Cilvēktiesības

Vēsture

Cilvēktiesību ideja radās Rietumeiropas reliģijā un filozofijā. Modernā Rietumu cilvēktiesību ideja radās Eiropas apgaismības laikmetā. 16. gadsimtā daži cilvēki sāka ieteikt, ka ikvienam ir reliģiskas un politiskas tiesības izvēlēties savu reliģiju un vadītājus. Šāda veida domāšana bija svarīga Anglijas pilsoņu karā. Pēc kara filozofs Džons Loks iestājās par to, ka cilvēkiem vajadzētu būt šīm tiesībām; viņš bija viens no pirmajiem, kas tās nosauca par "cilvēktiesībām". Šīs idejas bija svarīgas arī Amerikas revolūcijā un Francijas revolūcijā 18. gadsimtā.

19. gadsimtā Džons Stjuarts Mills bija nozīmīgs filozofs, kurš domāja arī par cilvēktiesībām. Viņš uzskatīja, ka cilvēkiem jābūt iespējai kontrolēt savu ķermeni un prātu. Viņš runāja par trim īpašām idejām:

• vārda brīvība
• pulcēšanās brīvība
• brīvība darīt to, ko cilvēks vēlas, ja tas nekaitē citiem (pat ja citi cilvēki uzskata, ka tas ir slikti).

Hēgelis bija filozofs, kurš runāja par brīvas gribas ideju. Viņš runāja arī par to, kas padara cilvēku brīvu: ka cilvēkam ir jābūt noteiktām attiecībām ar citiem cilvēkiem, lai viņam būtu patiesa brīvība. Cilvēkam ir jāspēj:

• pašu īpašums
• slēgt līgumus ar citām personām.
• dot morālus solījumus cilvēkiem.
• dzīvot kopā ar jebkuru
• saņemt aizsardzību pret likumiem.
• paust savu viedokli valdībā.

Likumi

Tā kā cilvēki uzskata, ka cilvēktiesības ir svarīgas, valstis pieņem likumus, lai tās aizsargātu. Šie likumi nosaka, ka valdība nedrīkst atņemt cilvēkiem viņu pamattiesības. Tie nodrošina, ka cilvēki, kas atņem citu cilvēku tiesības, tiek sodīti.

Dažas lielākās politiskās organizācijas ir izteikušas paziņojumus, kuros tiek veicinātas cilvēktiesības. Tie nav likumi, taču tie mūs ietekmē. Ja grupas vai valstis neievēro šos paziņojumus, citi tās nosodīs (teiks, ka tās ir ļoti sliktas); un tad cilvēki var ar tām nerunāt, neveikt ar tām darījumus vai tām palīdzēt.

Dažas no svarīgākajām vietām, kur ir ierakstīti cilvēktiesību likumi, ir konstitūcijas. Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija un Francijas konstitūcija ir divi no senākajiem likumiem, kas balstīti uz cilvēktiesībām.

1948. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Tas ir plaši atzīts dokuments, kurā ir izklāstīts, kādas, pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas domām, ir cilvēktiesības. Tas nav likums, bet ir pamats, uz kura balstās divi svarīgi nolīgumi:

• Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
• Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām

Tie ir Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību pakti - nolīgumi starp cilvēkiem vai valstīm. Valstis, kas paraksta šos divus paktus, apņemas tos ievērot.

Papildus šīm deklarācijām un paktiem ir arī daudzi līgumi un dokumenti, ko ir izstrādājušas Apvienoto Nāciju Organizācija un citas starptautiskās organizācijas. Šos līgumus un dokumentus sauc par "starptautiskajām cilvēktiesībām".

Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, ko 1789. gada 26. augustā apstiprināja Francijas Nacionālā asambleja.

Cilvēktiesību saraksts

Ne visi ir vienisprātis par to, kādas ir cilvēka pamattiesības. Ir pilnīgi skaidrs, ka tikai dažas valstis pieļauj visas šīs tiesības. Ir arī valstis, kurās šīs tiesības nav nelikumīgas, bet nekas netiek darīts, lai tās veicinātu. Šeit ir saraksts ar dažām atzītākajām tiesībām:

Pamattiesības

• Tiesības dzīvot
• Būt kādas valsts pilsonim
• Tiesības uz mājokli
• Tiesības uz taisnīgu tiesu
• Īpašumtiesības

Drošība

• Drošība pret vardarbību (fizisku, garīgu un seksuālu).
• lūgt patvērumu, ja kāda valsts pret jums izturas slikti.
• Taisnīga tiesa un tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta.

Vispārējās dzīves brīvības

• Tiesības iegūt izglītību
• Veselības aprūpe (medicīniskā aprūpe)
• Ticēt un praktizēt reliģiju, kādu cilvēks vēlas

Tiesības, kas saistītas ar seksualitāti un prokreāciju

• Tiesības uz laulību un ģimeni
• Vīriešu un sieviešu līdztiesība; sieviešu tiesības.
• Nedrīkst piespiedu kārtā stāties laulībā
• Tiesības paust savu seksuālo orientāciju.

Politiskās brīvības

• Tiesības izteikties: vārda brīvība
• Balsot
• miermīlīgi protestēt (runāt pret) valdību vai grupu.
• Lai iesniegtu lūgumrakstu

Ļaunprātīga izmantošana

Ļaunprātīga vardarbība nozīmē apzināti nodarīt fizisku, garīgu, emocionālu vai mutisku kaitējumu personai vai personām vienu vai vairākas reizes. Līdzīgi notiek arī cilvēktiesību pārkāpšana, ņemot vērā vispārējās tiesības. Cilvēktiesību ļaunprātīga izmantošana notiek tad, ja cilvēkam tiek nodarīts kaitējums tādā veidā, kas pārkāpj (ir pretrunā) viņa cilvēktiesībām. Cilvēktiesību pārkāpumus bieži sauc arī par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Cilvēktiesību pārkāpumu vai pārkāpumu piemēri ir šādi:

• Ieslodzīt cilvēku cietumā tāpēc, ka viņš ir teicis, ka valdība dara sliktas lietas, vai tāpēc, ka viņš ir vai nav reliģiozs.
• Cilvēka mājokļa aizņemšana, jo viņš ir no citas valsts.
• Neļaut kādam, kurš ir kādas valsts pilsonis, balsot, jo viņam vai viņai ir "nepareiza" īpašība, kā minēts raksta sākumā.
• Vardarbība pret kādu cilvēku tāpēc, ka viņam ir kāda (vai kāda cita) reliģija vai reliģija, kas atšķiras no vardarbības veicēja reliģijas.

Daudzi cilvēki, grupas un valstis uzskata, ka cilvēktiesību aizsardzība ir ļoti svarīga. Taču ne visi pasaulē tic cilvēktiesībām. Ja cilvēkiem, kuri netic cilvēktiesībām, ir politiskā vara, viņi var kaitēt daudziem cilvēkiem. Pat ja šiem cilvēkiem nav politiskās varas, viņi var būt vardarbīgi pret citiem cilvēkiem. Ir daudzi cilvēki, kas strādā, lai aizsargātu ikviena cilvēka cilvēktiesības; daži no tiem ir valdības grupas, bet daži nav saistīti ne ar vienu valdību. Dažreiz tās sauc par cilvēktiesību organizācijām. Amnesty International un Human Rights Watch ir cilvēktiesību organizāciju piemēri.

Saistītās lapas

• Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome
• Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos
• Miers pasaulē