Arbroatas deklarācija (1320): Skotijas neatkarības vēstule pāvestam
Arbroatas deklarācija ir Skotijas neatkarības deklarācija, kas tika pieņemta 1320. gadā. Tā bija 1320. gada 6. aprīļa vēstule pāvestam Jānim XXII. Deklarācija apstiprināja Skotijas kā neatkarīgas, suverēnas valsts statusu un aizstāvēja Skotijas tiesības izmantot militāru rīcību, ja tai tiek netaisnīgi uzbrukts. Vēstuli Arbroatā parakstīja astoņi grāfi un trīsdesmit viens barons.
Vēstures konteksts
Deklarācija tapa laikā, kad Skotija cīnījās par neatkarību pēc ilgstošajām bruņotajām sadursmēm ar Angliju (Skotijas neatkarības kari). Pēc Roberta Brūsa (Robert the Bruce) un viņa atbalstītāju uzvarām, īpaši pēc Bannoha kaujas (1314), bija nepieciešams iegūt starptautisku atzīšanu un morālu atbalstu. Vēstule tika nosūtīta pāvestam, lai pieprasītu Romees autoritāti atbalstīt Skotijas neatkarību un nosodīt angļu iejaukšanos.
Vēstules saturs un galvenās idejas
Arbroatas deklarācija rakstīta latīņu valodā un tajā izklāstīts arguments, ka skotu tauta ir sena, brīva un tiesīga pati izlemt savu valdnieku. Tekstā tiek norādīts, ka skoti bijuši neatkarīgi kopš laikiem, kad valdīja leģendārais Fergus, un tiek uzsvērta tautas tiesība aizstāvēt savu brīvību ar ieroci, ja tā tiek apspiesta. Vēstulē ir arī slavenā doma, ka, ja valdnieks nespēs aizstāvēt tautas brīvību, skoti izvēlēsies citu karali, kas to spēs darīt; tādējādi tiek izteikta suverēnas kopienas tiesība mainīt valdību.
Viens no tekstā bieži citētajiem fragmentiem latviskoti skan aptuveni tā: „Kamēr vismaz simts no mums būs dzīvi, mēs nekādā gadījumā nepiekritīsim, lai tiktu pakļauti angļiem.” Šis formulējums simbolizē atteikšanos pieņemt angļu pārvaldi ar jebkādiem noteikumiem.
Parakstītāji un dokumenta saglabāšana
Vēstuli parakstīja astoņi grāfi un trīsdesmit viens barons — reģionālie feodāļi un ietekmīgas personas Skotijā, kuru paraksti piešķīra dokumentam svarīgu svaru. Deklarācija tika sastādīta un iesniegta no Arbroatas abatijas teritorijas — tāpēc tā iegūst nosaukumu Arbroatas deklarācija.
Oriģinālais latīņu teksts vairs nav saglabājies mūsu priekšā tieši tā, kā tas tika nosūtīts, taču no šī dokumenta ir saglabājušās viduslaiku kopijas un ieraksti — tie ļāva deklarācijai nonākt līdz mūsdienām kā svarīgam dokumentam Skotijas vēsturē.
Ietekme un mantojums
Arbroatas deklarācija kļuvusi par simbolu Skotijas nacionālajai identitātei un demokrātiskajai tiesību izpratnei par tautas suverenitāti. Tā bieži tiek atsaukta politiskos un kultūras kontekstos kā pierādījums tam, ka skotu tauta vēsturiski cīnījusies par tiesībām lemt par savu likteni.
Moderna diskusija salīdzina Arbroatas deklarāciju ar citiem brīvības dokumentsiem — piemēram, to mēdz salīdzināt ar vēlākām neatkarības deklarācijām citur Eiropā un pasaulē. Tomēr tieša ietekme uz citām konkrētām dokumentu veidošanām (piemēram, ASV Neatkarības deklarāciju) paliek diskutabla un nav dokumentāli pierādīta.
Mūsdienu nozīme un piemiņa
Arbroatas abatija — kur dokumenta sagatavošana un parakstīšana notika — šodien ir vēsturiska drupu vieta un tūrisma objekts. Deklarācijas idejas tiek izmantotas gan akadēmiskajās debatēs par viduslaiku politiku, gan mūsdienu diskusijās par suverenitāti un pašnoteikšanos.
