Cilvēktiesības: definīcija, principi un starptautiskā aizsardzība
Cilvēktiesības: definīcija, pamatprincipi un starptautiskā aizsardzība — uzzini par universālām, nedalāmām tiesībām un to juridisko aizsardzību pasaulē.
Cilvēktiesības ir ideja, ka visiem cilvēkiem ir jābūt tiesībām:
Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.
- Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VDAR) 1. pants.
Šodien šie principi ir aizsargāti kā juridiskas tiesības valstu un starptautiskajos tiesību aktos. Tie tiek uzskatīti par universāliem, kas nozīmē, ka tie ir domāti ikvienam neatkarīgi no viņa rases, reliģijas, etniskās piederības, tautības, vecuma, dzimuma (arī sieviešu tiesības), politiskās pārliecības (vai jebkāda cita veida pārliecības), intelekta, invaliditātes, seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes.
Katrai personai ir visas šīs tiesības, nav iespējams piešķirt tikai dažas no tām:
Visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un saistītas. Starptautiskajai kopienai pret cilvēktiesībām globāli jāizturas taisnīgi un vienlīdzīgi, uz vienādiem pamatiem un ar vienādu uzsvaru.
- Vīnes deklarācija un rīcības programma, Pasaules cilvēktiesību konference, 1993. gads.
Kas ir cilvēktiesības?
Cilvēktiesības ir minimālas normas, kas nodrošina cilvēka cieņu un brīvību. Tās aptver gan pilsoniskās un politiskās tiesības (piem., tiesības uz dzīvību, vārda brīvību, taisnīgu tiesu), gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības (piem., tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, darbu un sociālo aizsardzību). Tiesību avoti ir vēsturiskās tradīcijas (piem., Magna Carta, Francijas cilvēktiesību un pilsoņa tiesību deklarācija), kā arī mūsdienu starptautiskie dokumenti — īpaši Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (VDAR) un dažādi starptautiskie konvenciju līgumi.
Galvenie principi
- Universalitāte — cilvēktiesības pieder visiem cilvēkiem, neatkarīgi no apstākļiem.
- Nedalāmība — visas tiesības ir svarīgas un tās jāaizsargā vienlīdzīgi; sociālās tiesības nav mazāk svarīgas par civiltiesiskajām.
- Savstarpēja atkarība — piemēram, bez ūdens un pārtikas (ekonomiskās tiesības) personas veselība un dzīvība (cilvēktiesību pamattiesības) var tikt apdraudēta.
- Nediskriminācija un vienlīdzība — aizliegums diskriminācijai ir pamatprincips, kas atspoguļojas arī starptautiskajos līgumos.
- Atbildība un taisnīgums — valsts un citas institūcijas ir atbildīgas par tiesību ievērošanu; pastāv procedūras, kā pieprasīt atbildību.
- Tiesiskums — cilvēktiesību aizsardzība balstās uz likumiem un neatkarīgām tiesām.
Veidi un piemēri
Nākot no plaša spektra, cilvēktiesības ietver, piemēram:
- Tiesības uz dzīvību un drošību; aizliegums spīdzināšanai un nelietu izturēšanos.
- Vārda, pulcēšanās un atšķirīgas pārliecības brīvība.
- Tiesības uz taisnīgu tiesu, efektīvu līdzekli tiesību aizsardzībai un presumpciju par nevainību.
- Ekonomiskās tiesības: tiesības uz darbu, pienācīgiem darba apstākļiem, sociālo drošību.
- Sociālās tiesības: tiesības uz veselību, izglītību, piemērotu dzīves līmeni.
- Specifiskas kategorijas: bērnu tiesības, sieviešu tiesības, cilvēku ar invaliditāti tiesības, minoritāšu un LGBTQ+ tiesības.
Starptautiskā aizsardzība
Starptautiskā līmenī cilvēktiesību aizsardzību nodrošina dažādas sistēmas un institūcijas:
- Apvienoto Nāciju organizācija (ANO) — VDAR, cilvēktiesību konvencijas, ANO Cilvēktiesību padome, universālais periodiskais pārskats (Universal Periodic Review), speciālprocedūras (neatkarīgi eksperti) un līgumu orgāni (piem., Cilvēktiesību komiteja).
