Cilvēka daba
Cilvēka daba attiecas uz cilvēces īpašībām. Tas nozīmē domāšanas, jūtu un rīcības veidus, kas cilvēkiem ir dabiski raksturīgi.
Kādas ir šīs īpašības, kas tās izraisa un cik nemainīga ir cilvēka daba, ir labi jautājumi. Tie ir vieni no senākajiem un svarīgākajiem jautājumiem Rietumu filozofijā. Šie jautājumi ietekmē ētiku, politiku un teoloģiju. Cilvēka daba ir padomu avots, kā dzīvot labi, bet tā arī nosaka robežas un šķēršļus labai dzīvei.
Šādu jautājumu sarežģītās sekas tiek aplūkotas arī mākslā un literatūrā, savukārt humanitārajās zinātnēs tiek pētīta cilvēka daba un tas, ko nozīmē būt cilvēkam.
Cilvēka dabas teorijas
Daudziem dižiem domātājiem ir bijušas noteiktas idejas par cilvēka dabu, taču dažas idejas ir bijušas noturīgākas par citām. Kā piemēru var minēt vislabāk pārdoto koledžas mācību grāmatu, kas pirmo reizi iznāca 1974. gadā ar nosaukumu "Septiņas teorijas par cilvēka dabu". Šīs septiņas teorijas bija:
- Platons
- Kristietība
- Markss
- Freids
- Sartrs
- Skinner
- Lorenz
Trīsdesmit gadus vēlāk tika atlasītas desmit teorijas:
- Konfuciānisms
- Hinduisms
- Budisms
- Platons
- Aristotelis
- Bībele
- Kants
- Markss
- Sartrs un
- Darvina teorijas par cilvēka dabu.
Aristotelis
Aristotelis, slavenākais Platona skolnieks, izteica dažus no slavenākajiem un ietekmīgākajiem apgalvojumiem par cilvēka dabu.
Viņa darbos ir izteikti daži skaidri apgalvojumi par cilvēka dabu:
- Cilvēks ir laulības dzīvnieks. "Laulības" nozīmē dzīvot kopā, veidot mājsaimniecību (oikos). Klanu vai nelielu ciematu joprojām var vadīt ģimenes galva.
- Cilvēks ir politisks dzīvnieks. Ar to viņš domāja dzīvnieku, kas spēj attīstīt sarežģītas kopienas, kas ir tik lielas kā pilsēta vai pilsētiņa, ar darba dalīšanu un likumu pieņemšanu. Šāda veida kopiena atšķiras no lielas ģimenes, un tai ir nepieciešama cilvēka saprāta izmantošana.
- Cilvēks mīl izmantot savu iztēli (ne tikai likumu pieņemšanai un pilsētu padomju vadīšanai). Mums patīk skatīties uz lietām, mācīties to nosaukumus un domāt par tām.
Aristotelis uzskata, ka saprāts ir tas, kas cilvēkā ir īpašākais salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem, un tas ir tas, ko mēs sasniedzam vislabākajā līmenī.
Liela daļa Aristoteļa raksturojuma par cilvēka dabu ir ietekmīga arī mūsdienās, taču konkrētā teleoloģiskā ideja par to, ka cilvēks ir "domāts" jeb paredzēts, lai kaut kas būtu, mūsdienās ir kļuvusi daudz mazāk populāra.
Bioloģiskās teorijas
Cilvēki ir zīdītāji, un tie ir attīstījušies evolūcijas ceļā. No tā izriet, ka tas, ko sauc par cilvēka dabu, ir iedzimts un radies dabiskās atlases rezultātā. Mēs neesam tukšas lapas; mūsu garīgajai dzīvei un uzvedībai ir senas saknes. Tas ir jautājums par dabu un audzināšanu, un tas ir evolucionārās psiholoģijas priekšmets. Arī etoloģija un sociobioloģija ir aplūkojusi šos jautājumus no cilvēka evolūcijas un iedzimtības perspektīvas.
