Vācu valoda — definīcija, izplatība, gramatika un dialekti

Vācu valoda — definīcija, izplatība, gramatika un dialekti: uzzini par vēsturi, runātājiem, gramatikas īpatnībām, literāro un reģionālo dialektu atšķirībām.

Vācu valoda (vācu: Deutsch vai die deutsche Sprache) ir indoeiropiešu valodu saimes rietumģermāņu valoda. Tā ir viena no lielākajām un ģeogrāfiski visplašāk izplatītajām valodām Eiropā, ar bagātu literāru un akadēmisku tradīciju.

Izplatība un runātāji

Vācu valodā runā galvenokārt Vācijā, Austrijā, Šveicē, Lihtenšteinā, Šveicē un Luksemburgā; tā ir dzimtā valoda aptuveni 95–100 miljoniem cilvēku (atkarībā no skaitīšanas metodes). Tā ir visplašāk lietotā dzimtā valoda Eiropas Savienībā. Beļģijā pastāv vācu valodas kopiena austrumos, un dažos Itālijas apgabalos, galvenokārt Dienvidtirolē (Ziemeļitālijā), vācu valoda ir reģionāli līdzvērtīgi lietota. Nīderlandē, kā arī Francijā un Ziemeļitālijā ir vietas ar vācu runātājiem vai divvalodīgām kopienām.

Liela vācu valodas diasporas kopiena pastāv arī aiz Eiropas robežām: daudz vāciešu imigrēja uz Ameriku, tāpēc Savienotajās Valstīs un Kanādā, kā arī Dienvidamerikā (piem., Brazīlijā, Argentinā) ir cilvēki, kuri lieto vācu valodu. Vācu valoda ir sastopama arī Austrumeiropā, Bulgārijā, Rumānijā un Krievijā — bieži kā mazākumtautību valoda vai kā otrā valoda.

Valodas saistība un vieta valodu saimē

Vācu valoda pieder pie rietumģermāņu grupas un ir savstarpēji līdzīga angļu un holandiešu valodām. Liela daļa vācu vārdu krājuma ir saistīta ar angļu leksiku (īpaši mūsdienu tehnoloģiju un biznesa terminoloģijā), tomēr gramatika vācu valodā ir strukturāli sarežģītāka nekā angļu valodā.

Gramatika — galvenās iezīmes

• Vācu valodā ir trīs dzimtes: vīriešu (maskulīns), sieviešu (feminīns) un neitrāls (neutrum).
• Ir četri locījumi (gadījumi): nominātīvs, ģenitīvs, datīvs un akuzatīvs. Lietvedības (locīšana) ir svarīga vārdšķiru forma.
• Verbiem ir stiprās, vārajās un jauktās konjugācijas; pastāv arī atsevišķas formas perfekta un pluskvamperfekta laikiem, kuri veidojas ar palīgdarbības vārdiem haben vai sein (atkarībā no pārvietošanās un aspektiem).
• Rakstisko vācu valodu raksturo vārdu secība: galvenā teikumā darbības vārds parasti stāv uz otrā pozīcijā (V2), bet palīgdarbības vai perfektā izliekuma gadījumā daļa no verbālās formas var nonākt teikuma beigās. Subordinētā teikumā galvenais darbības vārds bieži vien nonāk teikuma galā.
• Vācu valoda brīnišķīgi veido sarežģītus saliktenozīmīgus vārdus (kompozītas leksēmas), piemēram, Donaudampfschifffahrtsgesellschaft (klasisks piemērs), un daudzos gadījumos apvieno vairākas nozīmes vienā vārdā.
• Ortogrāfiskās īpatnības: vācu valodā ir īpatnīgs burts ß (eszets), kā arī etakoti (umlauti) ä, ö, ü, kuri maina vārdu izrunu un bieži arī locīšanu.

