Ateisms: kas tas ir? Definīcija, veidi un atšķirība no agnosticisma

Anaksagors bija pirmais zināmais ateists. Viņš bija joniešu grieķis, dzimis Klazomenē, tagadējā Mazāzijā. Viņš apceļoja citas Grieķijas pilsētas, un viņa idejas bija labi pazīstamas Atēnās. Sokrats minēja, ka Atēnās viņa darbus varēja nopirkt par drahmu. Galu galā viņš tika apsūdzēts un notiesāts par bezdievību un izraidīts no Atēnām.

Anaksagora uzskati bija interesanti. Viņš uzskatīja, ka Saule nav dievs un ka tā nav atdzīvināta (dzīva). Saule bija "sarkanīgi karsta masa, daudzkārt lielāka par Peloponēzi". Mēness bija ciets ķermenis ar ģeogrāfiskām iezīmēm, kas veidots no tādas pašas vielas kā Zeme. Pasaule bija zemeslode (sfēriska).

Ateisti bieži norāda iemeslus, kāpēc viņi netic dievam vai dieviem. Trīs no iemesliem, ko viņi bieži min, ir ļaunuma problēma, arguments par pretrunīgām atklāsmēm un arguments par neticību. Ne visi ateisti uzskata, ka šie iemesli ir pilnīgs pierādījums tam, ka dievi nevar pastāvēt, taču tie ir iemesli, kas tiek minēti, lai pamatotu ticības, ka dievi pastāv, noraidīšanu.

Daži ateisti netic nevienam dievam, jo uzskata, ka nav pierādījumu ne dievam, ne dieviem un dievietēm, tāpēc ticēt kādam teismam nozīmē ticēt nepierādītiem pieņēmumiem. Šie ateisti uzskata, ka vienkāršāks izskaidrojums visam ir metodoloģiskais naturālisms, kas nozīmē, ka pastāv tikai dabiskas lietas. Oskama skuveklis rāda, ka vienkāršie skaidrojumi bez daudziem nepierādītiem pieņēmumiem ir ticamāki.

Vārds "ateisms" nāk no grieķu valodas. To var sadalīt a- (ἄ), grieķu valodas priedēklī, kas nozīmē "bez", un theos (θεός), kas nozīmē "dievs", un pārkombinēt, veidojot "bez dieviem" vai "bezdievīgs". SenajāGrieķijā tas nozīmēja arī "bezdievīgs".

Aptuveni 5. gadsimtā p. m. ē. ar šo vārdu sāka apzīmēt cilvēkus, kuri "pārtrauca attiecības ar dieviem" vai "noliedza dievus". Pirms tam šī vārda nozīme bija tuvāka vārdam "bezdievīgs". Pastāv arī abstrakts lietvārds ἀθεότης (atheotēs), "ateisms".

Cicerons šo grieķu vārdu transliterēja latīņu atheos. Šo vārdu bieži lietoja debatēs starp agrīnajiem kristiešiem un helēnistiem. Katra puse to lietoja, lai apzīmētu otru pusi sliktā nozīmē.

Kārena Ārmstronga raksta, ka "sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā vārds "ateists" joprojām tika lietots tikai polemikā... Vārds "ateists" bija apvainojums. Nevienam neienāca prātā sevi saukt par ateistu." Pirmo reizi ateismu sāka lietot, lai apzīmētu atklāti pozitīvu pārliecību 18. gadsimta beigās Eiropā, ar to saprotot neticību monoteistiskajam Ābrahāma dievam. Savukārt 20. gadsimtā šis termins tika paplašināts, lai apzīmētu neticību visām dievībām. Tomēr Rietumu sabiedrībā joprojām ir ierasts ateismu apzīmēt vienkārši kā "neticību Dievam".

Daudzviet ateisma idejas publiskošana ir (vai bija) noziegums. Piemēram, apgalvot, ka Bībele vai Korāns nevar būt patiesība, vai arī runāt vai rakstīt, ka dievs nepastāv.

Musulmaņu atkrišana no ticības, proti, kļūšana par ateistu vai ticība kādam citam dievam, kas nav Allāhs, var būt bīstama rīcība vietās, kur ir daudz konservatīvu musulmaņu. Daudzas reliģiskās tiesas ir sodījušas un dažas joprojām soda šo rīcību ar nāvessodu. Daudzās valstīs joprojām ir likumi, kas aizliedz ateismu. Lai gan lielākā daļa musulmaņu zinātnieku uzskata, ka tas ir grēks, ne visi piekrīt, ka tas ir sodāms. Piemēram, "Surat Al Kafirun" Korānā ir skaidri norādīta katra cilvēka brīvība izvēlēties savu reliģiju un uzskatus. Musulmaņu pasaulē likumi, kas vērsti pret ateismu, nav universāli, un to pamatā ir katras sabiedrības Svētās grāmatas interpretācija.

