Prāts: definīcija, smadzeņu loma un filozofiskās teorijas par apziņu

Uzzini, kas ir prāts: smadzeņu loma, apziņas teorijas un filozofiskie skatījumi — no materiālisma līdz duālismam. Skatījums uz domām, emocijām un identitāti.

Prāts ir vispārīgs termins, kas apzīmē cilvēka domāšanu, domāšanu, domāšanu, uztveri, gribu un jūtas. Zinātnē to, ko citi sauc par prātu, pilnībā izraisa smadzeņu darbība. Filozofs Gilberts Rails (Gilbert Ryle) prātu sauca par "spoku mašīnā". Viņš teica, ka ideja, ka prāts ir nošķirts no smadzenēm, ir kļūdaina "oficiālā doktrīna". Tomēr daži uzskata, ka prāts ir nošķirts no ķermeņa un tiek dēvēts par dvēseli (sk. duālisms).

Prāta sastāvdaļas un funkcijas

Prāts aptver vairākas savstarpēji saistītas spējas un procesus, tai skaitā:

• Uztvere — informācijas iegūšana no apkārtējās pasaules caur maņām un tās apstrāde;
• Domāšana — spriešana, problēmu risināšana, plānošana un konceptuālā apstrāde;
• Atmiņa — informācijas saglabāšana un atsaukšana gan īstermiņā, gan ilgtermiņā;
• Emocijas — sajūtas un noskaņojumi, kas ietekmē domas un rīcību;
• Griba un lēmumu pieņemšana — apzināts mērķu izvirzīšana un rīcības izvēle;
• Pašapziņa — spēja apzināties sevi kā domājošu un izjūtīgu būtnīti;
• Sociālā kognīcija — spēja saprast citus, prognozēt viņu nodomus un emocijas (theory of mind).

Bioloģiskais skatījums — smadzeņu loma

Mūsdienu neirozinātne uzskata, ka prāta procesus nosaka smadzeņu struktūras un neironu mijiedarbība. Apziņas un kognitīvo funkciju pamatā ir sarežģīti nervu tīkli, neirotransmiteru darbība un plastiskums — spēja mainīt sinapses atkarībā no pieredzes. Empīriski pierādījumi ietver:

• neiroķirurģiskas un neiroloģiskas novirzes, kur smadzeņu bojājumi rada specifiskas kognitīvās vai emocionālās traucējumus;
• neiroattēlveidošanas metodes (fMRI, PET u. c.), kas sasaista noteiktas smadzeņu zonas ar konkrētām uzvedības un kognitīvām funkcijām;
• farmakoloģijas pētījumi, kuros zāles, kas ietekmē neirotransmiterus, maina domāšanu, noskaņojumu un uzvedību.

Tas nenozīmē, ka zinātnē visi jautājumi ir atrisināti — apziņas cēloņi (kā fiziskas procesas rada subjektīvas izjūtas) joprojām ir intensīvi pētīta tēma.

Filozofiskās teorijas par prātu

Filozofijā ir izteiktas vairākas galvenās nostājas par prāta un ķermeņa attiecībām:

• Dualisms — uzskats, ka prāts (dvēsele, apziņa) ir neatkarīga substancija vai īpašību kopums, kas atšķiras no materiālajām smadzenēm. Šādi domā klasiskie kartēzieši; duālisms mēģina izskaidrot subjektivitāti, bet saskaras ar problēmu, kā nemateriāla substancija mijiedarbojas ar fizisko ķermeni.
• Materialisms / fizikalism — apgalvo, ka viss, ieskaitot prātu, ir pēdēji galā fiziskas dabas; prāta stāvokļi ir smadzeņu stāvokļu funkcija. Šajā ietvarā pastāv dažādi precizējumi, piemēram, identitātes teorija (prāta stāvokļi ir tieši smadzeņu stāvokļi) un funkcionalisms (prāts definējams ar funkciju, ko veic sistēma, neatkarīgi no tās materiālā pamata).
• Funkcionalisms — uzskata, ka mentālie stāvokļi ir noteikti ar to funkcionālo lomu — kā tie reaģē uz iebildumiem, nosacījumiem un citiem stāvokļiem. Funkcionalisms ļauj klasificēt prātu ne tikai cilvēkiem, bet arī hipotētiskām sistēmām (piem., mākslīgajam intelektam), ja tās izpilda līdzīgas funkcijas.
• Emerģentisms — prāts tiek uzskatīts par jaunu, sarežģītu īpašību kopumu, kas rodas no fizisku elementu (neironu) mijiedarbības un kuru nevar pilnībā reducēt uz vienkāršākiem komponentiem.
• Panpsihisms un citas alternatīvas — dažas teorijas apgalvo, ka apziņas elementi ir universāla vai fundamentāla realitātes iezīme; šīs pieejas mēģina risināt apziņas "grūto problēmu", bet tās ir pretrunīgas un mazāk izplatītas akadēmiskajā pētījumā.

Prāts un emocijas

Strīdi par to, vai emocijas ir daļa no prāta vai kaut kas atsevišķs (piem., "sirds" metafora), atspoguļo valodiskas un kultūras atšķirības. Mūsdienu psiholoģija un neirozinātne parasti uzskata, ka emocijas ir cieši integrētas ar kognitīvajiem procesiem — tās ietekmē domāšanu, lēmumu pieņemšanu un atmiņu. Tātad saprātiskie un emocionālie stāvokļi bieži vien nav viegli nošķirami.

Privātums, valoda un "iekšējais dialogs"

Cilvēki bieži lieto prātu, lai apzīmētu arī iekšējo runu vai domas — to, kā mēs "runājam" ar sevi galvā. Šī iekšējā valoda ir svarīga pašrefleksijai, plānošanai un pašregulācijai. Viens no raksturīgākajiem prāta aspektiem ir tā privātums: subjektīvās domas un sajūtas ir pieejamas galvenokārt pašam indivīdam, ko filozofi sauc par "iekšējo pieejamību". Tas rada arī problēmas empīriskai pārbaudāmībai un rīcības interpretācijai citos.

Prāta pētīšana un praktiskā nozīme

Prāta izpēte skar daudz disciplīnu: filozofiju, psiholoģiju, kognitīvās zinātnes, neirozinātni, datorzinātni (mākslīgais intelekts) un medicīnu. Sapratne par prāta darbību ietekmē:

• psihiskās veselības aprūpi un terapiju stratēģijas;
• izglītības metodes un mācīšanās procesus;
• juridiskus un ētiskus jautājumus par atbildību un brīvo gribu;
• mākslīgā intelekta attīstību un diskusijas par to, vai mašīnas varētu iegūt apziņu.

Kopsavilkumā: prāts ir daudzslāņaina parādība, ko var skatīt gan no bioloģiskā, gan filozofiskā skatpunkta. Lai gan lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka prāts ir cieši saistīts ar smadzeņu darbību, filozofiskie jautājumi par apziņas dabu, subjektivitāti un attiecībām starp prātu un ķermeni joprojām raisa diskusijas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir prāts?

J: Ko par prātu saka zinātne?

J: Ko par prātu teica Gilberts Rails?

J: Ko daži cilvēki uzskata par prātu un ķermeni?

J: Ko daži cilvēki uzskata par prāta sastāvdaļu?

J: Vai prāts ir privāts?

J: Kāda ir prāta nozīme, ja mēs runājam ar sevi "savā galvā"?

Meklēt pēc burta