Elizabete I (1533. gada 7. septembris - 1603. gada 24. marts) bija Anglijas un Īrijas karaliene. Viņa bija karaliene no 1558. gada 17. novembra līdz savai nāvei 1603. gada martā. Viņu sauca arī par Labo karalieni Besu, Jaunavu karalieni vai Gloriānu.
Viņa bija Anglijas karaļa Henrija VIII un viņa otrās sievas Annas Boleinas meita un pēdējā no Tjūdoru dinastijas monarhiem. Kad Boleina tika apkaunota galmā un sodīta ar nāvi, Elizabetes dzīve kļuva trauksmaina, tostarp viņa tika ieslodzīta Londonas tornī, vecā cietumā.
Neraugoties uz to, Elizabete valdīja ar inteliģenci un smagu darbu. Viņas valdīšana izcēlās ar lieliem sasniegumiem mākslā, tirdzniecībā un pētniecībā. Viņa prasmīgi aizstāvēja savu valsti Spānijas Armadas laikā. Viņa nekad nebija precējusies, taču viņai bija vairāki mīļākie, tostarp Lesteras grāfs. Pēc viņas nāves 1603. gadā par viņas pēcteci tika iecelts Skotijas karalis Džeimss VI.
Agrā dzīve un izglītība
Elizabete dzima 1533. gadā Vindzoras vai Plimutā (precīzs dzimšanas vietas apgalvojums dažreiz atšķiras) un vēl bērnībā zaudēja māti — Anna Boleina tika izpildīta 1536. gadā. Pēc šiem notikumiem Elizabetes statuss galmā bija mainīgs, taču viņa saņēma labu izglītību, ko vadīja izcili skolotāji. Viņa prata vairākas valodas (tai skaitā latīņu, franču un itāļu), lasīja klasiķus un ieguva plašu zināšanu loku literatūrā, filozofijā un teoloģijā. Šī izglītība vēlāk deva viņai spēju patstāvīgi spriest par politiskiem un diplomātiskiem jautājumiem.
Valdīšana un iekšpolitika
Elizabete nāca pie varas pēc savas pusmāsas Marijas I (zināma kā "Asinsprincese") nāves 1558. gadā. Viņas valdīšana ieviesa centrālu politikas virzienu, kas tiek saukts par eližabetiešu kompromisu — mēģinājumu stabilizēt reliģiskos strīdus starp katoļiem un protestantiem. 1559. gadā tika pieņemta Elizabetes reliģiskā reformas srāvla, kas ietvēra:
- Aktu par Supremāti — atjaunoja angļu monarha augstāko lomu baznīcā (monarhs kā "Supreme Governor").
- Aktu par Vienotību — noteica obligātu anglikāņu dievkalpojuma formu, izmantojot "Book of Common Prayer".
Elizabete prata balansēt starp pretējām politiskajām grupām, taktiski lietojot personīgās piesaistes, amatus un patronāžu, lai saglabātu stabilitāti. Viņas valdīšanas laikā Parlamenta loma un finanses kļuva par regulāru sadarbības lauku — karaliene bieži pieprasīja nodokļus parlamenta apstiprināšanai, taču arī pati piesardzīgi taupīja kara izdevumus, kad tas bija iespējams. 1601. gada "Golden Speech" (Zelta runa) ir slavena kā Elizabetes atklāts runas brīdis, kurā viņa izrādīja pateicību Parlamentam un runāja par savu personīgo attiecību ar tautu.
Ārpolitika, karš un Spānijas Armada
Elizabete veicināja Anglijas jūras spēku un atbalstīja jūras izpēti. Anglijas kapteiņi un privātuzņēmēji, piemēram, Sir Francis Drake un Sir Walter Raleigh, cirkulēja okeānus, aplaupīja spāņu kuģus un dibināja kolonijas Ziemeļamerikā. Ekonomiskā un jūras ekspansija radīja pamatu vēlākajai britu impērijai. 1588. gadā, reaģējot uz konfliktiem ar Spāniju un trūkstošu pieredzi reliģiozajās konfrontācijās (Spānija uztvēra Elizabetes atbalstu Nīderlandes protestantiem kā iemeslu iejaukšanās), notika slavenā Spānijas Armadas mēģinājums iebrukt Anglijā — šī flote tika sakauta, kas bija svarīgs pagrieziena punkts Eiropas varas līdzsvarā.
Mary, Queen of Scots un konsolidācija
Viena no visbīstamākajām iekšpolitiskajām problēmām bija viņas radiniece Skotijas Marija (Mary, Queen of Scots), kura ilgi uzskatīja sevi par likumīgu Anglijas tronī. Marija patvērās Anglijā un pēc daudziem gadiem ieslodzījuma tika apsūdzēta sazvērestībā pret Elizabeti un 1587. gadā izpildīta. Šis solis novērsa tiešo dinastisko apdraudējumu, taču pasliktināja attiecības ar katoļu Eiropu un ar dažiem mājās esošajiem subjektiem.
Kultūra un zinātne — "Elizabetes laikmets"
Elizabetes valdīšanas laiks bieži tiek saukts par "Elizabetes laikmetu" — tas bija kultūras uzplaukums: teātris (Viljams Šekspīrs un citi dramaturgi), mūzika, dzeja un māksla attīstījās un guva atbalstu no karaļienes patronāžas. Valsts atbalsts izglītībai un grāmatniecībai nozīmēja, ka latviešu izpratnē angļu valoda un literatūra uzplauka, radot kultūras pamatu nākotnes zelta laikmetiem.
Personīgā dzīve un tēls
Elizabete nekad oficiāli neprecējās un tika dēvēta par "Jaunavu karalieni". Viņas attiecības ar mīļākajiem, īpaši ar Robertsu Dudliju — Lesteras grāfu, bija intensīvas un bieži publiski apspriestas. Karaliene prata veidot publisku tēlu: greznas drēbes, rūpīgi veidoti portreti un ceremonijas stiprināja viņas autoritāti un simbolisko varu. Tēls "Virgin Queen" tika izmantots politiski — tas lika saprast karalieni kā Anglijas un Baznīcas aizstāvi.
Nākamība, nāve un mantojums
Elizabete nomira 1603. gada 24. martā bez tieša bērna vai oficiāla pēctecības plāna. Troņa jautājumu atrisināja dinastiskās saites: par Anglijas troņa mantinieku kļuva Skotijas karalis Džeimss VI., kurš kļuva par Džeimsu I Anglijā, apvienojot Anglijas un Skotijas kronu personālā savienošanā.
Elizabetes laikā Anglija nostiprināja savu protestantisko identitāti, attīstīja jūras spēkus, paplašināja tirdzniecību un piedzīvoja māksliniecisku uzplaukumu. Viņas valdīšanu bieži vērtē kā lai gūtu stabilitāti pēc dramatiskiem Tjūdoru laika satricinājumiem. Tomēr viņas politika arī radīja konfliktus ar Katoļiem, izraisīja ārpolitiskas konfrontācijas un dažkārt radīja smagas represijas pret galējiem opozicionāriem.
Īsi fakti
- Dzimusi: 1533. gada 7. septembris
- Nāve: 1603. gada 24. marts
- Valdīja: 1558–1603
- Slavenākās iezīmes: Elizabetiešu reliģiskais kompromiss, sakautā Spānijas Armada, kultūras uzplaukums
Elizabete I paliek viena no visievērojamākajām Anglijas monarhēm — jutīga politiķe, kura izmantoja izglītību, diplomātiju un simbolus, lai izveidotu stabilu un atstājošu varu, kas ietekmēja Eiropu gadsimtiem uz priekšu.