- Reģionālās tiesību sistēmas — Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Estrasburga), Amerikas Cilvēktiesību tiesa, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesa u.c. Šīs iestādes pieņem lēmumus un var sniegt individuālas sūdzības (atkarībā no sistēmas).
- Starptautiskas krimināltiesas un tribunāli — piemēram, Starptautiskā krimināltiesa (ICC), kas izmeklē un sauc pie atbildības personu par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu.
Nacionālā aizsardzība un īstenošana
Valstis ir galvenās cilvēktiesību ievērošanas puses. Nacionālā līmenī aizsardzība ietver:
- Konstitucionālo un likumu regulējumu, kas ietver cilvēktiesību garantijas.
- Neatkarīgas tiesas un konstitucionālās instances, kas var atcelt tiesību pārkāpumus.
- Valsts vai neatkarīgie ombudsmana biroji un cilvēktiesību komisijas.
- Civilās sabiedrības organizācijas, plašsaziņas līdzekļi un žurnālisti, kas uzrauga un ziņo par pārkāpumiem.
Ierobežojumi un neatņemamie tiesību punkti
Dažas tiesības var tikt ierobežotas noteiktos apstākļos (piem., sabiedriskā drošība, sabiedriskā kārtība), tomēr ierobežojumiem jāatbilst principiem likumības, nepieciešamības un proporcionalitātes. Ir arī neatņemamās (neerodējamās) tiesības, kuras neatļauts ierobežot pat ārkārtas stāvoklī — piemēram, aizliegums spīdzināšanai, tiesības uz dzīvi (ar dažiem precizējumiem starptautiskajos dokumentos) un juridiska persona pret verdzību.
Kā vērsties pēc aizsardzības
Ja tiek pārkāptas cilvēktiesības, pieejamas vairākas iespējas:
- Sūdzība vietējām tiesām un valsts institūcijām.
- Iesniegums nacionālajam ombudsmanam vai cilvēktiesību komisijai.
- Sūdzība reģionālajām vai ANO institūcijām, ja valsts līmenī nav bijusi efektīva aizsardzība (piem., Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ANO līgumu komitejas).
- Sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, kas sniedz juridisko palīdzību, dokumentē pārkāpumus un lobē politiskas pārmaiņas.
Izaicinājumi un nākotnes virzieni
Praktiskā aizsardzība saskaras ar daudziem izaicinājumiem: politiskais negaidījums, resursu trūkums, konfliktu situācijas, dezinformācija un kultūras relatīvisma apspriedes. Turklāt tehnoloģiju attīstība rada jaunas problēmas (piem., digitālās brīvības, privātums, mākslīgais intelekts). Lai tiesības būtu reālas, nepieciešama gan starptautiska sadarbība, gan spēcīgas nacionālās institūcijas, izglītība un sabiedrības informētība.
Kopsavilkums
Cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas un saistošas normas, kas nodrošina cilvēka cieņu un brīvību. Tās ir gan morālas, gan juridiskas, un tām ir gan starptautisks, gan nacionāls aizsardzības mehānisms. Lai tiesību nodrošināšana būtu efektīva, nepieciešama gan likumu ievērošana, gan sabiedrības iesaiste un politiskā griba.
Tiesību akts (1689)
Vēsture
Cilvēktiesību ideja radās Rietumeiropas reliģijā un filozofijā. Modernā Rietumu cilvēktiesību ideja radās Eiropas apgaismības laikmetā. 16. gadsimtā daži cilvēki sāka ieteikt, ka ikvienam ir reliģiskas un politiskas tiesības izvēlēties savu reliģiju un vadītājus. Šāda veida domāšana bija svarīga Anglijas pilsoņu karā. Pēc kara filozofs Džons Loks iestājās par to, ka cilvēkiem vajadzētu būt šīm tiesībām; viņš bija viens no pirmajiem, kas tās nosauca par "cilvēktiesībām". Šīs idejas bija svarīgas arī Amerikas revolūcijā un Francijas revolūcijā 18. gadsimtā.
19. gadsimtā Džons Stjuarts Mills bija nozīmīgs filozofs, kurš domāja arī par cilvēktiesībām. Viņš uzskatīja, ka cilvēkiem jābūt iespējai kontrolēt savu ķermeni un prātu. Viņš runāja par trim īpašām idejām:
- vārda brīvība
- pulcēšanās brīvība
- brīvība darīt to, ko cilvēks vēlas, ja tas nekaitē citiem (pat ja citi cilvēki uzskata, ka tas ir slikti).
