Ferdinands II Katolītis — Aragonas un Kastīlijas karalis, Spānijas apvienotājs

Ferdinands bija Aragonas Jāņa II dēls no savas otrās sievas, aragoniešu muižnieces Huanas Enrikezas. Viņš 1469. gada 19. oktobrī Oksanā apprecējās ar Infanti Izabellu, Kastīlijas Henrija IV māsu no citas mātes. Viņš kļuva par Kastīlijas Ferdinandu V, kad Izabella 1474. gadā nomainīja savu brāli Kastīlijas karalienes amatā. Abiem jaunajiem monarhiem bija jāsāk pilsoņu karš pret Kastīlijas princesi Huanu (pazīstama arī kā Juana la Beltraneja), kura apgalvoja, ka ir Henrija IV meita. Viņi uzvarēja. Ferdinands 1479. gadā nomainīja savu tēvu Aragonas karaļa amatā. Tas nozīmēja, ka Kastīlijas kronis un dažādas Aragonas kroņa teritorijas tika apvienotas personālūnijā. Pirmo reizi kopš 8. gadsimta tā tika izveidota vienota politiska vienība, ko varēja saukt par Spāniju, lai gan dažādās teritorijas kā vienotu vienību pienācīgi pārvaldīja tikai 18. gadsimtā.

Ferdinanda un Izabellas kopīgās valdīšanas pirmās desmitgades aizņēma Granadas karalistes - pēdējā musulmaņu anklāva Pireneju pussalā - iekarošana. Tas tika pabeigts līdz 1492. gadam, un tad ebreji tika izraidīti gan no Kastīlijas, gan Aragonas. Karaliskais pāris nosūtīja Kristoforu Kolumbu viņa ekspedīcijā, lai atklātu Jauno pasauli. Ar 1494. gada Tordesiljas līgumu ārpus Eiropas esošā pasaule tika sadalīta starp Portugāles un Kastīlijas kronām ar ziemeļu-dienvidu līniju, kas šķērsoja Atlantijas okeānu.

Savas dzīves pēdējās desmitgadēs Ferdinands bija aizņemts tā dēvētajos Itālijas karos. Viņš cīnījās ar Francijas karaļiem par kontroli pār Itāliju. 1494. gadā Francijas Kārlis VIII iebruka Itālijā un padzina Ferdinanda brālēnu Alfonso II no Neapoles troņa. Ferdinanda alianse ar dažādiem Itālijas kņaziem un imperatoru Maksimiliānu I līdz 1496. gadam padzina frančus un Neapoles tronī iecēla Alfonsa dēlu Ferdinandu. 1501. gadā pēc Neapoles Ferdinanda II nāves un pēc tam, kad viņu nomainīja tēvocis Frīdrihs, Ferdinands Aragonietis parakstīja līgumu ar Kārļa VIII pēcteci Ludviku XII. Ludvigs tikko bija sekmīgi pieteicis savas pretenzijas uz Milānas hercogisti, un viņi vienojās par Neapoles sadalīšanu savā starpā, Kampāniju un Abruci, ieskaitot pašu Neapoli, nododot frančiem, bet Ferdinandam - Apūliju un Kalabriju. Vienošanās drīz vien izjuka, un nākamo gadu laikā Ferdinanda lieliskais ģenerālis Gonzalo Fernandess de Kordoba (Gonzalo Fernández de Córdoba) 1504. gadā iekaroja Neapoli no frančiem. Vēl viena mazāk slavena "iekarošana" notika 1502. gadā, kad Austrumromas impērijas de jure imperators Andreass Paleologs atstāja Ferdinandu un Izabellu kā impērijas mantiniekus, tādējādi Ferdinands kļuva par de jure Romas imperatoru.