Ievērojami aspekti, ko vērtē vēsturnieki:
- Vēstules mērķis — iegūt pāvesta atbalstu un starptautisku atzīšanu Skotijai;
- Dokumenta juridiskā un morālā loģika — tautas tiesība aizstāvēt brīvību un mainīt valdību, ja tā nespēj pildīt šo uzdevumu;
- Simboliskā nozīme — Arbroatas deklarācija kā nacionālais simbols un tiesisku ideju priekštecis Skotijas vēsturē.
1320. gada Arbroatas deklarācijas "Tyninghame" kopija.
Fona informācija
Kad 1086. gadā nomira Skotijas karalis Aleksandrs III, viņa mantiniece bija viņa mazmeita Margareta, Norvēģijas kalpone. Anglijas karalis Edvards I sarunāja, lai viņa dēls, Anglijas karalis Edvards II, kļūtu par viņas vīru un dalītu Skotijas kroni 1289. gadā. Taču Margareta 1290. gadā nomira ceļā no Norvēģijas uz Skotiju. Tā Skotijā sākās periods, ko sauca par Pirmo starpkaruves periodu (1290-1292). Skotija palika bez monarha. Edvards I iestājās, lai no kandidātiem, kuriem bija tiesības pretendēt uz karaļa amatu, izvēlētos, kurš kļūs par karali. Viņš izvēlējās Džonu no Skotijas. Taču Eduards izturējās pret Skotijas karali slikti. Kad karalis Jānis mēģināja atbrīvoties, Edvards viņu ieslodzīja cietumā un pēc tam ļāva viņam dzīvot Francijā. 1296. gadā Edvards ar savu armiju iebruka Skotijā, lai visu ieņemtu savā īpašumā. Skotija palika bez karaļa līdz 1306. gadam, kad Roberts Brūss pasludināja sevi par Skotijas karali, nepakļaujoties Edvardam I. Tieši pirms tam Roberts Brūss bija iesaistīts strīdā ar Džonu Kominu. Abi 1306. gadā satikās pie altāra Greifrīsa baznīcā Dembrijsā, un starp viņiem izcēlās kauja. Džons Komins tika nogalināts, un Roberts Brūss pēc trim nedēļām tika kronēts par karali Scone. Par Komina slepkavību apsūdzēto Brūsu pāvests ekskomunicēja. Turpmāko karu laikā 1314. gadā skoti uzvarēja nozīmīgā kaujā Bannockburn kaujā. 1317. gadā pāvests aicināja uz divu gadu pamieru, ko Skotija ignorēja. Par to, ka Skotija neklausīja pāvestu, viņš ekskomunicēja visu Skotiju.
Pārskats
Deklarācija bija daļa no plašāka plāna, kura mērķis bija parādīt pāvestam un citiem, ka Skotija ir neatkarīga karaliste un tai ir tiesības valdīt pašai. Anglijas karalis Edvards I pirms tam bija rakstījis pāvestam, apstiprinot savas tiesības valdīt Skotijā. Savukārt pāvests atteicās atzīt Robertu Brūsu par Skotijas karali.
Arbroatas deklarācija, datēta ar 1320. gada aprīli, bija piecdesmit vadošo Skotijas vīriešu vēstule pāvestam Jānim XXII Avinjonā. Tajā bija 39 vārdi (astoņi Skotijas grāfi un trīsdesmit viens barons), kas parakstīja dokumentu ar saviem zīmogiem. Vēstules apakšpusē uz sloksnēm ir vēl vienpadsmit parakstītāju zīmogi un vārdi. Tiek uzskatīts, ka vēstules autors ir Skotijas kanclers un Arbroatas abats Bernards Lintons. Vēstule tika uzrakstīta Arbroatas klosterī Skotijā.
Vēstule sākās ar atgādinājumu pāvestam par Skotijas pievēršanu kristietībai, ko veica svētais Andrejs. Baznīcas aizsardzībā Skotija bija dzīvojusi mierā, līdz Anglijas karalis Edvards I izlikās par tās draugu. Tad viņš iebruka viņu valstī, kamēr tā bija bez karaļa. Tālāk vēstulē bija aprakstītas grūtības, ar kurām viņi saskārās angļu valdīšanas laikā. Vēstulē bija pausta viņu apņēmība:
...jo, kamēr vien paliks dzīvs simts no mums, mēs nekad nepiekritīsim pakļauties angļu kundzībai. Jo tā nav ne slava, ne bagātība, ne gods, bet tikai un vienīgi brīvība, par kuru mēs cīnāmies un cīnāmies un kuru neviens godīgs cilvēks nezaudēs, ja vien ar savu dzīvību.
