Spānijas Filips II (1527. gada 21. maijs - 1598. gada 13. septembris), sākot ar 1556. gadu, bija Spānijas, Burgundijas, Nīderlandes, Neapoles, Sicīlijas un aizjūras zemju karalis. Viņš piedzima Valjadolidā un bija vienīgais Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa V un viņa sievas dēls, kurš nodzīvoja līdz pilngadībai. Viņš bija katolis. Viņa valdīšanas laikā viņu piemeklēja nepatikšanas, kuru dēļ viņš bija bargs pret savu tautu un citām tautām.

Valdīšana un politiskais stils

Filips II valdīja kā centralizēts un disciplinēts monarhs, kurš centās uzlabot birokrātiju un kontroli pār saviem plašajiem īpašumiem. Viņš bieži strādāja ilgstoši ar padomdevējiem un valsts padomēm, pievēršot lielu uzmanību administratīvajiem jautājumiem. Filips bija dedzīgs katoļu ticības aizstāvis un aktīvi atbalstīja Pretreformāciju (kontrreformāciju), sadarbojoties ar Baznīcu un jezuītiem, kā arī izmantojot Inkvizīciju, lai cīnītos pret herēziju un protestantismu savās zemēs.

Kari, konflikti un ārpolitika

Filipa valdīšanas laikā Spānija bija viena no Eiropas vadošajām militārajām un jūras lielvarām. Viņš iesaistījās daudzos konfliktos:

  • Eiropas centrā — ilgstoša konkurence ar Franciju un diplomātiskas un militāras cīņas Itālijā un Nīderlandē. Nīderlandes protestantu sacelšanās pret spāņu varu (vēlāk dēvēta par Astoņdesmitgadu karu) izraisīja smagu represiju politikas veidā un ilgu karadarbību.
  • Vidusjūrā — Spānija bija galvenais dalībnieks pretosmano koalīcijās; 1571. gadā Svētās Līgas flote uzvarēja Osmāņu impērijas floti pie Lepanto, kas bija nozīmīgs trieciens osmaņiem jūrā.
  • Ar Angliju — attiecības pasliktinājās, īpaši pēc Filipa atbalsta katoļu pretošanās un viņa konfliktējošās politikas; 1588. gadā Spānijas Lielā Armada (Armada Invencible) devās pret Angliju, bet cieta sakāvi, kas būtiski pazemināja Spānijas jūras ietekmi.
  • 1580. gadā, pēc Portugāles tronīņa krīzes, Filips apvienoja Portugāli ar Habsburgu kroni — viņš kļuva arī par Portugāles karali (kā Filips I), kas plaši paplašināja viņa aizjūras impēriju.

Ekonomika un problēmas

Kaut arī Spānija Filipa laikā bija ļoti bagāta ar izejvielām un koloniju ienākumiem, valsts ekonomika saskārās ar nopietnām problēmām: militāri izdevumi, ilgstoši kari, milzīga administrācija un inflācija, ko daļēji izraisīja kolonijās ieplūsto sudraba daudzums. Šos spiedienus pastiprināja arī valsts parādu pieaugums — kronis vairākas reizes uzskatāmi nonāca pie maksātnespējas vai aizkavēja maksājumus kreditoriem.

Kultūra, arhitektūra un mantojums

Filips II bija aktīvs kultūras patrons. Viņa laikā uzplauka tā saucamā Spāņu Zelta laikmeta (Siglo de Oro) literatūra un māksla. Viņš pasūtīja un atbalstīja arhitektūras lielprojektus, no kuriem pazīstamākais ir klosternams un karaļa rezidence El Escorial pie Madrides — milzīgs kompleks, kas kalpoja kā klosteris, karaļa rezidence un karauzlēšanās vieta, kā arī karaļu kapenes. Filips arī uzturēja kontaktus ar izcilajiem renesanses māksliniekiem (piemēram, Titianu), un viņa galma kultūra veicināja mākslas attīstību.

Personīgā dzīve un pēctecība

Filips II bija precējies vairākas reizes un no laulībām bija vairāki mantinieki. Viņa dēls Filips III (no tās pašas dzimtas līnijas) kļuva par Spānijas karali pēc Filipa II nāves 1598. gadā. Filips personīgi bija dziļi reliģiozs, pieticīgs un nopietns cilvēks, kurš bieži uzturēja ciešu kontroli pār valsts lietām.

Vēstures novērtējums

Filips II tiek vērtēts daudzšķautnaini: viņam piedēvē gan stabilitāti un centrālās varas nostiprināšanu, gan arī represīvu politiku un pārāk lielas izdevumu dēļ radušās problēmas. Viņa valdīšana atstāja paliekošu ietekmi uz Eiropas politiku, reliģisko karti un Spānijas impērijas ģeogrāfiju — gan ar grandiozām uzvarām, gan smagām neveiksmēm un ekonomiskām grūtībām.

Nāve: Filips II mira 1598. gada 13. septembrī un tika apbedīts El Escorial — vietā, ko viņš pats bija licis uzcelt un kas simbolizē viņa laiku kā valdnieks.