Pēc Izabellas nāves viņas karaliste kļuva viņas meita Joanna. Viņas prombūtnes laikā Ferdinands bija viņas regents Nīderlandē, kur valdīja viņas vīrs erchercogs Filips. Ferdinands mēģināja saglabāt reģenta amatu pastāvīgi, taču Kastīlijas augstmaņi viņu noraidīja un nomainīja ar Džoannas vīru, kas kļuva par Kastīlijas Filipu I. Pēc Filipa nāves 1506. gadā, kad Joanna bija psihiski nestabila un viņas un Filipa dēls Kārlis Gentas dēls bija tikai sešus gadus vecs, Ferdinands atjaunoja reģenta pilnvaras, valdot ar karalistes kanclera kardināla Francisko Himenesa de Cisnerosa starpniecību.

1508. gadā Itālijā atsākās karš, šoreiz pret Venēciju. Visas pārējās pussalas lielvalstis, tostarp Luijs XII, Ferdinands, Maksimiliāns un pāvests Jūlijs II, apvienojās pret Kambrijas līgu. Lai gan Agnadello kaujā franči guva uzvaru pret Venēciju, Līga drīz vien izjuka, jo gan pāvestam, gan Ferdinandam radās aizdomas par Francijas nodomiem. Tā vietā tika izveidota Svētā līga, kurā visas lielvalstis apvienojās pret Franciju.

1511. gada novembrī Ferdinands un viņa znots Henrijs VIII no Anglijas parakstīja Vestminsteras līgumu, kurā abi Anglijas pilsoņi apņēmās savstarpēji palīdzēt pret Franciju. Tā paša gada sākumā Ferdinands bija iekarojis Navarras karalistes dienvidu daļu, ko pārvaldīja kāds franču muižnieks, un pievienojis to Spānijai. Šajā laikā, lai nostiprinātu savas tiesības uz karalisti, Ferdinands apprecējās ar daudz jaunāko Žermēnu Foiksas (1490-1538), Navares karalienes Leonoras mazmeitu. Svētā līga kopumā guva panākumus arī Itālijā, izspiežot frančus no Milānas, kas ar 1513. gada miera līgumu tika atdota Sforcu hercogiem. Tomēr divus gadus vēlāk frančiem izdevās no jauna iekarot Milānu.

Ferdinands nomira 1516. gadā Madrigalejo, Kaceresā, Estremadūrā. Viņš bija padarījis Spāniju par varenāko valsti Eiropā. Viņa mazdēls Kārlis, kurš mantoja ne tikai savu vecvecvecāku no mātes puses Spānijas zemes, bet arī savas tēva dzimtas Habsburgu un Burgundijas zemes, kļūtu par varenāko valdnieku kontinentā. Kārlis pārņēma Aragonas zemes, un viņam tika piešķirts arī Kastīlijas kronis kopā ar viņa neprātīgo māti, tādējādi beidzot panākot Spānijas troņu apvienošanu zem viena galvas.

Ferdinandam un Izabellai bija 5 bērni: Izabella Astūrijas, Huans Aragonas, Joanna Kastīlijas, Marija Aragonas un Katrīna Aragonas. Joanna un Katrīna apprecējās ar vairākām Eiropas dinastijām, liekot pamatus milzīgajam mantojumam, ko saņēma viņu mazdēls Kārlis V. Viņa mazmeita bija Anglijas karaliene Marija I.

• Ferdinands ir guldīts kapenēs Granadas Kapilla Real kopā ar savu sievu, meitu Joanna un viņas vīru Filipu, kā arī mazdēlu Miguel.
• Viņa un karalienes Izabellas kopīgās valdīšanas laikā viņi lietoja devīzi "Tanto monta, monta tanto, Isabel como Fernando" ("Viņi ir vienādi, Izabella un Ferdinands"). Tas tika izmantots, lai norādītu uz viņu vienlīdzīgo varu abās valdībās, jo šāds režīms tajos laikos nebija ierasts.
• Daži pētnieki apgalvo, ka Ferdinands, nevis nelaimīgais Čezāre Bordžija, bija patiesais iedvesmotājs Nikolo Makiavelli grāmatai "Princis", kurā viņš ir bieži pieminēts.

• Spānijas vēsture