Eiropas Savienība (ES): definīcija, mērķi, institūcijas un eiro

Uzzini, kas ir Eiropas Savienība: definīcija, mērķi, institūcijas un eiro — pārskats par vēsturi, pilsoņu tiesībām un Lisabonas līguma ietekmi.

Eiropas Savienība (saīsinājums: ES) ir 27 Eiropas valstu konfederācija, kas izveidota ar Māstrihtas līgumu 1992. un 1993. gadā. ES izauga no Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK), kas tika izveidota 1957. gadā ar Romas līgumiem. Tā ir izveidojusi kopēju ekonomisko telpu ar Eiropas mēroga tiesību aktiem, kas ļauj ES valstu pilsoņiem pārvietoties un tirgoties citās ES valstīs gandrīz tāpat kā savās valstīs. Deviņpadsmit no šīm valstīm ir arī viena naudas vienība - euro.

Vēsture un attīstība

ES veidošanās notika pakāpeniski. Pēc Otrā pasaules kara Eiropā radās nepieciešamība ciešākai sadarbībai, lai nodrošinātu mieru un ekonomisko atveseļošanos. 1957. gada Romas līgumi izveidoja EEK, kura ar laiku paplašināja savas funkcijas — 1992. gada Māstrihtas līgums radīja modernu Eiropas Savienības institucionālo ietvaru, savukārt vēlākie līgumi (tostarp Lisabonas līgums) precizēja lomas, pilnvaras un lēmumu pieņemšanas kārtību.

Pamatprincipi, mērķi un vērtības

ES mērķis ir tuvināt tās dalībvalstis, ievērojot cilvēktiesības un demokrātiju. Savā darbībā Savienība balstās uz kopīgām vērtībām — cieņu pret cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesībām. Tas tiek panākts ar rīcībām, kas ietver:

• vienotu tirgu ar brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu kustību (t.s. četri brīvības principi);
• kopīgus noteikumus par godīgu savstarpējo tirdzniecību un konkurenci;
• kopīgas politikas jomās, piemēram, lauksaimniecībā (KOP), kohēzijas politikā un patvēruma/līdzdalības noteikumos;
• sadarbību tiesībaizsardzībā, drošībā un ārējās politikas koordinācijā;
• mērķi veicināt ilgtspējīgu attīstību, nodarbinātību un sociālo iekļaušanu.

Lisabonas līgums un pilnvaru dalījums

Lisabonas līgums ir jaunākais būtiskais līgums, kas nosaka ES darbības pamatprincipus un institucionālo struktūru. Katra dalībvalsts ar savu parakstu apliecināja, ka tā piekrīt tajā teiktajam. Svarīgākās iezīmes:

• skaidri sadala, kādas ir Savienības pilnvaras un kādas paliek dalībvalstu kompetencē (pilnvaras var būt ekskluzīvas, kopīgas vai koordinējošas);
• ieviesa tiesību aktus un procedūras, kas nosaka, kā tiek pieņemti ES tiesību akti — visbiežāk ar parasto likumdošanas procedūru, kur lēmumu pieņem kopā Eiropas Parlaments un Padome;
• nostiprināja subsidiaritātes principu: ES iejaucas tikai tad, ja mērķus nevar pietiekami efektīvi sasniegt dalībvalstu līmenī;
• nostiprināja ES pilsonību un paplašināja tiesības Eiropas Parlamenta lomas un pilnvaru.

Institūcijas un lēmumu pieņemšana

ES darbībai ir vairāki galvenie institūti, kuri katrs pilda atšķirīgas funkcijas:

• Eiropas Padome — sastāv no valstu vadītājiem; nosaka politisko virzienu un stratēģiskos mērķus.
• Eiropas Komisija — priekšlikumu iniciators un izpildinstitūcija; pārstāv Savienības intereses un uzrauga tiesību aktu īstenošanu.
• Eiropas Parlaments — tieši vēlēta iestāde, kas pārstāv ES pilsoņus; dalās lēmumu pieņemšanā ar Padomi (ministru padome).
• Padome (Eiropas Savienības Padome) — ministru līmenis, kas pieņem lēmumus kopā ar Parlamentu atkarībā no procedūras.
• Eiropas Savienības Tiesa — nodrošina ES tiesību vienādu piemērošanu un interpretāciju visās dalībvalstīs.
• Eiropas Centrālā banka (ECB) — pārvalda eirozonas monetāro politiku un rūpējas par cenu stabilitāti valstīs, kas lieto eiro.

Lēmumu pieņemšanas procedūras var atšķirties atkarībā no tēmas: daudzas likmes tiek pieņemtas ar parasto likumdošanas procedūru (ko sauc arī par līdzdalības procedūru), kur Komisija sagatavo priekšlikumu, bet Parlaments un Padome to apspriež un pieņem.

