Burrhuss Frederiks Skiners (Burrhus Frederic Skinner, 1904. gada 20. marts - 1990. gada 18. augusts) bija ievērojams amerikāņu psihologs un rakstnieks, dzimis Susquehanna (Pensilvānija). Viņš ieguva bakalaura grādu Hamiltonas koledžā (1926) un doktora grādu psiholoģijā Hārvarda universitātē (1931). Skiners kļuva par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta biheivioristiem, viņa pētījumi un publicētie darbi būtiski ietekmēja eksperimentālo psiholoģiju, mācību metodikas un uzvedības terapijas attīstību.
Biheiviorisms un operantā kondicionēšana
Skiners bija vadošais psiholoģijas biheiviorists; viņš balstījās uz Džona Vatsona (John B. Watson) darbiem un ieviesa un attīstīja operantu kondicionēšanas ideju. Operantā kondicionēšana apraksta, kā uzvedība tiek mainīta un nostiprināta ar pastiprinājumiem (reinforsiem) vai vājināta ar sodīšanu. Skiners izstrādāja eksperimentālo ierīci, ko dēvē par "Skinera kasti" (operantu būrīti), un ievies a tādas pamatkoncepcijas kā pastiprināšanas veidi (pozitīva un negatīva pastiprināšana), sodīšana, formēšana (shaping) un pastiprināšanas shēmas (piem., fiksētās un mainīgās attiecības vai intervāli).
Eksperimentālā metode un rīki
Skiners izmantoja stingras eksperimentālās metodes, uzraudzītu mācību uzdevumu un mērījumu, piemēram, kumulatīvo ierakstītāju (cumulative recorder), kas reģistrēja dzīvnieka reakciju biežumu un laika gaitā ļāva analizēt mācīšanās dinamiku. Viņa pētījumi ar žurkām un putniem sekmēja teoriju par to, kā dažādi pastiprināšanas nosacījumi ietekmē uzvedības noturību un ritmu.
Ieguldījums izglītībā un praksē
Skinera teorijas praktiska lietošana iekļāva programmēto mācīšanos), mācību mašīnas un instruētas mācību metodes, kur mācīšanās tiek sadalīta nelielos soļos ar tūlītēju atgriezenisko saiti un atbilstošu pastiprināšanu. Viņa idejas ietekmēja mācību dizainu, īpaši rīkus, kas paredzēti individualizētai apmācībai. Tikmēr klīniskajā praksē operantā pieeja ir pamats tādām metodēm kā token economy (žetonu ekonomika), kas tiek izmantota uzvedības modificēšanā slimnīcās, skolās un atbalsta programmās.
Sociālā filozofija un literārā darbība
Skiners nebija tikai eksperimentālais pētnieks — viņš bija arī sociālas filozofijas autors, kurš vēlējās piemērot uzvedības zinātnes principus sabiedrības uzlabošanai. Viņa slavenākais utopisks romāns Walden Two (1948) apraksta kopienu, kurā organizēta uzvedības kontrole tiek izmantota, lai panāktu labklājību un mieru. Turklāt viņš publicēja nozīmīgas populārzinātniskas un teorētiskas grāmatas, piemēram, The Behavior of Organisms (1938), Science and Human Behavior (1953) un Beyond Freedom and Dignity (1971), — darbus, kas skaidro gan eksperimentālās atziņas, gan to sociālās sekas. Skiners rakstīja arī dzeju un trīs autobiogrāfijas sējumus.
Akadēmiskais amats un atzīšana
No 1958. gada līdz savai aiziešanai pensijā 1974. gadā viņš bija Hārvarda universitātes Edgara Pīrsas psiholoģijas profesors, bet pēc tam līdz 1990. gadam — emeritētais profesors. Par viņa ieguldījumu Skiners saņēma plašu atpazīstamību, un viņa darbi ietekmēja gan akadēmiskos kirfristus, gan praktiskos lietojumus psiholoģijā un izglītībā.
Radikālais biheiviorisms un kritika
Skiners pieeja bieži tiek dēvēta par "radikālo biheiviorismu", jo viņš pieprasīja piemērot to pašu metodi gan redzamiem uzvedības aktiem, gan privātām pieredzēm (jutām, domām), uzskatot tās par pētniecībā pieejamām uzvedības formām. Šis viedoklis radīja plašu diskusiju: atbalstītāji slavēja Skinera precizitāti un praktisko pielietojamību, savukārt kritiķi (it īpaši kognitīvās psiholoģijas pārstāvji) uzsvēra, ka viņš novērš uzmanību no iekšējiem mentālajiem procesiem un cilvēka brīvības, morāles un apziņas jautājumiem. Kritiski tika vērtēta arī viņa ambīcija lietot uzvedības zinātni, lai radītu sociālas pārvaldības risinājumus, uzskatot to par pārlieku inženierisku vai deterministisku.
Mantojums
Skinera idejas joprojām ir nozīmīgas: operantā kondicionēšana un saistītie principi ir pamatā daudzām mūsdienu pieejām — sākot no klīniskās uzvedības analīzes (ABA) līdz izglītības tehnoloģijām un darba organizācijai. Viņa eksperimentālā rūpība, tehniskie risinājumi un centieni sasaistīt teoriju ar praksi turpina iedvesmot pētniekus un praktizētājus, savukārt debates par ētiskajiem un filozofiskajiem secinājumiem, ko viņa darbi raisīja, paliek aktuālas.