Visbiežāk citētais Deklarācijas fragments, kas tulkots no latīņu oriģināla...
Tūlītēja iedarbība
Pāvests bija sajūsmā par šo deklarāciju un skotu baronu solījumu atbalstīt pāvesta krusta karu. Viņš mudināja Eduardu II noslēgt mieru ar skotiem. Pāvests nosūtīja divus delegātus. Arī Francijas karalis vēlējās panākt mieru starp Angliju un Skotiju, un viņš nosūtīja divus delegātus. Miera sarunas turpinājās līdz 1321. gadam, bet angļi neatzina Skotijas neatkarību.
Angļi pārliecināja pāvestu, ka pie progresa nav vainojami skoti. Pāvests izdeva sešus nolēmumus pret skotiem, kuros noteica, ka visi Anglijas iebrucēji tiks ekskomunicēti, un atkārtoti izdeva ekskomunikāciju pret Robertu Brūsu.
Visbeidzot 1328. gada oktobrī starp Skotiju un Angliju tika noslēgts miera līgums. Eduards III atteicās no visām pretenzijām pret Skotiju. Beidzot tika atcelts interdikts Skotijai un tās karaļa ekskomunikācija. Līguma otrajā daļā tika panākta vienošanās, ka Roberta Brūsas dēls Dāvids II no Skotijas un Edvarda III māsa no Anglijas apprecēsies. Kāzas notika 1338. gada 12. jūlijā, kad Dāvids II, kuram tobrīd bija četri gadi, apprecējās ar sešus gadus veco Joanu no Tower baznīcā Bervikā, Skotijā.
1998. gadā ASV Kongress nolēma, ka ASV Neatkarības deklarācija ir veidota pēc Arbroatas deklarācijas parauga. Turklāt tika nolemts, ka no šīs dienas 6. aprīlis oficiāli tiek pasludināts par Nacionālo Tartana dienu, lai pieminētu šo slaveno dokumentu.
...kā tas redzams uz Skotijas Nacionālā muzeja sienām
Saistītās lapas
- Neatkarības deklarācija
- Arbroatas Deklarācijas parakstītāju saraksts
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Arbroatas deklarācija?
A: Arbroatas deklarācija ir vēstule, kas 1320. gadā tika nosūtīta pāvestam Jānim XXII un kurā tika apstiprināta Skotijas kā suverēnas valsts neatkarība un aizstāvētas Skotijas tiesības izmantot militāru rīcību, ja tai netaisnīgi uzbrūk.
J: Kad tika uzrakstīta Arbroatas deklarācija?
A: Arbroatas deklarācija tika uzrakstīta 1320. gada 6. aprīlī.
J: Kam bija paredzēta Arbroatas deklarācija?
A: Arbroatas deklarācijas adresāts bija pāvests Jānis XXII.
J: Kas parakstīja Arbroatas deklarāciju?
A: Arbroatas deklarāciju parakstīja astoņi grāfi un trīsdesmit viens barons Arbroatā.
J: Ko apstiprināja Arbroatas deklarācija?
A: Arbroatas deklarācija apstiprināja Skotijas kā neatkarīgas, suverēnas valsts statusu.
J: Kāpēc tika uzrakstīta Arbroatas deklarācija?
A: Arbroatas deklarācija tika uzrakstīta, lai aizstāvētu Skotijas tiesības izmantot militāru rīcību, ja tai tiek netaisnīgi uzbrukts.
J: Kāda bija Arbroatas deklarācijas nozīme?
A: Arbroatas deklarācija bija svarīgs dokuments Skotijas vēsturē, jo tā apstiprināja Skotijas kā suverēnas valsts neatkarību un aizstāvēja tās tiesības izmantot militāru rīcību, ja Skotija tika apdraudēta. To joprojām atzīmē kā nozīmīgu notikumu Skotijas cīņā par neatkarību.