Eiro un Ekonomikas un monetārā savienība

Deviņpadsmit ES dalībvalstu ir pieņēmušas kopīgo naudas vienību — euro — un veido eirozonu. Monetāro politiku eirozonā vada ECB, kas nosaka procentu likmes un citas monetārās rīcības, lai saglabātu cenu stabilitāti. Ne visas ES valstis izmanto eiro — dažas saglabā savas valūtas vai ir izvēlējušās pagaidām nenoteiktu gaitu ceļā uz eiro pieņemšanu.

Brīva kustība un Šengenas zona

ES nodrošina cilvēku brīvu kustību starp dalībvalstīm, kuru rezultātā daudziem iedzīvotājiem nav jāuzrāda pase, ceļojot iekšēji. Šis princips bieži tiek saistīts ar vienotu pases stilu un dokumentu atzīšanu. Papildus tam Šengenas sadarbība atvieglo robežkontroli starp tās dalībvalstīm — taču Šengena zonas dalībvalstis ne vienmēr sakrīt pilnībā ar ES dalībvalstīm.

Pilsonība, tiesības un ikdienas ietekme

ES pilsonim ir papildus nacionālajai pilsonībai tiesības, piemēram, brīvi ceļot, strādāt un dzīvot citā dalībvalstī, balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un saņemt konsulāro palīdzību citā valstī, kur nav attiecīgās valsts pārstāvniecības. ES tiesību akti ietekmē ikdienu — no vides aizsardzības un patērētāju tiesībām līdz drošībai pārtikā un darba tiesībām.

Paplašināšanās un ārējā politika

ES ir paplašinājusies vairākas reizes, pievienojot jaunus dalībniekus. Pievienošanās process prasa, lai kandidātvalsts atbilstu politiskajiem un ekonomiskajiem kritērijiem (t.s. Kopenhāgenas kritērijiem) un spēju pārņemt ES tiesību aktu kopumu. ES arī veido kopīgu ārpolitikas un drošības virzienu, lai koordinētu dalībvalstu rīcību starptautiskajās attiecībās.

Jurisdikcija, budžets un politikas instrumenti

ES darbojas ar kopēju budžetu, ko finansē dalībvalstu iemaksas un muitas ieņēmumi. Budžets finansē programmas, piemēram, kohēzijas politiku reģionālai attīstībai, pētniecību, lauksaimniecības subsīdijas un pārrobežu projektus. ES tiesību akti (direktīvas, regulas, lēmumi) dažādos veidos ietekmē valstu iekšējo tiesību sistēmas, un Tiesa uzrauga to ievērošanu.

Nākotnes izaicinājumi

ES saskaras ar vairākiem izaicinājumiem: ekonomiskās nevienlīdzības mazināšana starp reģioniem, migrācijas pārvaldība, klimata pārmaiņu ierobežošana, kiberdrošība un attiecību līdzsvarošana ar citu lielvalstu blokiem. Lēmumu pieņemšana par šiem jautājumiem prasa kompromisus starp dalībvalstīm ar dažādām interesēm.

Kopumā Eiropas Savienība ir unikāla starptautiska organizācija, kas apvieno suverenitātes daļēju nodošanu kopīgu mērķu sasniegšanai — mieram, drošībai, sociālajai labklājībai un ekonomiskajai integrācijai.

Vēsture

Pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstis vēlējās mierīgi sadzīvot kopā un palīdzēt viena otras ekonomikai. Tā vietā, lai cīnītos savā starpā par akmeņoglēm un tēraudu, pirmās dalībvalstis (Rietumeiropas) Vācija, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga 1952. gadā izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu.

1957. gadā Itālijas pilsētā Romā dalībvalstis parakstīja vēl vienu līgumu un izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu. Tagad tā bija ogļu, tērauda un tirdzniecības kopiena. Vēlāk tā mainīja nosaukumu uz Eiropas Kopienu.

1993. gadā ar Māstrihtas līgumu tā mainīja nosaukumu uz Eiropas Savienību. Tagad dalībvalstis sadarbojas ne tikai politikā un ekonomikā (ogles, tērauds un tirdzniecība), bet arī naudas, tieslietu (likumi) un ārlietu jomā. Ar Šengenas līgumu 22 ES dalībvalstis viena otrai atvēra savas robežas, tāpēc tagad cilvēki var ceļot no vienas valsts uz otru bez pases vai personas apliecības. Jau 16 dalībvalstis ir aizstājušas savas nacionālās valūtas ar eiro. 2004. gadā par ES dalībvalstīm kļuva 10 jaunas valstis, 2007. gadā - vēl 2, bet 2013. gadā - vēl 1 valsts. Šobrīd kopumā ES ir 27 dalībvalstis.

