Šis raksts ir par pāvestiem kopumā. Par pašreizējo pāvestu skatiet Pāvests Francisks.
Pāvests ir katoļu baznīcas galva un Romas bīskaps. Viņa oficiālais tituls ir Romas bīskaps. Politiskā ziņā viņš ir arī Vatikāna pilsētas valsts vadītājs un diplomātiski pārstāv Katoļu baznīcu kā Svētā Krēsla (Holy See) vadītājs. Pāvesta pienākumos ietilpst garīgā vadība, mācību autoritāte par ticību un morāli, baznīcas pārvaldība un starptautiskā diplomātija. Pašreizējais pāvests ir pāvests Francisks, kurš pārstāv apmēram 1,3 miljardus katoļu visā pasaulē.
Izvēle un amatā ieņemšana
Pāvestus ievēl Katoļu baznīcas kardināli. Pirms balsošanas notiek konklāvs – slēgta sapulce, kas parasti notiek Siksta kapelā. Tikai kardināli, kuri sasnieguši noteikto vecumu (nevar balsot, ja vecāki par 80 gadiem), piedalās balsošanā. Jaunievēlētais pāvests parasti ieņem amatu līdz savai nāvei vai reti — līdz atkāpšanai no amata. Parasti pāvesti neatkāpjas; Benedikts XVI bija pirmais pāvests kopš Gregorija XII 1415. gadā, kas atkāpās no amata.
Pēc ievēlēšanas jaunais pāvests izvēlas savu pontifikāta vārdu — šo vārdu visiem paziņo, kad no Svētā Pētera bazilikas balkonā tiek nolasīts Habemus Papam. Tradicionāli konklāva laikā ārpus Vatikāna tiek signalizēts ar dūmiem (melni dūmi — bez jauna pāvesta; balti dūmi — jauns pāvests). Ierasti notiek arī inaugurācijas vai kronēšanas ceremonija; vēsturiski pāvestus kroņoja ar trīskāršo tiāru, tomēr mūsdienās ceremonija ir vienkāršāka, un tiāra vairs nav obligāts atribūts.
Autoritāte un nekļūdība
Vārds pāvests latviskojumā cēlies no grieķu vārda pappas (παππας) — "tēvs", caur latīņu formu papa. Pāvestam ir īpaša mācību autoritāte; katoļu doktrīnā pastāv jēdziens par pāvesta nekļūdību (infallibilitas) tad, kad viņš, rīkojoties ex cathedra (t. i., no sava oficiālā amata krēsla), pieņem galīgu doktrīnisku paziņojumu par ticību vai morāli. Šo mācību formalizēja Pirmā Vatikāna koncils 1870. gadā. Praktiski ļoti maz paziņojumu ir deklarēti kā ex cathedra — bieži min kā izcilus piemērus dogmas par Jaunavas Marijas bezvainīgo ieņemšanu (1854, Pijs IX) un par Dievmātes debesbraukšanu (1950, Pijs XII).
Simboli, liturģija un pienākumi
Pāvestam ir vairāki liturģiskie un reprezentatīvie simboli: mitra (biskapu galvassega), pallijs (liturģisks apmetnis, ko nēsā ar pāvesta ārpusē piešķirto tiesību simboliku), pāvesta gredzens (Fisherman’s Ring), kā arī pastorālais zizlis (garais stafets, kas simbolizē ganskou lomu). Pāvestam ir arī oficiāla rezidence — Svētā Pētera bazilikas apkārtnē un paplašināti Vatikāna administratīvie orgāni (Kurija), kas palīdz vadīt baznīcas jautājumus visā pasaulē.
Vēsture un mūsdienu loma
Pāvesta institūcija attīstījusies gadsimtu gaitā; Romas bīskapa primāts tika nostiprināts kā īpašs kristīgās pasaules vadītāja statuss, ko katoļi saista ar apustuli Svēto Pēteri. Vēsturiskā ietekme ir gan garīgā, gan politiskā — pāvesti laiku pa laikam ir spēlējuši būtisku lomu Eiropas un pasaules diplomātijā. Mūsdienās pāvesti aktīvi ceļo, sniedz sociālas un morālas vadlīnijas, iesaistās starpreliģiskā dialogā un cilvēktiesību tematikā, kā arī izmanto masu medijus un sociālos tīklus, lai sasniegtu ticīgos visā pasaulē.
Praktiskas piezīmes
- Pāvesta izvēli tradicionāli veic kardināli konklāvā; vēlēšanu process ir slepens un balstīts uz balsu vairākumu.
- Pāvestam ir tiesības nodot dekrētus, bīskapu iecelšanas, izdot enciklikas un citus oficiālus dokumentus, kas vada baznīcas dzīvi.
- Atkāpšanās no amata ir reta, bet iespējama juridiski; pēc atkāpšanās persona parasti vairs nepiedalās konklāvā.
Mūsdienās pāvests ir gan garīgs vadītājs, gan starptautisks simbols, kas bieži vien uzrunā ne tikai katoļus, bet arī plašāku sabiedrību par jautājumiem, kas skar ētiku, mieru, nabadzību un vidi.
