Šie robežu kareivji bieži dzīvoja tuvu savām saimniecībām un ģimenēm, nodarbojās arī ar lauksaimniecību un saņēma regulāru atalgojumu. Diokletiāns nostiprināja arī karavīru karjeras sistēmu — pakāpeniskai paaugstināšanai un pensiju sistēmai pievēršot lielāku uzmanību, tā cenšoties nodrošināt lojalitāti un disciplīnu.
Reliģija un kristiešu vajāšana
Diokletiāns ārpolitikas un iekšējās stabilitātes meklējumos centās atjaunot un nostiprināt tradicionālo romiešu politeistisko reliģiju un imperatora kultu kā vienojošu spēku. Viņa valdīšanas laikā sākās viena no smagākajām kristiešu vajāšanām Romas impērijas vēsturē — tā sauktā Lielā vajāšana (303. gads un turpmāk).
Vajāšanas ietvaros tika izdoti rīkojumi par kristīgo dievnamu un rakstu dedzināšanu, baznīcu aizvēršanu, kristiešu amatpersonu arestēšanu un spīdzināšanu, kā arī sodīšanu par atteikšanos upurēt dieviem. Šī politika radīja plašu ciešanu loku un daudzviet izraisīja nežēlīgas sodīšanas, tostarp arī nāves sodus. Vajāšanas beigas faktiski iestājās pēc Diokletiāna laika — 311. gadā Galērijs (viens no tetrarhu locekļiem) izdeva Ediktu par kristiešu atbrīvošanu no vajāšanas, un 313. gadā Konstantīns un Licīnijs deva plašāku ticības brīvību Ediktā par Milānas koncesiju.
Atsvešināšanās no tronī un pēdējie gadi
Neparasti starp romiešu imperatoriem, Diokletiāns 305. gadā atsacījās no varas un kopā ar savu kolēģi Maksimianu (Maximian) nolēma nodot varu saviem ieceltiem pēcnācējiem. Pēc atteikšanās viņš pievērsās dzīvei savā pilī Spalatā (mūsdienu Splitā, Horvātijā), kur veltīja laiku dārzniecībai un lauku darbu rūpēm — slavenā anekdote par kāpostu audzēšanu tam bieži tiek piesaistīta kā simbols viņa atteikšanās no varas. Diokletiāns nomira ap. 312. gada apmēros (datējumi dažādos avotos nedaudz atšķiras).
Mantojums un nozīme
Diokletiāna valdīšanas ietekme bija liela un pretrunīga. Pozitīvi — viņš īslaicīgi atjaunoja impērijas stabilitāti, nostiprināja administrāciju un robežu aizsardzību, kā arī izveidoja formālākas institūcijas, kas kalpoja vēl gadsimtiem. Tomēr viņa reformas arī radīja paplašinātu birokrātiju un nodokļu slogu, kas ilgtspējīgi ietekmēja sabiedrību. Tetrarhijas sistēma, lai gan vērtējama pēc nodoma, sabruka drīz pēc viņa aiziešanas, un varas cīņas turpinājās, dodot ceļu Konstantīna laikmetam un kristietības legalizācijai impērijā.
Kopsavilkums: Diokletiāns ir viens no nozīmīgākajiem Romas imperatoriem — stingrs pārvaldnieks, kurš centās izbeigt Trešā gadsimta krīzi, ieviesa plašas pārvaldes, militāras un ekonomiskas reformas, kā arī vadīja smagu kristiešu vajāšanu. Viņa rīcība atstāja dziļas pēdas imperijas tālākajā attīstībā.
Diokletiāns: marmors, izgatavots Florencē, 17. gs.
Politiskā struktūra
Diokletiāns izveidoja valdības formu, kas pazīstama kā tetrarhija. Tajā impērija tika sadalīta četrās daļās, no kurām katru pārvaldīja līdzimperators. Diokletiāns pārvaldīja austrumu impēriju. Vecākais līdzimperators bija Maksimiāns Augusts, viņa kolēģis virsnieks. Viņš pārvaldīja rietumu impēriju. Vēlāk pievienojās divi jaunākie līdzimperatori: Galerijs un Konstancijs Hlors.
