Trešā gadsimta krīze (235–284): Romas impērijas sabrukums un pārmaiņas

Trešā gadsimta krīze (235–284): Romas militārā anarhija, pilsoņu kari, iebrukumi un mēris — sabrukums un Diocletiāna reformas, kas radikāli pārvērta impēriju un reliģiju.

Trešā gadsimta krīze (235.–284. gs.) bija periods, kad Romas impērija nonāca tuvu sabrukumam. Tajā vienlaikus pieauga ārējie iebrukumi, saasinājās pilsoņu karš, impēriju skāra smags mēris un ekonomika strauji pasliktinājās. Vēsturnieki šo laiku dažkārt dēvē par „militāro anarhiju” vai vienkārši par Impērijas krīzi, jo centrālā vara būtiski vājāka un mazāk noturīga nekā iepriekš.

Cēloņi

Krīzes pamatā bija vairāki savstarpēji saistīti faktori:

• Politiskā nestabilitāte: pēc imperatora Aleksandra Severa slepkavības 235. gadā tronim sekoja virkne imperatoru, kurus bieži sūtīja un gāza armija, tādējādi «nāca pie varas» apmēram 20–25 sāncenši, kas īslaicīgi kontrolēja impērijas centrus;
• Militāras pretestības pie robežām: gan uz austrumiem — pret Sasanīdisko Persiju, gan uz ziemeļiem un rietumiem — pret Ģermāņu un citas "barbaru" grupām, radīja pastāvīgu spiedienu uz resursiem;
• Ekonomiskas grūtības: valūtas defoltēšana un monētu koraļķošana (debasements), inflācija, samazināta tirdzniecība, lauksaimniecības ražas svārstības un palielināti nodokļi;
• Demogrāfiskie satricinājumi: smagas epidēmijas (piem., pazīstamais Cyprianus mēris) ne tikai izraisīja strauju iedzīvotāju samazināšanos, bet arī vājināja armijas pieejamību un darba spēku lauksaimniecībā;
• Pāreja armijas un civilās varas attiecībās: provincēs izauga ģenerāļu loma, kas bieži vien deva priekšroku lokālajai kontrolei pār lojālitāti Romas centrālajai vadībai.

Galvenie notikumi un impērijas dalīšanās

Laika gaitā politiskā un ģeogrāfiskā vienotība tika traucēta. 258.–260. gadā impērija īslaicīgi sadalījās trīs konkurējošās valdēs: pastāvēja gallu impērija, kurā ietilpa romiešu provinces Gallija, Britānija un Hispānija; bija Palmīrijas impērija ar austrumu provincēm Sīrijas Palaestīnu un Egiptiju; centrālās provinces un Itālija palika kā Itālijas Romas impērija, kas atradās starp tām. Šīs atdalīšanās bija gan politiska, gan praktiska — provincēs radās lokālas administrācijas un militārā vadība, kas nebija tieši pakļauta Romas centram.

Krīzes laikā īpaši nozīmīgas bija vairākas epizodes: imperatoru biežās svārstības, Valeriana sagūstīšana persiešu 260. gadā, Postuma izveidotā Galijas impērija un Palmyras karalienes Zenobijas izplešanās uz rietumiem. Armijas ģenerāļi kļuva par galvenajiem varas spēlētājiem, bieži vien paši pasludinot sevi par imperatoriem vai atbalstot kandidātus.

Sekas un institucionālās pārmaiņas

Krīze atstāja dziļas pēdas impērijas dzīvē, veicinot gan tūlītējas, gan ilgtermiņa pārmaiņas:

• Administratīvā reforma: pēc 284. gada, ar Diokletiāna nākšanu pie varas, sekoja plašas pārmaiņas — tiek nostiprināta centrālā vara, administrācija sadalīta mazākos, vieglāk pārvaldāmos vienību blokos, un tiek ieviesta Tetrarhija (valdīšanas dalīšana starp četriem valdniekiem);
• Militārā reorganizācija: pastiprināta robežu aizsardzība, pastāvīgāku karaspēka vienību izveide, kā arī daļēja pārorientācija no uzbrukuma uz reaktīvu robežu aizsardzību;
• Ekonomiskās un fiskālās reformas: tiek ierobežota monētu koraļķošana, ieviesti jauni nodokļu sistēmas mehānismi un centralizētāka fiskālā kontrole, lai nodrošinātu stabilāku nodokļu iekasēšanu un karaspēka uzturēšanu;
• Sabiedrības pārbūve: pilsētu samazināšanās, lauku (ruralizācijas) pieaugums, zemes īpašuma un klientelisma attiecību stiprināšanās; straujas sociālās pārlūkošanas rezultātā pieauga vietējo vietvalžu nozīme;
• Reliģiskas un kultūras izmaiņas: krīze paātrināja arī garīgās un kultūras pārmaiņas — gan pieaugot kristietības ietekmei, gan arī statošoties imperatora attiecībām ar reliģiskajiem līderiem.

Reliģija un sabiedriskā attieksme

Krīze ietekmēja arī reliģijā notiekošo: 3. gadsimta otrajā pusē bija gan imperatoru rīkotās vajāšanas pret kristiešiem (piemēram, imperatoru Dečija un Valeriana periodos), gan arī augošs kristietības pieplūdums kā atbilde uz sociālo nestabilitāti. Kopumā šis laiks uzskatāms par pāreju no klasisko antīko uz vēlīno antīko laikmetu, kurā mainījās reliģiskās prakses, varas akcepti un kultūras normas.

Kopsavilkums

Trešā gadsimta krīze bija sarežģīts, daudzfaktoru satricinājums, kas gandrīz iznīcināja Romas iekšējo vienotību. Lai gan krīze beidzās ar stingrāku centra varu un struktūru atjaunošanu Diokletiāna laikā, tās sekas — administratīva, sociāla un ekonomiska transformācija — noteica Romas impērijas turpmāko sejas zīmju attīstību un veicināja pāreju uz vēlīno antīko pasauli.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir Trešā gadsimta krīze?

J: Kā tā sākās?

J: Kas notika šajā laikā?

J: Kas to izbeidza?

J: Kādas pārmaiņas notika tās rezultātā?

J: Cik ilgi tā ilga?

Meklēt pēc burta