Izabella I (1451–1504) — Kastīlijas karaliene un Spānijas apvienotāja

Izabella I (1451–1504) — Kastīlijas karaliene, Ferdinanda sabiedrotā un Spānijas apvienotāja; atbalstīja Kolumbu, stiprināja monarhiju un kristīgo kārtību jaunajā Spānijā.

Izabella Kastīlijas (1451. gada 22. aprīlis – 1504. gada 26. novembris) bija Kastīlijas un Leonas karaliene. Viņa bija Kastīlijas karalistes valdnieka Jāņa II otra meita no viņa otrās sievas – Izabelas no Portugāles. Izabella uzauga kā spēcīga un politiski apveltīta princese, kas vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajām personām Spānijas viduslaiku pārbūvē.

Jaunība un laulība

Izabella sākotnēji tika likta pie politiskajām intrikām — viņas brālis, karalis Enrike IV, vēlējās viņu izmantot rīcībpolitiskām laulībām. Lai neatkarīgi nostiprinātu savu stāvokli un iegūtu spēcīgu sabiedroto, viņa slepeni 1469. gadā apprecējās ar Ferdinandu II no Aragonas, kas bija politisks solis ar tāliem sekmju plāniem. Laulība bija sākums ilgstošam personiskam un politiskam partnerībai — Izabella un Ferdinands kopā izveidoja stingru valdības duumu un audzināja vairākus bērnus, no kuriem daļa kļuva par Eiropas dinastisku savienojumu izveidotājiem. Viņai ar viņu bija pieci bērni. Jaunākā bija Katrīna Aragoniete, kura 1509. gadā apprecējās ar Anglijas karali Henriku VIII. Izabella bija Spānijas karaļa Karlosa I (Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa V) vecmāmiņa.

Ceļš uz tronī un valdīšana

Pēc Enrika IV nāves sacelšanās un vara cīņas dēļ sākās tā saucamais Kastīlijas tronā cīņa starp Izabellu un Enrika meitu Huanu (Juana la Beltraneja). Pēc vairākiem bruņotiem konfliktiem un diplomātiskām sarunām Izabella nostiprināja savas tiesības uz troņa, un viņas vīrs Ferdinands kļuva par Aragonas karali. Šī savienība ar laiku deva pamatu Kastīlijas un Aragonas tuvināšanai — pirmajiem soļiem Spānijas politiskajā apvienošanā.

Reformas, reliģija un ārpolitika

Valdīšanas laikā Izabella īstenoja vairākas svarīgas reformu iniciatīvas, kuru mērķis bija nostiprināt centrālo varu, sakārtot tiesu sistēmu un uzlabot valsts finanšu pārvaldību. Kopā ar Ferdinandu viņa izveidoja stingrāku administrāciju, centralizēja iecirkņu vadību un paplašināja karaspēka kapacitāti.

• Religijas jomā viņi 1478. gadā, ar pāvesta atļauju, nodibināja Spāņu inkvizīciju ar mērķi nodrošināt reliģisko vienotību un nostiprināt katoļticību karalistēs.
• 1480. un 1490. gados viņi vērsa uzmanību uz Āfrikas un Atlantijas politiku, konkurējot ar Portugāli par tirdzniecības un jūras ceļu kontroli.
• 1492. gadā tika īstenota Granadas iekarošana — beidzot Rekonkistu (kristiešu atgūšanu no mauru valdīšanas) un atraisīja politisku atzīšanu kā “Katoļu monarhiem”.

Atklājumi un Kolumbs

Izabella bija nozīmīgs patrons jūras pētījumiem. Viņa kopā ar Ferdinandu apstiprināja un finansēja Kristofora Kolumba pirmo ceļojumu 1492. gadā, kas noveda pie Eiropas saskarsmes ar Ameriku — tolaik sauktu par "Jauno pasauli". Kolumba ekspedīcijas turpinājās arī pēc pirmā brauciena; Spānija līdz ar to iesaistījās jaunatklāto teritoriju izpētē un kolonizācijā, kas paaudžu gaitā dramatiski mainīja pasaules politiku un ekonomiku.

Nākotne pēc viņas valdīšanas un mantojums

Izabella nomira 1504. gada 26. novembrī. Pēc viņas nāves par Kastīlijas karalieni formāli kļuva viņas meita Joanna (Huana), taču valsts vadībā sekoja sarežģīts perioda ar regentu pārvaldēm — Ferdinands kā Aragonas karalis turpināja aktīvu lomu, savukārt dinastiskās saites ar Habsburgiem noveda pie viņas mazbērna — Kārļa V (Svētās Romas impērijas imperators) — ietekmes Eiropā.

Izabellas valdīšana ir vērtēta ambivalenti: viņa un Ferdinands stiprināja karaļu varu, veicināja teritoriālu apvienošanos un zelta laikmeta sākumu Spānijas paplašināšanās kontekstā, bet arī ieviesa represīvas institūcijas (piem., inkvizīciju) un 1492. gada izraidīšanas rīkojumus, kas smagi ietekmēja ebreju un citus sabiedrības slāņus.

Viņas politiskā un dinastiskā stratēģija — laulības, karaspēka un diplomātijas apvienojums — deva pamatu politiskai centralizācijai un Spānijas augošajai nozīmei Eiropā un pasaules mērogā.

Meklēt pēc burta