Hēgelis bija filozofs, kurš runāja par brīvas gribas ideju. Viņš runāja arī par to, kas padara cilvēku brīvu: ka cilvēkam ir jābūt noteiktām attiecībām ar citiem cilvēkiem, lai viņam būtu patiesa brīvība. Cilvēkam ir jāspēj:
- pašu īpašums
- slēgt līgumus ar citām personām.
- dot morālus solījumus cilvēkiem.
- dzīvot kopā ar jebkuru
- saņemt aizsardzību pret likumiem.
- paust savu viedokli valdībā.
Likumi
Tā kā cilvēki uzskata, ka cilvēktiesības ir svarīgas, valstis pieņem likumus, lai tās aizsargātu. Šie likumi nosaka, ka valdība nedrīkst atņemt cilvēkiem viņu pamattiesības. Tie nodrošina, ka cilvēki, kas atņem citu cilvēku tiesības, tiek sodīti.
Dažas lielākās politiskās organizācijas ir izteikušas paziņojumus, kuros tiek veicinātas cilvēktiesības. Tie nav likumi, taču tie mūs ietekmē. Ja grupas vai valstis neievēro šos paziņojumus, citi tās nosodīs (teiks, ka tās ir ļoti sliktas); un tad cilvēki var ar tām nerunāt, neveikt ar tām darījumus vai tām palīdzēt.
Dažas no svarīgākajām vietām, kur ir ierakstīti cilvēktiesību likumi, ir konstitūcijas. Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija un Francijas konstitūcija ir divi no senākajiem likumiem, kas balstīti uz cilvēktiesībām.
1948. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Tas ir plaši atzīts dokuments, kurā ir izklāstīts, kādas, pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas domām, ir cilvēktiesības. Tas nav likums, bet ir pamats, uz kura balstās divi svarīgi nolīgumi:
- Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
- Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
Tie ir Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību pakti - nolīgumi starp cilvēkiem vai valstīm. Valstis, kas paraksta šos divus paktus, apņemas tos ievērot.
Papildus šīm deklarācijām un paktiem ir arī daudzi līgumi un dokumenti, ko ir izstrādājušas Apvienoto Nāciju Organizācija un citas starptautiskās organizācijas. Šos līgumus un dokumentus sauc par "starptautiskajām cilvēktiesībām".
Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, ko 1789. gada 26. augustā apstiprināja Francijas Nacionālā asambleja.
Cilvēktiesību saraksts
Ne visi ir vienisprātis par to, kādas ir cilvēka pamattiesības. Ir pilnīgi skaidrs, ka tikai dažas valstis pieļauj visas šīs tiesības. Ir arī valstis, kurās šīs tiesības nav nelikumīgas, bet nekas netiek darīts, lai tās veicinātu. Šeit ir saraksts ar dažām atzītākajām tiesībām:
Pamattiesības
- Tiesības dzīvot
- Būt kādas valsts pilsonim
- Tiesības uz mājokli
- Tiesības uz taisnīgu tiesu
- Īpašumtiesības
Drošība
- Drošība pret vardarbību (fizisku, garīgu un seksuālu).
- lūgt patvērumu, ja kāda valsts pret jums izturas slikti.
- Taisnīga tiesa un tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta.
Vispārējās dzīves brīvības
- Tiesības iegūt izglītību
- Veselības aprūpe (medicīniskā aprūpe)
- Ticēt un praktizēt reliģiju, kādu cilvēks vēlas
Tiesības, kas saistītas ar seksualitāti un prokreāciju
- Tiesības uz laulību un ģimeni
- Vīriešu un sieviešu līdztiesība; sieviešu tiesības.
- Nedrīkst piespiedu kārtā stāties laulībā
- Tiesības paust savu seksuālo orientāciju.
Politiskās brīvības
- Tiesības izteikties: vārda brīvība
- Balsot
- miermīlīgi protestēt (runāt pret) valdību vai grupu.
