Psiholoģijā nativisms ir teorija, kas apgalvo, ka daļa pamatprasmju un psihisko struktūru ir daļēji vai pilnībā ieliktas jau piedzimstot. Tas ir pretstats idejai par "tukšo plāksni" jeb tabula rasa, kas apgalvo, ka cilvēks piedzimst bez būtiskām prasmēm un visu iegūst dzīves gaitā. Nativisma formām ir dažādas stingrības — no vājā nativisma (pamats ir iedzimts, bet liela daļa tiek mācīta) līdz stiprajam nativismam (nopietnas, specifiskas struktūras jau esošas piedzimstot). Starp zinātniekiem, kas nolicis teorijas pamatus mūsdienu diskusijās, ir Džerijs Fodors, Noams Čomskis un Stīvens Pinkers. Šie pētnieki uzsver, ka cilvēks piedzimst ar noteiktu spēju kopumu, kas palīdz ātrāk un sistemātiskāk apgūt sarežģītākas prasmes, piemēram, runas prasmi vai pamata sociālas izpratnes elementus.

Pierādījumu tipi un piemēri

Uzvedības un attīstības pētījumi sniedz vairākus pierādījumus par iedzimtām dispozīcijām:

  • Neonatālās reakcijas — jaundzimušajiem piemīt refleksi (piem., meklēšanas un zīšanas refleksi), kas norāda uz iepriekš noteiktu nervu un uzvedības organizāciju.
  • Emociju izpausmes — Čārlzs Darvins savā darbā "Cilvēku un dzīvnieku emociju izpausmes" (1872) norādīja, ka daudzu pamatemociju izpausmes ir līdzīgas visās kultūrās, ko viņš skaidroja kā iedzimtas, evolūcijas izveidotas reakcijas.
  • Imprinting (iespiedšanās) putniem — klasisks piemērs (Konrāda Lorenca un citu pētījumi) rāda, ka dažu sugu jaunie putni seko pirmajam redzamajam objektam; šī reakcija parasti notiek attīstības "jūtīgā" periodā.
  • Fobiju predispozīcijas — daži pētījumi rāda, ka primāti un cilvēku bērni vieglāk iemācās baiļu reakcijas pret evolūcijas neatņemamiem draudiem (piem., čūskām) nekā pret neitrāliem objektiem.
  • Runas apguve un valodas universālas iezīmes — atbalstītāji argumentē, ka cilvēkam var būt speciālas kognitīvās struktūras valodas apguvei (valodas "modulis"), kas skaidro valodu ātro un konsekvento apgūšanu bērnībā.

Vēsturiskā un teorētiskā attīstība

Čārlzs Darvins 19. gadsimtā ieviesa domu, ka daudzas izturēšanās iezīmes ir evolucionāri adaptīvas un tāpēc iedzimtas. 20. gadsimtā dominēja biheiviorisms, kas uzsvēra mācīšanos un ārējo stimulu lomu — biheivioristi noliedza iedzimtu instinktu vai tieksmju nozīmību, uzsverot operant kondicionēšana) un klasisko kondicionēšanu kā izturēšanās galvenos veidošanas mehānismus. Pretēji tam, mūsdienu evolucionārā psiholoģija uzsver, ka daudzām psihiskajām spējām ir dziļas saknes mūsu evolūcijas pagātnē; tās var būt gan specifiskas, gan plašākas adaptācijas.

Bioloģiskie un ģenētiskie pierādījumi

Genētiskie pētījumi, iekļaujot dvīņu un adopcijas pētījumus, rāda, ka daudzu psihisko īpašību — piemēram, intelekta, temperaments un dažas garīgās saslimšanas — ir nozīmīga iedzimtības komponenta. Neiroloģiskie pētījumi atklāj smadzeņu reģionu specializāciju (piem., valodas reģioni), kas var atbalstīt nativistiskus skaidrojumus. Tajā pašā laikā šie pierādījumi parasti nenozīmē, ka visi sarežģītie uzvedības elementi ir pilnīgi "iekodēti" gēnos — drīzāk tas norāda uz gēnu un vidi mijiedarbību.

Kritika un alternatīvas skatījumi

Pastāv vairākas kritikas pret stingrāku nativisma formām:

  • Metodoloģijas problēmas — daudzas izdalītās "iedzimtības" interpretācijas balstās uz novērojumiem, kas var tikt skaidroti arī ar ātru mācīšanos vai nodrošinātu vides ietekmi.
  • Gēnu–vides mijiedarbība — mūsdienu pieeja bieži uzsver, ka uzvedība rodas no sarežģītas mijiedarbības starp ģenētiskajiem faktoriem un vidi, nevis no viena vai otra faktora vienpusīgas dominances.
  • Plastiskums un attīstības dinamika — smadzenes un uzvedība ir attīstībā ļoti plastiskas; agrīnas pieredzes trūkums vai specializēta pieredze var mainīt iznākumus vairāk, nekā paredz stingrs nativisms.
  • Empīriskie pretargumenti — daži pētījumi liecina, ka bērni un dzīvnieki izmanto statistisko mācīšanos, imitāciju un citus mācīšanās mehānismus, kas var radīt sarežģītu uzvedību bez nepieciešamības pieņemt specifiskas "ieliktas" zināšanas.

Mūsdienu konsensus un integrācija

Mūsdienu pētniecībā arvien biežāk dominē integrēts skatījums: daudzas pamatkapacitātes var būt iedzimtas (piem., jutīgums uz sejas vaibstiem, runas skanēm vai sensoru refleksi), bet to specifiska realizācija ir atkarīga no pieredzes, mācīšanās un vides. Tāpēc diskusija vairs nav vienkārši "nativisms vs tabula rasa", bet gan: kuras psihiskās struktūras ir ar iedzimtu komponentu, kā tās attīstās, un kā vide tās veido un modificē.

Sekas praksē

Atzīšana, ka pastāv iedzimtas dispozīcijas, ietekmē izglītības un attīstības praksi: piemēram, zināšanas par jutīgiem periodiem runas apguvē vai par agrīnas stimulācijas nozīmi var palīdzēt izstrādāt efektīvākas audzināšanas un rehabilitācijas programmas. Tajā pašā laikā pārāk liela nativisma akcentēšana var novest pie determinisma — pieņēmuma, ka neko nevar mainīt — ko lielākā daļa mūsdienu pētnieku neatzīst.

Kopsavilkumā, psiholoģijā nativisms ir svarīgs teorētisks instruments, ar kura palīdzību mēģina izprast, cik no cilvēka prāta struktūrām ir iedzimtas un kā tās mijiedarbojas ar pieredzi. Diskusijas turpinās, un jaunāki ģenētikas, neirozinātnes un attīstības pētījumu rezultāti turpina bagātināt mūsu izpratni par iedzimtību, mācīšanos un attīstību.