Biheiviorisms
Biheiviorisms ir uzvedības pētīšanas pieeja, kas balstās tikai uz to, ko var tieši redzēt. Biheivioristi koncentrējas uz attiecībām starp stimuliem un reakcijām.
Šāda veida pētījumos netika izmantotas tādas neredzētas īpašības kā prāta stāvoklis (jebkurš stāvoklis, kas būtiski atšķiras no normāla nomoda stāvokļa, piemēram, baiļu vai trauksmes dēļ), lai gan mēs zinām, ka prātam ir nozīme visu attīstīto dzīvnieku uzvedībā. Behaviorisms apgalvo, ka uzvedību var pētīt, nezinot, kāda ir notikuma fizioloģija, un neizmantojot tādas teorijas kā prāta teorija. Pēc definīcijas visu uzvedību var novērot.
Biheiviorisms balstījās arī uz citu ideju, ka visa cilvēka uzvedība ir iemācīta. Biheivioristi uzskatīja, ka uzvedību var izskaidrot ar klasisko vai operatīvo kondicionēšanu. Tas ir mācīšanās, ko izraisa iepriekšējās pieredzes ietekme. Tomēr biheivioristi noliedza iedzimtas uzvedības, instinktu (dzīvam organismam piemītošas noslieces) vai iedzimtas tieksmes uz uzvedību nozīmi. Viņi neticēja vai ignorēja ideju par iedzimtību (iezīmju nodošanu pēcnācējiem no vecākiem), ka kaut kas var nākt no cilvēka gēniem. Tā bija ideja par "tukšo plāksni", ka bērni piedzimst ar tīru, tukšu prātu. Domāja, ka cilvēkam, piedzimstot, nav garīgās pieredzes vai zināšanu un ka viss tiek apgūts pēc tam, kad cilvēks izaug. Mūsdienu evolucionārā psiholoģija iebilst pret šo pieņēmumu.
Būtiskākie biheiviorisma zinātnieki, kas snieguši nozīmīgu ieguldījumu, ir K. Loids Morgans, Ivans Pavlovs, Edvards Torndaiks, Džons B. Vatsons un B. F. Skiners.
Pavlovs pētīja klasiskokondicionēšanu, izmantojot suņus un to dabisko spēju siekaloties, izdalīt ūdeni mutē. Torndaiks un Vatsons noraidīja introspektīvās metodes, aplūkojot savas apzinātās domas un sajūtas. Viņi vēlējās ierobežot psiholoģiju ar eksperimentālām metodēm. Skinnera pētījumi galvenokārt balstījās uz uzvedības veidošanu, izmantojot pozitīvu pastiprinājumu (balvas, nevis sodus).
Mūsdienās biheiviorisma idejas tiek izmantotas kognitīvi uzvedības terapijā. Kognitīvi uzvedības terapija var palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar trauksmēm un fobijām, kā arī ar dažām atkarības formām.
Biheiviorismu kā zinātnisku teoriju lielā mērā ir aizstājusi kognitīvā psiholoģija.
Kondicionēšana
Kondicionēšanas darbība ir tad, kad vēlamā uzvedība tiek panākta ar apmācības palīdzību. Tas tiek darīts, savienojot stimulus ar noteiktu uzvedību. Dažas uzvedības izpausmes ir dabiski refleksi, ar kuriem cilvēki (un dzīvnieki) piedzimst. Zīdaiņi piedzimst ar iedzimtiem refleksiem, kas palīdz viņiem ēst, sazināties un izdzīvot. Šie refleksi ir beznosacījumu refleksi, tos bērnam nemāca.
Klasiskā kondicionēšana
Klasiskā kondicionēšana (pazīstama arī kā Pavlovakondicionēšana) ir tad, kad nosacīts stimuls izraisa beznosacījumu reakciju. Tas izskaidro, kā cilvēki iegūst jaunas reakcijas uz dažādiem stimuliem.
Vēl viens beznosacījumu reakcijas piemērs ir tāds, kad vējš pūš cilvēkam acīs, un viņš automātiski mirkšķina, lai novērstu putekļu vai citu priekšmetu nokļūšanu acīs. Tas ir iedzimts reflekss.
Baiļu kondicionēšana ir tad, kad iepriekš neitrāls stimuls tiek izmantots, lai izraisītu bailes. Viens no galvenajiem piemēriem ir Vatsona un Rejnera veiktais Mazā Alberta eksperiments. Pētnieki pārbaudīja zīdaiņu emocionālās reakcijas. Viņi atklāja, ka mazais Alberts reaģēja uz skaļu troksni un pēc tam, ieraugot baltu žurku, šis troksnis izraisīja bailes. To sāka dēvēt par "nosacītu emocionālu reakciju". Pēc kāda laika mazais Alberts sāka raudāt, ieraugot baltu žurku vai jebko mazu un baltu, pat savu pildīto dzīvnieku.
Operantu kondicionēšana
Operantukondicionēšanu sauc arī par instrumentālu kondicionēšanu. To pētīja Torndaiks un Skiners.
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir biheiviorisms?
A: Biheiviorisms ir uzvedības pētīšanas pieeja, kas balstās tikai uz to, ko var tieši redzēt. Tā koncentrējas uz attiecībām starp stimuliem un reakcijām un apgalvo, ka uzvedību var pētīt, nezinot, kāda ir notikuma fizioloģija, un neizmantojot tādas teorijas kā prāta teorija.
J: Ko biheivioristi uzskatīja par cilvēka uzvedību?
A: Biheivioristi uzskatīja, ka visa cilvēka uzvedība ir apgūta, izmantojot klasisko vai operantu kondicionēšanu, kas ir mācīšanās, ko izraisa iepriekšējās pieredzes ietekme. Viņi noliedza iedzimtas uzvedības, instinktu vai iedzimtu tieksmju uz uzvedību nozīmi.
J: Kas bija galvenie biheiviorisma veicinātāji?
A.: Būtiskākie biheiviorisma jomas autori bija K. Loids Morgans, Ivans Pavlovs, Edvards Torndaiks, Džons B. Vatsons un B. F. Skiners.
J: Kādus pētījumus veica Pavlovs?
A.: Pavlovs pētīja klasisko kondicionēšanu, izmantojot suņus un to dabisko spēju siekaloties, radīt ūdeni mutē.
J: Kā Torndaiks un Vatsons uzskatīja introspekciju?
A: Torndaiks un Vatsons noraidīja savu apzināto domu un jūtu aplūkošanu ("Introspekcija"). Viņi vēlējās ierobežot psiholoģiju ar eksperimentālām metodēm.
J: Uz kāda veida pētījumiem koncentrējās Skiners?
A: Skinnera pētījumi galvenokārt bija vērsti uz uzvedības veidošanu, izmantojot pozitīvu pastiprinājumu (atlīdzības, nevis sodus).
J: Kā mūsdienu evolucionārā psiholoģija ir apstrīdējusi pieņēmumu par "tukšo plāksni"?
A.: Mūsdienu evolucionārā psiholoģija iebilst pret "tukšā slāņa" pieņēmumu, kas liecina, ka cilvēks piedzimst ar garīgo pieredzi vai zināšanām, nevis piedzimst ar tīru, tukšu prātu, kurā viss ir jāapgūst pēc tam, kad cilvēks izauga.
