Sokrats (469–399 p.m.ē.) — grieķu filozofs, sokratiskā metode un tiesa

Sokrata dzīve

Sokrats nekad neko nav rakstījis. Viss, ko mēs zinām par Sokratu, ir no tā, ko par viņu ir rakstījuši citi cilvēki. Mūsu galvenais avots, ko mēs zinām par Sokratu, ir viņa skolnieka Platona raksti. Daži no Platona dialogiem, piemēram, "Kritiķis" un "Fedo", ir brīvi balstīti uz faktiem. Tie nav rakstīti pieraksti, bet gan mākslinieciski atveidots Sokrāts darbībā.

Par Sokratu rakstīja arī cits Sokrata skolnieks Ksenofons. Aristofāns, cilvēks, kurš rakstīja izcilas satīriskas komēdijas, par viņu rakstīja lugā "Mākoņi". Sokrats bija viegls mērķis satīrai. Viņš staigāja basām kājām un ar uzpūtību. Dažreiz viņš stundām ilgi stāvēja transā. ^{8. lpp.} lugā "Mākoņi" Sokrats ir traks cilvēks, kurš mēģina izkrāpt no cilvēkiem naudu. Platons rakstīja, ka Sokrats mācīja par brīvu.

Mēs nezinām, vai Platona apraksts par Sokratu ir precīzs vai nē. To sauc par "Sokrata problēmu". Lai gan vēsturnieki daudz ko no tā, ko Platons rakstīja par Sokratu, pieņem, daži uzskata, ka Platons (kurš uzskatīja Sokratu par varoni) attēlojis Sokratu kā lielāku cilvēku, nekā viņš patiesībā bija. Daži uzskata, ka Platons izmantoja Sokrata tēlu kā līdzekli, lai paustu savus uzskatus, nevis precīzi rakstītu par Sokratu. Tieši tas padara Sokratu par tik noslēpumainu vēsturisku personību. Platona dialogi ir smalki uzrakstīti mākslas darbi. Pastāv vispārējs uzskats, ka to pamatā ir realitāte, taču, bez šaubām, tie ir pielāgoti rakstīšanas vajadzībām.

Biogrāfiskā informācija

Sokrata tēvs bija tēlnieks, bet māte - vecmāte, kas palīdzēja sievietēm dzemdēt bērnus. Iespējams, viņš bija akmeņkalis tāpat kā viņa tēvs, un Platons rakstīja, ka viņš dienējis Atēnu armijā kā hoplīts (smags kājnieks). Mēs zinām, ka viņu ietekmēja kāds vecāks filozofs Arhelajs un ka viņš sarunājās ar ikvienu, kam Atēnās bija interesantas idejas, bet tālāk nekas nav zināms.

Sokratam bija apmēram 50 gadu, kad viņš apprecējās ar daudz jaunāku sievieti Ksantipi. Viņiem kopā bija trīs bērni. Sokrats sūdzējās par sievu, bet neviens nezināja, vai viņš runā patiesību.

Stāsta, ka viens no Sokrata draugiem devies uz Delfiem jautāt orakulam, vai Atēnās ir kāds gudrāks par Sokratu. Orākls atbildēja, ka gudrāka cilvēka nav. Orākls bija labi pazīstams ar to, ka teica neskaidras vai neskaidras lietas. Tas neteica, ka Sokrats ir gudrākais, bet tikai to, ka nav gudrākas personas.

Pēc tam, kad Sokrats bija neizpratnē, viņš beidzot nolēma, ka viņa gudrība slēpjas tajā, ka viņš zina, ka ir nezinātājs. Viņa mēģinājumi parādīt pilsoņiem, ka dažas viņu idejas ir muļķības, varētu palīdzēt izskaidrot viņa nepopularitāti. Platona darbos Sokrats saka, ka viņš neko nezina, bet var izvilināt citu cilvēku idejas, tāpat kā viņa māte palīdzēja citām sievietēm dzemdēt.

Sokrata nāve

Apsūdzības

399. gadā p.m.ē., kad Sokrats jau bija vecs vīrs, trīs pilsoņi - Melets, Anīts un Likons - cēla apsūdzības pret Sokratu. Notika tiesas prāva. Senajās Atēnās procedūra bija pavisam citāda nekā mūsdienās. No pilsoņiem tika izvēlēta 500 cilvēku liela zvērināto tiesa. Gan apsūdzētājam, gan apsūdzētajam bija personīgi jāuzstājas ar runām priekš zvērinātajiem. Par vainu vai nevainīgumu lēma balsu vairākums. Ja spriedums bija "vainīgs", nebija iepriekš noteikta soda. Gan apsūdzētājs, gan apsūdzētais uzstājās ar runām, ierosinot, kādam jābūt sodam. Arī tad notika balsošana. ^{17. lpp.}

Viņam tika izvirzītas divas apsūdzības. Vispārējā tēma bija, ka Sokrats ir drauds sabiedrībai. Pirmā apsūdzība bija par ķecerību, neticību dieviem. Iespējams, tā bija paredzēta, lai radītu aizspriedumus starp tiesnešiem. Patiesībā Sokrats ievēroja visas pareizās tā laika reliģijas procedūras. Šī apsūdzība tika veiksmīgi izmantota pret citu filozofu - Anaksagoru. ^{17. lpp.}

Otrā apsūdzība bija par to, ka viņš ar savām mācībām samaitāja jauniešus. Ko tas nozīmēja? Acīmredzot runa nebija par viņa personīgajām attiecībām ar skolēniem. Runa bija par to, kā viņš, domājams, ietekmēja viņu politiskos uzskatus. Viņa lokā bija vairāki labēji noskaņoti aristokrāti, kuru idejas tagad noraidīja lielākā daļa pilsoņu. Spilgtā Alkibiada, kādreiz lielisks Atēnu līderis, tagad tika uzskatīts par nodevēju. ^{17. lpp.}

Izmēģinājums

Sokrata draugs Krītons nelikumīgi samaksāja cietuma apsargiem, lai ļautu Sokratam aizbēgt. Tomēr Sokrats nolēma neaizbēgt. Kad Sokratu sāka tiesāt, viņš teica garu runu, lai aizstāvētu sevi pret Atēnu valdības apgalvojumiem.

