Arbroatas deklarācija ir Skotijas neatkarības deklarācija, kas tika pieņemta 1320. gadā. Tā bija 1320. gada 6. aprīļa vēstule pāvestam Jānim XXII. Deklarācija apstiprināja Skotijas kā neatkarīgas, suverēnas valsts statusu un aizstāvēja Skotijas tiesības izmantot militāru rīcību, ja tai tiek netaisnīgi uzbrukts. Vēstuli Arbroatā parakstīja astoņi grāfi un trīsdesmit viens barons.
Vēstures konteksts
Deklarācija tapa laikā, kad Skotija cīnījās par neatkarību pēc ilgstošajām bruņotajām sadursmēm ar Angliju (Skotijas neatkarības kari). Pēc Roberta Brūsa (Robert the Bruce) un viņa atbalstītāju uzvarām, īpaši pēc Bannoha kaujas (1314), bija nepieciešams iegūt starptautisku atzīšanu un morālu atbalstu. Vēstule tika nosūtīta pāvestam, lai pieprasītu Romees autoritāti atbalstīt Skotijas neatkarību un nosodīt angļu iejaukšanos.
Vēstules saturs un galvenās idejas
Arbroatas deklarācija rakstīta latīņu valodā un tajā izklāstīts arguments, ka skotu tauta ir sena, brīva un tiesīga pati izlemt savu valdnieku. Tekstā tiek norādīts, ka skoti bijuši neatkarīgi kopš laikiem, kad valdīja leģendārais Fergus, un tiek uzsvērta tautas tiesība aizstāvēt savu brīvību ar ieroci, ja tā tiek apspiesta. Vēstulē ir arī slavenā doma, ka, ja valdnieks nespēs aizstāvēt tautas brīvību, skoti izvēlēsies citu karali, kas to spēs darīt; tādējādi tiek izteikta suverēnas kopienas tiesība mainīt valdību.
Viens no tekstā bieži citētajiem fragmentiem latviskoti skan aptuveni tā: „Kamēr vismaz simts no mums būs dzīvi, mēs nekādā gadījumā nepiekritīsim, lai tiktu pakļauti angļiem.” Šis formulējums simbolizē atteikšanos pieņemt angļu pārvaldi ar jebkādiem noteikumiem.
Parakstītāji un dokumenta saglabāšana
Vēstuli parakstīja astoņi grāfi un trīsdesmit viens barons — reģionālie feodāļi un ietekmīgas personas Skotijā, kuru paraksti piešķīra dokumentam svarīgu svaru. Deklarācija tika sastādīta un iesniegta no Arbroatas abatijas teritorijas — tāpēc tā iegūst nosaukumu Arbroatas deklarācija.
Oriģinālais latīņu teksts vairs nav saglabājies mūsu priekšā tieši tā, kā tas tika nosūtīts, taču no šī dokumenta ir saglabājušās viduslaiku kopijas un ieraksti — tie ļāva deklarācijai nonākt līdz mūsdienām kā svarīgam dokumentam Skotijas vēsturē.
Ietekme un mantojums
Arbroatas deklarācija kļuvusi par simbolu Skotijas nacionālajai identitātei un demokrātiskajai tiesību izpratnei par tautas suverenitāti. Tā bieži tiek atsaukta politiskos un kultūras kontekstos kā pierādījums tam, ka skotu tauta vēsturiski cīnījusies par tiesībām lemt par savu likteni.
Moderna diskusija salīdzina Arbroatas deklarāciju ar citiem brīvības dokumentsiem — piemēram, to mēdz salīdzināt ar vēlākām neatkarības deklarācijām citur Eiropā un pasaulē. Tomēr tieša ietekme uz citām konkrētām dokumentu veidošanām (piemēram, ASV Neatkarības deklarāciju) paliek diskutabla un nav dokumentāli pierādīta.
Mūsdienu nozīme un piemiņa
Arbroatas abatija — kur dokumenta sagatavošana un parakstīšana notika — šodien ir vēsturiska drupu vieta un tūrisma objekts. Deklarācijas idejas tiek izmantotas gan akadēmiskajās debatēs par viduslaiku politiku, gan mūsdienu diskusijās par suverenitāti un pašnoteikšanos.
Ievērojami aspekti, ko vērtē vēsturnieki:
- Vēstules mērķis — iegūt pāvesta atbalstu un starptautisku atzīšanu Skotijai;
- Dokumenta juridiskā un morālā loģika — tautas tiesība aizstāvēt brīvību un mainīt valdību, ja tā nespēj pildīt šo uzdevumu;
- Simboliskā nozīme — Arbroatas deklarācija kā nacionālais simbols un tiesisku ideju priekštecis Skotijas vēsturē.