Quai d'Orsay (Parīze). Roberts Šūmans teica runu, ar kuru 1950. gadā sāka īstenot Eiropas Ogļu un tērauda kopienas plānu.

Galvenās iestādes

Eiropas Savienības iestādes

Eiropas Parlaments - Likumdošanas palāta (apakšpalāta) -		Eiropadome - Nosaka impulsu un virzienu -		Eiropas Savienības Padome - Likumdošanas palāta (augšpalāta) -		Eiropas Komisija - Izpilddirektors -

darbojas kopā ar Padomi kā likumdevējs. ievēl tauta. starp vēlēšanām ir piecu gadu periods. kopīgi ar Padomi īsteno budžeta pilnvaras un kā pēdējā instance lemj par ES vispārējo budžetu. īsteno demokrātisku kontroli pār ES iestādēm, tostarp Eiropas Komisiju, un ieceļ Komisijas locekļus. bāzē un plenārsesijas Strasbūrā, Ģenerālsekretariāts Luksemburgā, galvenās sanāksmes notiek Briselē.	valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksme, ko vada Eiropadomes priekšsēdētājs). dod vajadzīgo impulsu attīstībai un nosaka vispārējos mērķus un prioritātes. nepieņems tiesību aktus atrodas Briselē	sastāv no dalībvalstu valdību ministriem. darbojas kopā ar Parlamentu kā likumdevējs. kopā ar Parlamentu īsteno budžeta pilnvaras nodrošina plašas ekonomikas un sociālās politikas koordināciju un nosaka kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) pamatnostādnes. noslēgt starptautiskus nolīgumus. atrodas Briselē	ir "valdība" ir viens loceklis no katras dalībvalsts. iesniedz Parlamentam un Padomei jaunu tiesību aktu priekšlikumus. īsteno ES politiku un pārvalda budžetu. nodrošina atbilstību ES tiesību aktiem. risina sarunas par starptautiskiem līgumiem. atrodas Briselē

 

	Eiropas Savienības Tiesa - Tiesu iestādes -		Eiropas Revīzijas palāta - Finanšu revidents -		Eiropas Centrālā banka - Monetārā izpildvara (centrālā banka) -
	nodrošināt vienotu Eiropas tiesību aktu interpretāciju. ir tiesīga izšķirt juridiskus strīdus starp ES dalībvalstīm, ES iestādēm, uzņēmumiem un privātpersonām. atrodas Luksemburgā		pārbauda ES iestāžu ieņēmumu un izdevumu pareizu izlietojumu. atrodas Luksemburgā		kopā ar valstu centrālajām bankām veido Eiropas Centrālo banku sistēmu un tādējādi nosaka ES monetāro politiku. nodrošina eiro cenu stabilitāti, kontrolējot iesaistīto valstu naudas piedāvājumu. atrodas Frankfurtē pie Mainas

Eiropas Savienības Padome

Eiropas Savienības Padome ir galvenā lēmumu pieņemšanas grupa. Tajā tiekas dalībvalstu valdību ministri (ārlietu, lauksaimniecības, tieslietu u.c. ministri) un apspriež sev svarīgus jautājumus.

Pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā (2007. gadā noslēgtais, 2008. gadā ieviestais) katra dalībvalsts sešus mēnešus pārmaiņus ir Padomes priekšsēdētāja amatā. Piemēram, no 2007. gada janvāra līdz 2007. gada jūlijam prezidentvalsts bija Vācija. Sešus mēnešus pirms tam prezidēja Somija. Tagad Eiropas Savienības prezidents vada Padomes augstākā līmeņa sanāksmes. Padomes priekšsēdētājs ir organizators un vadītājs, un viņu ievēl uz divarpus gadiem. Viņam vai viņai nav pilnvaru pieņemt lēmumus par Eiropas Savienību, kā to dara Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

Dalībvalstīm ar lielu iedzīvotāju skaitu (Vācija, Francija, Apvienotā Karaliste u.c.) ir vairāk balsu nekā valstīm ar mazu iedzīvotāju skaitu (Luksemburga, Malta u.c.), taču lēmumu nevar pieņemt, ja pietiekams skaits valstu balso pret lēmumu.

Divas reizes gadā valdību vadītāji (premjerministri) un/vai valstu vadītāji (prezidenti) tiekas, lai apspriestu galvenos jautājumus un pieņemtu lēmumus dažādos jautājumos. Šī sanāksme ir atšķirīga un nav tik formāla. To sauc par Eiropadomi.

Piezīme: tas nav tas pats, kas Eiropas Padome, kas nav Eiropas Savienības daļa.

