Satīra — definīcija, vēsture un piemēri literatūrā un mākslā

Satīra ir mākslas vai rakstniecības veids, kas kritiski vai izsmieklā parāda kādu personu, valdību vai iestādi, bieži izmantojot humoru. Satira var izpausties gleznās, lugās, grāmatās, dziesmās, TV vai filmās. Tā var kalpot gan kā izklaide, gan kā sabiedriska kritika; reizēm to izmanto arī, lai pastiprinātu cilvēku stereotipus un parādītu to absurditāti.

Vēsture

Satira pastāv jau kopš klasiskajiem laikiem. Termina izcelsme saistāma ar latīņu valodas vārdu, un, lai gan daudzi teksti no antīkās Grieķijas un Romas tiek dēvēti par satīriskām, satīras forma un funkcijas attīstījās atšķirīgi dažādos laikos. Aristofana lugas bieži tiek minētas kā agrīni piemēri komiskai un politiskai kritikai. Satira bija plaši pazīstama arī Elizabetes laikmetā, un 18. gadsimtā rakstnieki kā Svifts izmantoja to, lai asi izceltu sabiedrības muļķības («Gulivera ceļojumi»). 1728. gadā radītā The Beggar's Opera kalpoja kā paraugs, kā mūzikas un teātra forma var izmantot satīru, lai kritizētu politiku un morāli.

Galvenie veidi un tehnikas

• Horācija (vieglā, rotaļīgā satīra) — maiga ironija un smaids, kas aicina lasītāju smieties kopā ar autoru.
• Juvēnāla (asi, nikni kritiska satīra) — skarba nosodīšana, kas mēģina atklāt un mainīt sabiedrības ļaunumu.
• Tehnikas: ironija, parodija, pārspīlējums (hiperbole), pazemināšana (understatement), netipiska salīdzināšana (incongruity), karikatūra un sarkastiski komentāri.
• Mediālās formas: politiskās karikatūras, stand-up komēdija, satīriskas ziņu programmas, interneta memi un filmas.

Piemēri literatūrā un mākslā

Satīra ir bijusi nozīmīga daudzās kultūras laukos. Literatūrā un teātrī tā ir izmantojusi sižeta pārspīlējumu un personību deformāciju, lai atklātu sabiedrības aplamības. Pazīstami paraugi un autori, kas izmantojuši satīru, ir minēti arī iepriekš: Aristofans, Džonatans Svifts (Gulivera ceļojumi) un 18.–19. gadsimta teātra darbi kā The Beggar's Opera. Mūsdienu teātrī un kino satīru plaši izmantoja tādi dramaturgi kā Bertolts Brehts, bet komiskās scēnās — Pīters Kuks un dažādi komiķi, kas regulāri atsaucas uz politiku un sabiedrības paradumiem.

Mērķi un ietekme

Satiras galvenais mērķis bieži ir veicināt refleksiju un kritisku domāšanu. Ar humora un pārdrošības palīdzību satīra var:

• atmaskot varas pārkāpumus un korupciju,
• izrādīt sabiedrības pretstatu starp oficiālo ideoloģiju un ikdienas realitāti,
• stimulēt diskusiju un izmaiņas, ja vien auditorija saprot ironiju un zemtekstu.

Riska faktori un cenzūra

Satīra bieži ir pretrunīga. Tā var radīt spēcīgas emocijas, izraisīt dusmas vai pat represijas pret autoru. Dažās valstīs satīriski darbi tiek cenzēti, autorus sauc pie atbildības vai pat apdraud. Tomēr vēsturē satīra arī ir ļāvusi plaši uzrunāt sabiedrību un, nereti, veicināt reformas.

Satīras īpašības vārds ir satīrisks. Lai satīra būtu efektīva, tai nepieciešama asprātība, izpratne par mērķi un saikne ar auditoriju — tikai tā tā var vienlaikus izklaidēt un pamudināt domāt.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir satīra?

J: Kādos veidos var atrast satīru?

J: Kāda ir vārda "satīra" izcelsme?

J: Kas bija daži no pirmajiem satīras rakstniekiem?

J: Kāds ir satīras mērķis?

J: Kas ir daži mūsdienu satīriķi?

J: Kāda ir īpašības vārda forma satīrai?

Meklēt pēc burta