Ateisms kļūst arvien izplatītāks, galvenokārt Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, Okeānijā un Eiropā (pēc to cilvēku īpatsvara, kuri pirms tam bija reliģiozi un tagad ir ateisti).

Daudzās valstīs, galvenokārt Rietumu pasaulē, ir likumi, kas aizsargā ateistu tiesības paust savu ateistisko pārliecību (vārda brīvība). Tas nozīmē, ka ateistiem saskaņā ar likumu ir tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem. Reliģijas brīvība starptautiskajos tiesību aktos un starptautiskajos līgumos ietver arī brīvību nelietot reliģiju.

Mūsdienās aptuveni 2,3 % pasaules iedzīvotāju sevi uzskata par ateistiem. Aptuveni 11,9 % uzskata, ka viņi nav ateisti. Japānā par ateistiem, agnostiķiem vai neticīgajiem sevi uzskata no 64% līdz 65% iedzīvotāju, bet Krievijā - līdz pat 48%. Eiropas Savienības dalībvalstīs šādu cilvēku īpatsvars svārstās no 6 % (Itālijā) līdz 85 % (Zviedrijā). Amerikas Savienotajās Valstīs, saskaņā ar Pew un Gallup - divām no atzītākajām aptauju kompānijām Amerikā - abas secinājušas, ka aptuveni 10 % amerikāņu apgalvo, ka netic Dievam, un šis skaitlis gadu desmitiem lēnām ir audzis. Reālais skaits, visticamāk, ir lielāks, jo ateisms ir stigmatizēts.

Cilvēki nav vienisprātis par to, ko nozīmē ateisms. Viņi nevienojas par to, kad noteiktus cilvēkus saukt par ateistiem un kad nē.

Netiešais un tiešais ateisms

Parasti ateismu raksturo kā neticību Dievam.

Džordžs H. Smits (George H. Smith) radīja izteicienus "netiešais ateisms" un "tiešais ateisms", lai aprakstītu atšķirību starp dažādiem ateisma veidiem. Netiešais ateisms ir tad, ja jūs neticat Dievam, jo nezināt Dieva jēdzienu. Skaidrais ateisms ir tad, ja jūs neticat Dievam pēc tam, kad esat uzzinājis par šo ideju.

1772. gadā barons d'Holbahs teica, ka "visi bērni piedzimst ateisti; viņiem nav nekāda priekšstata par Dievu".

1979. gadā Džordžs H. Smits teica: H. H. H. H.: "Cilvēks, kurš nav iepazinies ar teismu, ir ateists, jo viņš netic dievam. Šajā kategorijā ietilptu arī bērns, [kurš spēj] izprast ar to saistītos jautājumus, bet joprojām nav informēts par šiem jautājumiem. Tas, ka šis bērns netic dievam, viņu kvalificē kā ateistu."

Šie divi citāti raksturo netiešo ateismu.

Ernests Nāgels (Ernest Nagel) nepiekrīt Smita definīcijai, ka ateisms ir "teisma neesamība", sakot, ka tikai nepārprotams ateisms ir patiess ateisms. Tas nozīmē, ka Nagels uzskata, ka, lai būtu ateists, cilvēkam ir jāzina par Dievu un pēc tam jānoraida Dieva ideja.

"Vājš" un "spēcīgs" ateisms

Tādi filozofi kā Antonijs Flifs (Antony Flew) ir aplūkojuši spēcīgu (dažkārt dēvētu par pozitīvu) ateismu un vāju (dažkārt dēvētu par negatīvu) ateismu. Saskaņā ar šo ideju ikviens, kurš netic dievam vai dieviem, ir vai nu vājš, vai spēcīgs ateists.

Stingrs ateisms ir pārliecināta ticība, ka dievs nepastāv. Vecāks veids, kā izteikt spēcīgu ateismu, ir teikt "pozitīvais ateisms". Vājš ateisms ir visas citas ticības formas, kas nav ticība dievam vai dieviem. Vēl senāks veids, kā pateikt vājš ateisms, ir teikt "negatīvs ateisms" Šie termini vairāk tiek lietoti filozofiskajos rakstos un katoļu ticējumos. vismaz kopš 1813. gada. Saskaņā ar šo ateisma definīciju lielākā daļa agnostiķu ir vāji ateisti.