Eiropas Komisija

Eiropas Komisija vada ES ikdienas darbu un izstrādā tiesību aktus, līdzīgi kā valdība. Komisijas izstrādātos tiesību aktus apspriež un groza Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome.

Komisijā ir viens priekšsēdētājs un 27 komisāri, kurus izvēlas Eiropadome. Komisijas priekšsēdētāju ar Eiropas Parlamenta piekrišanu ieceļ Eiropadome.

Komisija darbojas kā kabineta valdība. Katrai dalībvalstij ir viens komisārs, taču komisāriem ir pienākums pārstāvēt visas ES intereses, nevis savas valsts intereses.

Eiropas Parlaments

Skatīt arī: Eiropas Savienības budžets

Parlamentā ir 785 deputāti (saukti par Eiropas Parlamenta deputātiem jeb EP deputātiem). Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi tos ievēl savās valstīs reizi piecos gados. Parlaments var apstiprināt, noraidīt vai grozīt ierosinātos tiesību aktus. Tas var arī atlaist Eiropas Komisiju. Tādā gadījumā visai komisijai būtu jāatsakās no darba.

Eiropas Savienības politiskā sistēma. Eiropas Savienībai ir septiņas iestādes (zilā krāsā).


Parlaments ir vienīgā tieši ievēlētā iestāde

Dalībvalstis

1951. gadā sešas valstis izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kas bija tagadējās ES pamatversija. Pēc tam šīs sešas valstis gāja tālāk un 1957. gadā izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu un Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Apvienotā Karaliste un citas valstis nolēma nepievienoties, un, kad Apvienotā Karaliste mainīja savu lēmumu, Francijas prezidents Šarls de Golls to apturēja. Kad viņš vairs nebija prezidents, Apvienotā Karaliste un citas valstis sāka pievienoties. Pašlaik ir 27 dalībvalstis, bet ne visi uzskata, ka ideja, ka vajadzētu pievienoties vairāk dalībvalstīm, ir laba.

Dibinātāji 1957. gadā  Beļģija  Francija  Rietumvācija (vēlāk tikai Vācija)  Itālija  Luksemburga  Nīderlande Pievienojies 1973. gadā  Dānija  Īrija  Apvienotā Karaliste Pievienojies 1981. gadā  Grieķija Atstāts 1985. gadā  Grenlande Pievienojies 1986. gadā  Portugāle  Spānija

Pievienojies 1995. gadā  Austrija  Somija  Zviedrija Pievienojies 2004. gadā  Kipra  Čehija  Igaunija  Ungārija  Latvija  Lietuva  Malta  Polija  Slovākija  Slovēnija Pievienojies 2007. gadā  Bulgārija  Rumānija Pievienojies 2013. gadā  Horvātija Atstāts 2020. gadā  Apvienotā Karaliste

1. ↑ 1990. gadā Austrumvācija un Rietumvācija kļuva par vienu valsti. Kopš tā laika visa Vācija ir ES dalībvalsts.
2. ↑ Grenlande pievienojās Dānijai, bet pēc tam tai tika piešķirtas pilnvaras valdīt pašai. Ar šīm pilnvarām tā nolēma izstāties no EEK.
3. ↑ Lai gan Ziemeļkipa oficiāli ir Kipras (un ES) daļa, Kipras valdība to faktiski nekontrolē, un tās pases ES dalībvalstis nepieņem.

Serbija, Melnkalne, Maķedonijas Republika, Turcija un Islande ir "kandidātvalstis", kuru dalība tiek izskatīta. Paredzams, ka tām sekos Albānija, Bosnija un Hercegovina un Kosova.

Tomēr, tā kā pēdējā laikā Turcijā ir bijušas daudzas politiskas problēmas, jo īpaši saistībā ar prezidenta Erdogana veiktajiem desmitiem tūkstošu politisko pretinieku arestiem kopš neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma 2016. gada 15. jūlijā, ir maz ticams, ka Turcija drīzumā varētu kļūt par ES dalībvalsti, jo ES dalībvalstis uzskata, ka pašreizējā Turcijas valdība neievēro cilvēktiesības, likuma varu un demokrātiju.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir izceltas gaiši brūnā krāsā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Eiropas Savienība?

Jautājums: Kad tika izveidota Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK)?

J: Kas ir Lisabonas līgums?

Jautājums: No kurienes cēlies nosaukums "Eiropa"?

J: Kādi ir daži no dalības ES mērķiem?

Vai, ceļojot starp ES valstīm, cilvēkiem ir jāuzrāda pase?

J: Kā dalībvalstis lemj par to, kā Savienībai būtu jārīkojas?

Meklēt pēc burta