Edvards III (1312. gada 13. novembris — 1377. gada 21. jūnijs) bija Anglijas karalis, kurš valdīja vairāk nekā pusgadsimtu. Viņa valdīšana ievērojami ietekmēja viduslaiku Anglijas politiku, armiju un starptautisko statusu; viņš nostiprināja kara mākslu un centralizēja varu, padarot Angliju par nozīmīgu militāru spēku Eiropā.
Edvards uz troņa nonāca 1327. gadā un tika kronēts četrpadsmit gadu vecumā, pēc tam, kad viņa tēvs bija spiests atteikties no troņa. Bērnības un jaunības gados par valstiskas varas īstenošanu liela mērā atbildēja viņa māte un mērs, taču 1330. gadā Edvards nodibināja savu personīgo varu, likvidējot valdības ietekmīgākos pretiniekus un sākot aktīvu valdīšanas periodu.
Viņa ārpolitika bija agresīva un ambicioza. Pēc vairākām militārām kampaņām un politiskiem strīdiem 1337. gadā Edvards pasludināja sevi par Francijas troņa mantinieku, kas iezīmēja Simtgadu karu sākumu. Anglijas ekspedīcijas un kaujas — to vidū slavenās uzvaras pie Kreisī (Kresijas kauja, 1346) un pie Puatjē (1356) — deva Anglijai nozīmīgas priekšrocības. Šīs uzvaras, kopā ar diplomātiskām sarunām un finansiāliem kompromisiem, noveda pie Bretiņī līguma (1360), pēc kura Edvards ieguva plašas teritorijas un suverēnītātes tiesības Francijas dienvidos.
Militārajā jomā Edvards ieguva reputāciju kā efektīvs karaspēka organizators. Tika plaši izmantoti angļu loka sardzes karaspēki (longbow), uzlabota jūras spēku nozīme un paplašināta bruņniecības un iebrukumu sistēma. Tajā pašā laikā kara nasta bija liela — ilgstoši konflikti prasīja resursus, izraisīja ekonomiskas spriedzes un radīja ilgas sekas angļu un franču zemēm.
Domājot par iekšpolitiku, Edvards ieviesa vairākus pasākumus, kas nostiprināja karalisko varu un tiesību sistēmu. Viņš atbalstīja tiesību normu attīstību, reformēja finanšu pārvaldību, izmantoja Parlamentu, lai leģitimizētu nodokļus un karu finansēšanu, un sekmēja centralizētu administrāciju. Edvards arī nodibināja Podaivas ordeni, kā arī popularizēja bruņnieciskās tradīcijas un svinības, kas veicināja karaliskā galma prestižu.
Viņa valdīšanas laikā plosījās arī nopietnas krīzes — 1348.–1350. gados Angliju un Eiropu skāra Melnā nāve, kas radīja milzīgas demogrāfiskas un sociālas pārmaiņas: iedzīvotāju zudums, darba tirgus pārbīdījumi un nemieri, kas spieda varu un likumdevējus meklēt jaunas regulācijas un politiskus risinājumus.
Personiskajā dzīvē Edvards bija precējies ar Filipsu no Henofas (filipa?), un viņiem bija daudz bērnu. Bērni bieži tika saukti pēc dzimšanas vietas ceļojumu dēļ — piemēram, vecākais dēls Edvards, kurš vēlāk ieguva slaveno iesauku Edvards, Melnais princis), bija slavenā karavīra tēls. Princis Edvards nomira pirms sava tēva, un cits dēls Edvards "no Angulēmas" mira bērnībā, tāpēc troņmantinieks kļuva jaunākais dēls Ričards "no Bordo", kas pēc tēva nāves kļuva par Anglijas Ričardu II, taču vēlāk tika gāzts. Viņa brālēns Henrijs IV Anglijas, kura tēvs bija Džons "no Gontas", uzsāka Lancastru līnijas valdīšanu, kas vēlāk iesaistījās slavenajā Rozes karu konfliktā ar Jorkas namu. Jorkas pretendēšana balstījās uz līniju, kas cēlās no Edvarda dēla Lionēla "no Antverpenes", un tas radīja ilgtspējīgas dinastiskas pretenzijas.
Vēstures vērtējumi par Edvardu III laika gaitā ir mainījušies. Savā laikā un vēl gadsimtiem pēc viņa valdīšanas viņš bieži tika slavēts kā spožs karalis un valsts celtnieks, taču 19. un 20. gadsimta daži vēsturnieki viņu reizēm uzskatīja par riskantu avantūristu, kurš izmantoja karu savām ambīcijām. Mūsdienu vēsturnieki tomēr rāda niansētāku ainavu: viņu novērtē par spēju stiprināt valsts institūcijas, uzlabot armiju un uzturēt ilgstošu valdīšanu, vienlaikus atzīstot kara un epidēmiju radītās traģiskās sekas.
Edvarda III mantojums ir sarežģīts: viņš pacēla Anglijas starptautisko prestižu un nodibināja bruņnieciskas tradīcijas, kas ilgi ietekmēja viduslaiku politiku, taču viņa kari un resursu prasības arī radīja sociālas un ekonomiskas problēmas, kuru ietekme bija jūtama vairākas paaudzes.