- Lai iesniegtu lūgumrakstu
Ļaunprātīga izmantošana
Ļaunprātīga vardarbība nozīmē apzināti nodarīt fizisku, garīgu, emocionālu vai mutisku kaitējumu personai vai personām vienu vai vairākas reizes. Līdzīgi notiek arī cilvēktiesību pārkāpšana, ņemot vērā vispārējās tiesības. Cilvēktiesību ļaunprātīga izmantošana notiek tad, ja cilvēkam tiek nodarīts kaitējums tādā veidā, kas pārkāpj (ir pretrunā) viņa cilvēktiesībām. Cilvēktiesību pārkāpumus bieži sauc arī par cilvēktiesību pārkāpumiem.
Cilvēktiesību pārkāpumu vai pārkāpumu piemēri ir šādi:
- Ieslodzīt cilvēku cietumā tāpēc, ka viņš ir teicis, ka valdība dara sliktas lietas, vai tāpēc, ka viņš ir vai nav reliģiozs.
- Cilvēka mājokļa aizņemšana, jo viņš ir no citas valsts.
- Neļaut kādam, kurš ir kādas valsts pilsonis, balsot, jo viņam vai viņai ir "nepareiza" īpašība, kā minēts raksta sākumā.
- Vardarbība pret kādu cilvēku tāpēc, ka viņam ir kāda (vai kāda cita) reliģija vai reliģija, kas atšķiras no vardarbības veicēja reliģijas.
Daudzi cilvēki, grupas un valstis uzskata, ka cilvēktiesību aizsardzība ir ļoti svarīga. Taču ne visi pasaulē tic cilvēktiesībām. Ja cilvēkiem, kuri netic cilvēktiesībām, ir politiskā vara, viņi var kaitēt daudziem cilvēkiem. Pat ja šiem cilvēkiem nav politiskās varas, viņi var būt vardarbīgi pret citiem cilvēkiem. Ir daudzi cilvēki, kas strādā, lai aizsargātu ikviena cilvēka cilvēktiesības; daži no tiem ir valdības grupas, bet daži nav saistīti ne ar vienu valdību. Dažreiz tās sauc par cilvēktiesību organizācijām. Amnesty International un Human Rights Watch ir cilvēktiesību organizāciju piemēri.
Saistītās lapas
- Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome
- Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos
- Miers pasaulē
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir cilvēktiesības?
A: Cilvēktiesības ir tiesības un brīvības, kurām jābūt visiem cilvēkiem. Tās ietver tādas lietas kā vārda brīvība, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no rases, reliģijas, etniskās piederības, tautības, vecuma, dzimuma, politiskās pārliecības (vai jebkāda cita veida pārliecības), intelekta, invaliditātes, seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes.
J: No kurienes rodas cilvēktiesības?
A: Cilvēktiesības ir aizsargātas kā juridiskas tiesības valsts un starptautiskajos tiesību aktos. Cilvēktiesību idejas pirmo reizi tika izklāstītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VDTT) 1. pantā.
J: Vai cilvēktiesības ir universālas?
A.: Jā. Cilvēktiesības ir domātas ikvienam - pret tām ir jāizturas globāli taisnīgi un vienlīdzīgi, uz vienādiem pamatiem un ar vienādu uzsvaru.
J: Vai ir iespējams piešķirt tikai dažas cilvēktiesības?
Atbilde: Nē. Katram cilvēkam ir visas šīs cilvēktiesības - tās nevar sadalīt vai piešķirt selektīvi.
J: Kā mēs varam nodrošināt, ka ikviens cilvēks zina savas cilvēktiesības?
A: Ir svarīgi izglītot cilvēkus par viņu pamattiesībām, lai viņi zinātu, kas viņiem pienākas un kā vajadzības gadījumā tās aizsargāt. To var darīt ar valdību vai NVO kampaņu palīdzību, kā arī plašsaziņas līdzekļos, piemēram, televīzijas un radio programmās vai tiešsaistes rakstos un videomateriālos.
Jautājums: Ko nozīmē, ka cilvēktiesības ir nedalāmas?
A: Nedalāmība nozīmē, ka visas cilvēktiesības ir jāievēro kopā - nevienam nedrīkst būt vairāk vai mazāk nekā citam cilvēkam, kad runa ir par viņa pamattiesībām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības uz šo aizsardzību neatkarīgi no tā, kas viņi ir vai no kurienes nāk.
Meklēt