Visbeidzot 305. gadā abi vecākie imperatori atteicās no amata un devās pensijā, un abi jaunākie imperatori kļuva par augustiem. Viņus savukārt atbalstīja divi juniori: Severs II rietumos Konstancija vadībā un Maksimīns austrumos Galerija vadībā. Šādā veidā tetrarhija parādīja, kā tā varēja pati sevi reproducēt.
Ilirija
Šie vīri bija no romiešu Ilīrijas provinces, vairāki no tiem atradās Sirmija pilsētā, kas saskaņā ar šo sistēmu kļuva par vienu no četrām galvaspilsētām. Kopš Domiciāna laikiem (81-96), kad vairāk nekā puse romiešu armijas tika izvietota Donavas reģionos, Ilīrijas provinces bija vissvarīgākā palīgspēku un vēlāk leģionu rekrutēšanas vieta.
3. gadsimtā romānizētie ilīrieši sāka dominēt armijas virsnieku rindās. Galu galā ilīriešu virsnieku šķira pārņēma kontroli pār pašu valsti.
Reģioni un galvaspilsētas
Četri tetrarhi bāzējās nevis Romā, bet citās pilsētās, kas atradās tuvāk robežām un galvenokārt bija paredzētas kā impērijas aizsardzības štābi. Viņi saskārās ar Persiju un ģermāņu ciltīm. Arī pie Reinas un Donavas bija daudz cilšu no austrumu stepēm.
Šos četrus centrus dēvē par "Tetrarhijas galvaspilsētām". Lai gan Roma vairs nebija operatīvā galvaspilsēta, tā joprojām bija visas impērijas nominālā galvaspilsēta. Tai bija savs pilsētas prefekts, un šo ideju vēlāk pārņēma arī Konstantinopolē. Četras tetrarhijas galvaspilsētas bija:
- Nikomedija Mazāzijas ziemeļrietumos (mūsdienu Izmita Turcijā), aizsardzības bāze pret iebrukumiem no Balkānu un Persijas sasaņīdu impērijas, bija Diokletiāna, austrumu (un vecākā) Augusta, galvaspilsēta. Konstantīna Lielā galīgajā reorganizācijā 318. gadā šis īpašums, kas atradās pretī persiešu persiešiem, kļuva par pretorijas prefektūru Oriens "Austrumi", kas bija vēlākās Bizantijas kodols.
- Sirmijs (mūsdienu Sremska Mitrovica) mūsdienu Serbijas Vojvodinas reģionā un netālu no Belgradas, uz Donavas robežas, bija austrumu ķeizara Galerija galvaspilsēta; tā kļuva par Balkānu-Donavas prefektūru Iliriku.
- Mediolanum (mūsdienu Milāna, netālu no Alpiem) bija rietumu Augusta Maksimiāna galvaspilsēta; viņa īpašums bija "Italia et Africa" ar īsu ārējo robežu.
- Augusta Treverorum (mūsdienu Trīra, Vācijā) bija rietumu ķeizara Konstancija Hlora galvaspilsēta pie stratēģiski svarīgās Reinas robežas, tā bija gallu imperatora Tetrika I galvaspilsēta; šis kvartāls kļuva par prefektūru Galliae.
Akvileja, osta Adrijas jūras piekrastē, un Eborakums (mūsdienu Jorkas pilsēta Anglijas ziemeļos, netālu no skotu ciltīm) arī bija nozīmīgi centri Maksimijam un Konstantīnam.