Kā piemērus, kas ilustrē vācu teikumu būvi, var minēt: Jemand hat mein Auto gestohlen. — Kāds ir nozadzis manu automašīnu. Jemand hat mich letzte Nacht angerufen. — Kāds man pagājušajā naktī piezvanīja. Šajos piemēros redzams, ka palīgdarbības hat stāv uz otrās pozīcijas, bet perfektā forma (pabeigtā darbības vārda daļa) gestohlen un angerufen nonāk teikuma beigās.

Rakstība un īpašības

Vācu valoda joprojām izceļas ar to, ka visi lietvārdi jāsāk ar lielo sākumburtu — šis rakstības princips vācu rakstībā ir saglabājies, lai gan citās ģermāņu valodās tas ir zudis. Vācu ortogrāfijā pēc 1996. gada (un vēlākajām korekcijām) bija ievērojamas reformas, kas skāra lielo daļu labojumu un rakstības noteikumu; tomēr pamata principi — lielie burtu lietojums lietvārdos, umlauti un ß — paliek svarīga valodas daļa.

Dialekti un standarts

Vācu valodai ir liels dialektu daudzveidības klāsts. Tradicionāli dialektus iedala lielākajās grupās:

• Zemvācija (Low German / Plattdeutsch) — rietumu un ziemeļu Vācijā;
• Centrālā vācu (Central German) — aptver plašus centrālos apgabalus;
• Augstie dialekti (Upper German), tostarp bavāriešu un alemaniskie dialekti (piem., svīcu variants).

Rakstiskā un oficiālā valoda parasti balstās uz standarta augstvācu (Hochdeutsch), kas izveidojies no augstvācu dialektu pamata un ko mācībās un medijos izmanto kā kopīgu saziņas līdzekli. Taču ikdienā runājamā valoda bieži satur vietējos dialektus vai reģionālas īpatnības.

Lai gan vācu valoda Šveicē ir oficiālā valoda, šveiciešu vācu valodas dialekts ir grūti saprotams gan citos vācu runājošos reģionos. Šveices vācu valodā ir daudz reģionālo atšķirību, un rakstiskajā standardā Šveice izmanto savas ortogrāfiskās prakses. Viens no iemesliem, kāpēc dialektos saglabājušās būtiskas atšķirības, ir vēsturiskas un sociālpolitiska rakstura ietekme — piemēram, Otrā pasaules kara laikā daļa šveiciešu vēlējās norobežoties no nacistiem, biežāk lietojot vietējos dialektus, nevis ārējo standartu. Turklāt atšķirības rakstībā, piemēram, uzvedas dažādi: Šveicē burtu ß gandrīz vienmēr aizstāj ar ss, tādējādi oficiālajā rakstībā ß praktiski nepastāv.

Citas piezīmes

Vācu valoda ir nozīmīga akadēmiskajā, tehniskajā un literārajā pasaulē; daudz dārgumu literatūrā, filozofijā un zinātnē ir radīts vācu valodā (piem., Goethe, Schiller, Kafka, Nietzsche). Mūsdienās vācu valoda ir svarīga arī ekonomikā un starptautiskajā sadarbībā, un tā ir populāra mācāma valoda visā pasaulē.

Ja lasītājam interesē padziļinātāka informācija par fonētiku, locīšanu, vārdu veidošanu vai konkrētu dialektu atšķirībām, var pievienot piemērus, vingrinājumus un salīdzinājumus ar citām ģermāņu valodām, kas palīdzēs labāk izprast vācu valodas gramatisko un leksisko sistēmu.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda ir vācu valoda?

Jautājums: Cik daudz cilvēku runā vācu valodā dzimtajā valodā?

J: Kur ārpus Vācijas, Austrijas, Šveices, Lihtenšteinas, Luksemburgas un Austrijas runā vāciski?

J: Kāda ir vācu valodas gramatika salīdzinājumā ar angļu valodu?

J: Vai standarta vācu valoda Šveicē ir oficiālā valoda?

Jautājums: Kāpēc šveiciešu dialektos vācu valoda joprojām tik ļoti atšķiras no standarta vācu valodas?

Meklēt pēc burta