Mums ir Platona versija par to, kā Sokrats sevi aizstāvēja, Apoloģijā. Tā sākas šādi:

"Es nezinu, kungi, kā mani apsūdzētāji ir ietekmējuši jūs, bet mani pašu viņi aizrāva; viņu argumenti bija tik pārliecinoši. No otras puses, gandrīz neviens no viņu teiktā nebija patiess." ^{19. lpp.}

Teikums

Kad Sokratam lūdza ierosināt sodu, Sokrats sacīja, ka valdībai vajadzētu viņam dot bezmaksas pusdienas līdz mūža galam par visu to labo, ko viņš ir darījis sabiedrības labā. Tiesa balsoja par to, vai Sokratam piešķirt naudas sodu, kas būtu jāmaksā, vai arī sodīt viņu ar nāvi. Spriedums bija tāds, ka Sokrats jānožāvē.

Sokrāta nāve

Sokrats nebaidījās no nāves. Viņš nemēģināja izvairīties no nāves, atvainojoties par savu rīcību, jo uzskatīja, ka ir morāli pareizi pastāvēt uz saviem principiem. Sokratam tika pavēlēts izdzert kausu hemlock (indīgs šķidrums, ko iegūst no auga). Viņš to izdzēra un drīz pēc tam nomira.

Platons par Sokrāta tiesāšanu un nāvi

Ir vairāki Platona dialogi, kuros tieši aplūkota Sokrata tiesāšana un periods līdz viņa nāvei. Notikumu secībā tie ir šādi:

1. Apoloģija jeb Apoloģija. Tajā jo īpaši aplūkota Sokrāta aizstāvība viņa tiesā. Tā tiek uzskatīta par precīzu pēc satura un, iespējams, arī pēc detaļām.
2. Kritiķis. Tajā ir aprakstīts mēnesis, kas pagājis no viņa tiesas līdz nāvei. Jo īpaši Sokrats paskaidro savam draugam Krītam, kāpēc viņš negrasās bēgt vai ļaut saviem draugiem uzpirkt cietuma uzraugu.
3. Fedo. Tas ir vēlāks darbs. Tas ir rakstīts tā, it kā to būtu uzrakstījis Sokrata dzīves pēdējās dienas aculiecinieks. Šajā darbā Ēlijas Fedo ziņo draugu grupai par to, ko Sokrats teica savā pēdējā dienā. To sauc par "ziņoto dialogu" jeb dialogu dialogā. Fedo ir garāks par abiem pārējiem darbiem.

Sokrata idejas

Sokrats palīdzēja cilvēkiem saskatīt, kas ir nepareizi viņu idejās. Dažkārt viņiem tas patika, dažkārt viņi nebija apmierināti vai pateicīgi. Viņš teica, ka viņš, Sokrats, nebija gudrs, bet gan "zināja, ka neko nezina". Tā kā citi cilvēki domā, ka kaut ko zina, bet neviens patiesībā nezina neko, Sokrats apgalvoja, ka zina vairāk nekā jebkurš cits. Viņš teica, ka cilvēki, kas dara sliktas lietas, to dara tāpēc, ka nezina neko labāku.

Cilvēki domā, ka Sokrats bija labs cilvēks, jo viņš neko ļaunu nedarīja, tikai uzdeva jautājumus par visu. Tomēr viņa dzīves laikā daudzi cilvēki uzskatīja, ka viņš bija slikts cilvēks, jo viņš uzdeva šos jautājumus un padarīja jauniešus nelaimīgus savā dzīvē.

Kāds reiz rakstīja, ka Sokrats ir teicis: "Dzīve, kas nav pārbaudīta, nav dzīvošanas vērta." Tas nozīmē, ka cilvēkam ir jādomā par savu dzīvi un tās mērķi. Daži cilvēki uzskata, ka lielākā daļa cilvēku ir laimīgāki, ja pārāk daudz nedomā par savu dzīvi.

Sokrats arī mācīja, ka daudzi cilvēki var kaut ko uzlūkot un neredzēt to patiesi. Viņš uzdeva jautājumus par dzīves jēgu un labestību. Tie joprojām ir ļoti svarīgi jautājumi. Liela daļa filozofijas (gudrības mīlestības) ir par šīm lietām.

Mantojums

Daži cilvēki Sokratu uzskata par mocekli, jo viņš labprātīgi nomira, lai atbalstītu ideju, ka zināšanas un gudrība ir ļoti svarīgas mūsu dzīvē.

Sokrats ir pazīstams kā viens no nozīmīgākajiem filozofiem vēsturē. Viņu bieži dēvē par Rietumu filozofijas tēvu. Viņš nebija Rietumu filozofijas aizsācējs, taču viņam bija liela ietekme uz Rietumu filozofiju. Pirms Sokrata filozofija galvenokārt bija saistīta ar matemātiku un atbildēm uz jautājumiem par mūsu dabas pasauli. Sokrats to paplašināja un pievienoja filozofijai jautājumus par ētiku, politiku un epistemoloģiju.