Reģionālās jurisdikcijas ziņā starp četriem tetrarhiem nebija precīza dalījuma, un šajā periodā Romas valsts faktiski netika sadalīta četrās atsevišķās apakšempīrēs. Katram imperatoram bija sava ietekmes zona Romas impērijā, bet tikai nedaudz vairāk, galvenokārt augstākā vadība "kara apgabalā". Katrs tetrarhs pats bieži atradās karadarbības laukā, bet lielāko daļu administrācijas deleģēja hierarhiskajai birokrātijai, ko vadīja attiecīgais pretoriāņu prefekts, kurš katrs pārraudzīja vairākus vikārijus - ģenerālgubernatorus, kas bija atbildīgi par vēl vienu jaunu administratīvo līmeni - civilo diecēzi. Katrā kvartālā esošo provinču, tagad pazīstamu kā eparhijas, sarakstu (ko dēvē par pretoriāņu prefektūru) skatīt Romas provincē.
Rietumos Augusts Maksimīcijs kontrolēja provinces uz rietumiem no Adrijas jūras un Sirtas, un šajā reģionā viņa ķeizars Konstants kontrolēja Galiju un Britāniju. Austrumos vienošanās starp augustu Diokletiānu un viņa ķeizaru Galeriju bija daudz elastīgākas.
Pensionēšanās un nāve
Diokletiāna reformas būtiski mainīja Romas impērijas pārvaldes struktūru un stabilizēja impēriju ekonomiski un militāri. Tas palīdzēja impērijai saglabāties neskartu vēl simts gadus, lai gan Diokletiāna jaunības gados tā šķita tuvu sabrukuma robežai.
Slimības novājināts, Diokletiāns 305. gada 1. maijā atstāja imperatora amatu un kļuva par pirmo Romas imperatoru, kurš brīvprātīgi atteicās no amata. Savu pensiju viņš nodzīvoja savā pilī Dalmācijas piekrastē, kopjot dārzeņu dārzus. Viņa pils ar laiku kļuva par mūsdienu Splitas pilsētas kodolu.
Maksimīcijs mēģināja atgriezties pie varas. Diokletiāns pavēlēja viņam atkāpties no amata uz visiem laikiem. Visbeidzot Maksimīcijs bija spiests izdarīt pašnāvību, un tetrarhija sāka izjukt. Diokletiāns nomira izmisumā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Diokletiāns?
A: Diokletiāns (Gajs Aurelijs Valērijs Diokletiāns) bija Romas imperators no 284. gada 20. novembra līdz 305. gada 11. maijam. Viņš dzimis Dalmācijā nabadzīgu vecāku ģimenē.
J: Kādu periodu viņš noslēdza?
A: Diokletiāns noslēdza periodu, kas pazīstams kā Trešā gadsimta krīze (235-284).
J: Kā viņš rīkojās ar reliģiju?
A: Viņš vajāja kristiešus, vairāk nekā jebkurš cits imperators krustā sodīja un ieviesa tradicionālo romiešu politeistisko reliģiju.
J: Ko viņš darīja, lai risinātu ekonomiskos jautājumus?
A: Apzinoties zelta aizplūšanu no Vidusjūras rietumu daļas uz austrumiem, viņš ar likumu centās apturēt inflāciju un noteica, ka monētas drīkst izgatavot tikai no zelta vai sudraba. Viņš arī uzlaboja nodokļu sistēmu.
J: Kā viņš mainīja militāro praksi?
Diokletiāns mainīja armijas praksi no garnizonu aizsardzības uz maziem posteņiem pie robežām ar vietējiem karavīriem, kuri nodarbojās ar lauksaimniecību un dzīvoja kopā ar ģimenēm ciematos. Torņos tika iedegtas signālugunis, lai brīdinātu par iespējamiem ģermāņu iebrukumiem pāri robežām, un karavīriem par viņu pakalpojumiem regulāri maksāja algu. Viņš arī ļāva viņiem paaugstināt dienesta pakāpi, pamatojoties uz nostrādātajiem gadiem un kaujās veiktajām darbībām.
Meklēt