Biheiviorisms: definīcija, pamatprincipi, vēsture un piemēri

Uzzini biheiviorismu: definīcija, pamatprincipi, vēsture un praksē pierādīti piemēri — Pavlova, Skineru un klasiskās/operantās kondicionēšanas skaidrojums.

Biheiviorisms ir psiholoģijas virziens, kas uzsver uzvedības pētīšanu, balstoties tikai uz to, kas ir tieši novērojams un izmērāms. Biheivioristi galvenokārt interesējas par attiecībām starp stimuliem un reakcijām, skaidrojot uzvedību kā reakciju uz vides ietekmēm.

Pamatprincipi

Galvenie biheiviorisma pamatprincipi ir šādi:

• Novērojama uzvedība: zinātniska izpēte jākoncentrē uz to, kas ir ārēji redzams un mērojams.
• Stimuls–reakcija (S–R): uzvedība tiek skaidrota kā reakcija uz konkrētiem stimulus.
• Mācīšanās kā pamatfaktors: uzvedība galvenokārt rodas no mācīšanās pieredzes — klasiskās vai operatīvās kondicionēšanas.
• Metodoloģisks empīrisms: biheivioristi noraida vai ierobežo iekšējo, subjektīvo procesu lietošanu kā skaidrojumu, piemēram, introspekciju.

Attieksme pret iekšējiem procesiem un iedzimtību

Tradicionālais biheiviorisms izvairījās no tādu neredzamu iekšējo stāvokļu izmantošanas aprakstā, piemēram, prāta stāvokļiem, lai gan mūsdienās ir skaidrs, ka prātam ir nozīmīga loma uzvedībā. Biheivioristi apgalvoja, ka uzvedību var pētīt, neieviešot mehānismus, kas skaidro fizioloģiju, un bez abstraktām teorijām par apziņu vai domāšanu. Pēc viņu definīcijas, visu uzvedību var novērot un kvantificēt.

Vēl viens būtisks biheiviorisma pieņēmums bija ideja, ka lielākā daļa cilvēka uzvedības ir iemācīta. Tradicionāli biheivioristi noliedza vai minimizēja instinktu un iedzimtības nozīmi — tieša pretruna ar ideju, ka uzvedība var tikt nodota caur gēniem. Šī nostāja bieži tiek saistīta ar ideju par "tukšo plāksni" (tabula rasa) — ka bērns piedzimst bez iepriekšējām garīgajām pieredzēm vai zināšanām un ka viss tiek apgūts vēlāk. Mūsdienu evolucionārā psiholoģija un citi virzieni iebilst pret šo pieņēmumu, uzsverot iedzimtās predispozīcijas.

Vēsture un galvenie pārstāvji

Būtiski zinātnieki, kuri devuši ievērojamu ieguldījumu biheiviorismā, ir K. Loids Morgans, Ivans Pavlovs, Edvards Torndaiks, Džons B. Vatsons un B. F. Skiners. Katrs no viņiem attīstīja metodes un eksperimentus, kas nostiprināja uzvedības zinātnes pamatus.

Kondicionēšana: klasiskā un operantīvā

Pavlovs ir slavens ar klasiskokondicionēšanu, pētījumiem ar suņiem, kuros tika novērota dzīvnieku spēja siekaloties uz noteiktiem signāliem. Klasiķā kondicionēšana rāda, kā neitrāls stimuli var kļūt par signālu, kas izraisa automātiskas reakcijas.

Torndaiks izstrādāja likumu par efektu, kas uzsvēra, ka uzvedības pastiprināšana palielina tās atkārtošanos. Torndaika un Vatsona laikā psiholoģija centās pilnībā atteikties no introspekcijas un ierobežot disciplīnu uz eksperimentālām metodēm.

B. F. Skiners attīstīja ideju par operantīvo kondicionēšanu: uzvedība tiek veidota un uzturēta ar sekām. Viņš demonstrēja, kā uzvedību var pastiprināt vai vājēt, izmantojot balvas un sodus (Skinnera darbos īpaša uzmanība bija uz pastiprinājumu (balvām, nevis sodiem)).

Metodes un pazīstami eksperimenti

• Pavlova suņu eksperimenti — par asociācijām starp signāliem un fizioloģisku reakciju.
• Torndaika pētījumi ar mācīšanos problēmu risināšanā (piemēram, dzīvnieku uzvedības mēģinājumi un kļūdas), kas atklāja likumu par efektu.
• Vatsona eksperiments ar “Little Albert” — klasiskā kondicionēšana cilvēkiem, kurā tika parādīts, kā bailes var tikt iemācītas (šis eksperiments arī raisīja ētiskas diskusijas).
• Skinnera “kaste” (Skinner box) — ierīce, kurā dzīvnieki (piemēram, žurkas) mācījās saņemt barību kā atalgojumu par noteiktu darbību, demonstrējot operantīvo mācīšanos.

Kritika un ierobežojumi

Biheiviorisms ir devis spēcīgu eksperimentālo pamatu psiholoģijai, taču tam ir arī ierobežojumi:

• Vāja spēja skaidrot iekšējos mentālos procesus, domāšanu un valodu.
• Par pazeminātu tiek uzskatīta iedzimtības un bioloģisko faktoru nozīme uzvedībā.
• Daži eksperimenti (piemēram, “Little Albert”) tiek kritizēti par ētikas principu neievērošanu.
• Mūsdienu atklājumi neirozinātnē un kognitīvajā psiholoģijā parāda, ka ir nepieciešama integrācija starp uzvedības datiem un iekšējiem mehānismiem.

Mūsdienu pielietojums

Biheiviorisma idejas joprojām ir dzīvas un tiek izmantotas praktiskos risinājumos. Piemēram, biheiviorisma principos balstītās metodes ir iekļautas kognitīvi uzvedības terapijā, kas palīdz cilvēkiem tikt galā ar trauksmēm, fobijām, kā arī ar dažām atkarības formām. Terapijā izmanto izsacītu uzvedības mainīšanas stratēģiju — pakāpenisku pakļaušanos, uzvedības pastiprināšanu un uzdevumu sadalīšanu mazākos soļos.

Biheiviorisms un mūsdienu psiholoģija

Lai gan klasisko biheiviorisma nostāju kā vienīgo skaidrojumu daļēji ir aizstājusi kognitīvā psiholoģija, biheiviorisma ieguldījums pētniecības metodoloģijā, eksperimentālajā rigorā un praktiskajās terapijās joprojām ir nozīmīgs. Mūsdienās pētnieki bieži integrē uzvedības novērojumus ar kognitīviem, bioloģiskiem un attīstības aspektiem, lai veidotu pilnīgāku izpratni par cilvēka uzvedību.

Noslēgumā — biheiviorisms deva psiholoģijai stingru eksperimentālu pamatu un praktiskus instrumentus, taču tā ierobežojumi veicināja citu pieeju attīstību un daudzpusīgāku izpratni par uzvedības un prāta mijiedarbību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir biheiviorisms?

J: Ko biheivioristi uzskatīja par cilvēka uzvedību?

J: Kas bija galvenie biheiviorisma veicinātāji?

J: Kādus pētījumus veica Pavlovs?

J: Kā Torndaiks un Vatsons uzskatīja introspekciju?

J: Uz kāda veida pētījumiem koncentrējās Skiners?

J: Kā mūsdienu evolucionārā psiholoģija ir apstrīdējusi pieņēmumu par "tukšo plāksni"?

Meklēt pēc burta