Emeritētais pāvests Benedikts XVI (latīņu: Benedictus PP. XVI; vācu: Benedikt XVI; itāļu: Benedetto XVI, dzimis 1927. gada 16. aprīlī kā Jozefs Aloizijs Ratcingers) bija katoļu baznīcas emeritētais pāvests. Viņš bija 265. pāvests no 2005. līdz 2013. gadam. Šajā amatā viņš bija gan Katoļu baznīcas vadītājs, gan Vatikāna Pilsētvalsts valdnieks. Benedikts tika ievēlēts 2005. gada 19. aprīlī pāvesta konklāvā pēc pāvesta Jāņa Pāvila II nāves. Savu pāvesta inaugurācijas misi viņš celebrēja 2005. gada 24. aprīlī. Viņš 2005. gada 7. maijā pārņēma savā valdījumā katedrāli — Svētā Jāņa Laterāna arhibāziliku.

Agrīnā dzīve un priesterības ceļš

Jozefs Ratcingers dzimis Bavārijā ģimenē ar spēcīgām kristīgām tradīcijām. Bērnībā viņš mācījās un vēlāk studēja teoloģiju; viņš tika ordinēts priesterī 1951. gada 29. jūnijā. Pēc tam Ratcingers kļuva par ievērojamu teologu un akadēmisku pasniedzēju — viņš strādāja universitātēs Bonnā, Münsterē, Tūbingē un Regensburgā, publicējot plašu šķirni teoloģisku darbu un komentāru. Viņa rakstniecība ietver gan populāras katehēzes, gan nopietnus teoloģiskus pētījumus, kas ietekmēja moderno katoļu dogmatiku un sakramentālo teoloģiju.

Augstākie amati pirms pāvestības

1977. gadā Ratcingers tika iecelts par Minhenes un Freiburgas arhibīskapu un tajā pašā gadā paaugstināts kardināla kārtā. 1981. gadā viņu pāvesta Jāņa Pāvila II norīkoja par Vatikāna Doktrīnas kongregācijas (Congregation for the Doctrine of the Faith) prefektu — amatu, kurā viņš palika līdz 2005. gadam. Šajā amatā Ratcingers nodarbojās ar doktrīnas aizsardzību un baznīcas mācību interpretāciju, kas viņam deva ievērojamu ietekmi Romas Kurijā un visā Baznīcā.

Pāvesta darbība (2005–2013)

  • Teoloģiskā orientācija un galvenie dokumenti: kā pāvests Benedikts XVI īpaši uzsvēra attiecības starp ticību un reason, kristīgās tradīcijas nozīmi un morāles principu saglabāšanu. Viņa svarīgākie encikliku darbi ir Deus Caritas Est (2005), Spe Salvi (2007) un Caritas in Veritate (2009).
  • Liturģijas politika: 2007. gada motu proprio Summorum Pontificum Benedikts paplašināja tradīciskā latīņu Tridentīna mise (Forma extraordinaria) pieejamību, uzsverot liturģiskās daudzveidības iespējas Romas rītāla ietvaros.
  • Starptautiskās attiecības un dialogs: viņš mēģināja veicināt ekumenisku dialogu ar pareizticīgajiem un dialogu ar citām reliģijām, taču reizēm šie centieni tika sarežģīti dažādu izteikumu dēļ.

Pretrunas un kritika

Benedikta pontifikāts nebija bez strīdiem. 2006. gadā viņa lekcija Regensburgā izraisīja plašu sašutumu musulmaņu kopienā, jo tur citēti vēsturiska rakstura izteikumi, kas tika interpretēti kā kritika islāma; pāvests vēlāk izteica žēlumu un skaidrojumus, mēģinot mazināt spriedzi. Tāpat viņš saskārās ar kritiku par to, kā kādreiz, kā Doktrīnas kongregācijas vadītājs, tika risinātas katoļu baznīcas seksuālās vardarbības lietas — kritiķi apgalvoja, ka dažās situācijās reakcija bijusi pārāk lēna vai nepietiekama. Savukārt viņa atbalstītāji uzsvēra, ka Ratcingers pastāvīgi centās ieviest stingrākas procedūras un jo īpaši kā pāvests pievērsās jautājuma sakārtošanai un upuru atbalstam.

Atkāpšanās un dzīve kā emeritētajam pāvestam

2013. gada 11. februārī Benedikts paziņoja par savu atkāpšanos no amata, uzrunājot kardinālus latīņu valodā. Viņš norādīja, ka iemesls ir "prāta un ķermeņa spēku trūkums", ko izraisījis viņa vecums. Viņa demisija stājās spēkā 2013. gada 28. februārī. Viņš bija pirmais pāvests, kas atkāpās no amata kopš pāvesta Gregora XII 1415. gadā, un pirmais, kurš atkāpās pēc personīgas gribas kopš pāvesta Celestīna V 1294. gadā. Kā emeritētais pāvests Benedikts saglabāja Viņa Svētības stilu un pāvesta titulu un turpināja ģērbties pāvesta baltajā ādiņā ierobežotā, klusa dzīves ritmā. 2013. gada 13. martā viņu nomainīja pāvests Francisks. 2013. gada 2. maijā Benedikts pārcēlās uz atjaunoto Mater Ecclesiae klosteri Vatikānā, kur dzīvoja pensionētā veidā, veltot laiku lūgšanām, rakstiem un teoloģiskai refleksijai.

Vēlākie gadi un nāve

2020. gada septembrī Benedikts XVI, būdams 93 gadus vecs, kļuva par visilgāk dzīvojušo pāvestu, titulu, ko viņš saglabāja līdz savai nāvei. Benedikts XVI mira 2022. gada 31. decembrī Vatikānā, 95 gadu vecumā. Viņa bēres un piemiņas ceremonijas notika 2023. gada sākumā, un viņš tika apglabāts Vatikāna Svētā Pētera bazilikas kapenēs.

Mantojums

Benedikta XVI pavēle atstāj ievērojamu pēctecību: viņa plašā teoloģiskā literatūra, enciklikas un pastorālās iniciatīvas ietekmēja gan katoļu mācību, gan liturģisko praksi. Viņš tiek atcerēts kā intelektuāls pāvests, kurš centās savienot klasisko teoloģiju ar mūsdienu pārdomām par ētiku, ticību un sabiedrību. Tajā pašā laikā viņa pontifikāts paliek arī diskusiju avots par baznīcas vadības norisēm, risinājumiem pārestībām un dialogu ar mūsdienu pasauli.