Maikls Mārtins saka, ka agnosticisms ietver vāju ateismu. Daži agnostiķi, tostarp Entonijs Kenijs, tam nepiekrīt. Viņi uzskata, ka būt agnostiķim atšķiras no būt ateistam. Viņi uzskata, ka ateisms neatšķiras no ticības dievam, jo abiem ir nepieciešama ticība. Taču netiek ņemts vērā, ka arī agnostiķiem ir sava ticība jeb "prasība uz zināšanām".

Agnostiķi apgalvo, ka nevar zināt, vai dievs vai dievi eksistē. Viņuprāt, stingrs ateisms prasa ticības lēcienu.

Ateisti parasti atbild, sakot, ka nav atšķirības starp ideju par reliģiju, kurai nav pierādījumu, un ideju par citām lietām.Pierādījumu trūkums, ka dievs neeksistē, nenozīmē, ka dieva nav, bet tas arī nenozīmē, ka dievs ir. Skotu filozofs J. J. C. Smārts saka, ka "dažkārt cilvēks, kurš patiešām ir ateists, var sevi pat kaislīgi dēvēt par agnostiķi nepamatota vispārēja filozofiska skepticisma dēļ, kas neļautu apgalvot, ka mēs zinām jebko, izņemot varbūt matemātikas un formālās loģikas patiesības". Tāpēc daži populāri ateistu autori, piemēram, Ričards Dorkinss (Richard Dawkins), labprāt parāda atšķirību starp teistu, agnostiķu un ateistu pozīcijām, izmantojot apgalvojumam "Dievs eksistē" piešķirto varbūtību.

Ikdienā daudzi cilvēki definē dabas parādības bez dieva vai dieviem. Viņi nenoliedz viena vai vairāku dievu eksistenci, viņi vienkārši saka, ka šī eksistence nav nepieciešama. Saskaņā ar šo viedokli dievi nenodrošina dzīves jēgu un neietekmē to. Daudzi zinātnieki praktizē tā saukto metodoloģisko naturālismu. Viņi klusībā pieņem filozofisko naturālismu un izmanto zinātnisko metodi. Viņu ticība dievam neietekmē iegūtos rezultātus.

Praktiskais ateisms var izpausties dažādi:

• Reliģiskās motivācijas trūkums - ticība dieviem nemotivē morālu rīcību, reliģisku rīcību vai jebkāda cita veida rīcību;
• Aktīva dievu un reliģijas problēmas izslēgšana no intelektuālās darbības un praktiskās rīcības;
• vienaldzība - intereses trūkums par dievu un reliģijas problēmām; vai
• dievības jēdziena neapzināšanās.

Teorētiskais ateisms cenšas atrast argumentus pret dieva eksistenci un atspēkot teisma argumentus, piemēram, argumentu par dizainu vai Paskāla derību. Šiem teorētiskajiem iemesliem ir dažādas formas, lielākā daļa no tiem ir ontoloģiski vai epistemoloģiski. Daži pamatojas uz psiholoģiju vai socioloģiju.

Pazīstamu filozofu nostāja

Immanuels Kants

Immanuels Kants uzskata, ka nav iespējams pierādīt augstāko būtni, kas ir radīta, izmantojot saprātu. Savā darbā "Tīrā saprāta kritika" viņš cenšas parādīt, ka visi mēģinājumi pierādīt Dieva esamību vai atspēkot to beidzas ar loģiskām pretrunām. Kants apgalvo, ka nav iespējams zināt, vai eksistē augstākas būtnes. Tas viņu padara par agnostiķi.

Ludvigs Fojerbahs

1841. gadā Ludvigs Fojerbahs publicēja grāmatu "Kristietības būtība". Savā darbā viņš izvirza šādus postulātus:

1. Reliģija ir ne tikai vēsturisks vai transcendentāls fakts, bet galvenokārt cilvēka apziņas, tā prāta vai iztēles sasniegums.
2. Visas reliģijas atšķiras tikai pēc formas, bet tām ir viena kopīga iezīme: tās ir cilvēka dabas neapmierināto vajadzību projekcijas. Dievs un viss reliģiskais saturs nav nekas cits kā psiholoģiskas projekcijas. Šo projekciju materiālie cēloņi sakņojas cilvēka būtībā.

Fojerbaha rakstīto rakstu rezumē šādas frāzes:

• Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla
• Homo homini Deus est ("Cilvēks cilvēkam ir dievs")

• Sekulārais humānisms
• Agnosticisms
• Trīs posmu likums