Gnejs Pompejs
Gnejs Pompejs Dižais (Gnaeus Pompeius Magnus, 29. septembris 106. g. p. m. ē. - 28. septembris 48. g. p. m. ē.), pazīstams arī kā Pompejs (/ˈpɒmpiː/) vai Pompejs Lielais, bija nozīmīgs militārais un politiskais līderis Romas Republikas beigās.
Nācis no itāļu provinces, viņš ieguva vietu Romas aristokrātu rindās, un Lucijs Kornēlijs Sulla viņam deva iesauku Magnuss ("Lielais").
Pompejs bija Marka Licīnija Krassija sāncensis un Gaja Jūlija Cēzara sabiedrotais. Kopā šie trīs politiķi dominēja vēlīnajā Romas republikā, izveidojot politisko aliansi, ko dēvēja par Pirmo triumvirātu. Pēc Jūlija un Krassija nāves (54. gadā p. m. ē.) strīdi starp Pompeju un Cēzaru par Romas republikas vadību noveda pie pilsoņu kara. Cēzars 48. gadā p. m. ē. Farsala kaujā izšķiroši sakāva Pompeju, pēc tam viņš aizbēga uz Ēģipti, kur tika nogalināts.
Pompejs
Pompejs uz viņa dēla Seksta Pompeja monētas.
Pilsoņu karš un slepkavība
Sākumā Pompejs apgalvoja, ka var sakaut Cēzaru un sapulcināt armiju, tikai uzspiežot kāju uz Itālijas zemes, taču 49. gada pirms Kristus dzimšanas pavasarī Cēzars šķērsoja Rubikonu, un viņa leģioni pārgāja pussalu. Pompejs pameta Romu un devās ar saviem leģionāriem uz dienvidiem, Brundisija virzienā. Pompejs grasījās sakopt savu armiju un sākt karu pret Cēzaru austrumos. Ne Pompejs, ne Senāts nedomāja paņemt līdzi milzīgo valsts kasi, droši vien domādami, ka Cēzars neuzdrošināsies to paņemt sev. Kad Cēzars ar saviem spēkiem ienāca Romā, tā tika atstāta Saturna templī.
Brundisijā Pompejs, tikko izbēdzis no Cēzara, šķērsoja Epiriju. Tur, Cēzara Spānijas kampaņas laikā, Pompejs Maķedonijā bija sapulcinājis lielu karaspēku ar deviņiem leģioniem un kontingentu no romiešu sabiedrotajiem austrumos. Viņa flote kontrolēja Adrijas jūru. Tomēr 49. gada novembrī p. m. ē. Cēzaram izdevās šķērsot Epiriju un ieņemt Apoloniju.
Pompejs cīnījās ar Cēzaru Dirrahijas kaujā (48. gadā p.m.ē.), kurā Cēzars zaudēja 1000 vīru, bet Pompejs - 2000. Tā kā viņš nespēja sekot Cēzara sakāves brīdī, Pompejs izniekoja iespēju iznīcināt daudz mazāko Cēzara armiju. Kā teica pats Cēzars: "Šodien ienaidnieks būtu uzvarējis, ja viņam būtu bijis komandieris, kas būtu uzvarētājs" (Plutarhs, 65).
Saskaņā ar Suetonija teikto tieši šajā brīdī Cēzars sacīja, ka "šis vīrs (Pompejs) nezina, kā uzvarēt karā". Ar Cēzaru mugurā Pompeja vadītie konservatīvie bēga uz Grieķiju. Cēzars un Pompejs galīgi izšķīrās Farsala kaujā 48. gadā p.m.ē. Cīņa bija sīva abām pusēm, un, lai gan bija gaidāma Pompeja uzvara, pateicoties skaitliskam pārsvaram, Cēzara veterānu izcilā taktika un lieliskās kaujas spējas noveda pie Cēzara uzvaras. Pompejs satikās ar savu sievu Kornēliju un dēlu Sekstu Pompeju Mītlenes salā. Tad viņš domāja, kurp doties tālāk. Viņš aizbēga uz Ēģipti.
Pēc nokļūšanas Ēģiptē Pompeja likteni izšķīra jaunā karaļa Ptolemaja XIII padomnieki. Kamēr Pompejs gaidīja atklātā jūrā, viņi sprieda par to, cik izdevīgi būtu viņam piedāvāt patvērumu pie Cēzara, kurš jau bija ceļā uz Ēģipti; uzvarēja ķēniņa eunhijs Potīns. Pēc Plutarha teiktā, Kornēlija ar bažām vēroja no triremas, kad Pompejs ar dažiem biedriem mazā laivā devās uz Ēģiptes krastā notiekošo sagaidīšanas pasākumu. Kad Pompejs izkāpa no laivas, viņu līdz nāvei sadūra vīri, kas izpildīja Potīna pavēli.
Pompejs nomira dienu pēc 59. dzimšanas dienas. Viņa ķermenis palika krastā, lai viņu kremētu viņa uzticīgais brīvkungs Filips uz sapuvušiem zvejas laivas dēļiem. Viņa galvu un zīmogu pasniedza Cēzaram, kurš, kā raksta Plutarhs, nožēlojis šo sava bijušā sabiedrotā diženuma apvainojumu. Cēzars sodīja viņa slepkavas un viņu ēģiptiešu līdzdalībniekus, sodot ar nāvi gan Ahilu, gan Potīnu. Pompeja pelni galu galā tika atdoti Kornēlijai, kura tos pārveda uz savu lauku māju netālu no Albas.
Kasijs Diots skeptiski apraksta Cēzara reakciju. Viņš uzskata, ka Pompejs krita nevis nodevības, bet gan paša politisko kļūdu dēļ. Appiāna aprakstā par pilsoņu karu Cēzars liek apglabāt Pompejam nocirsto galvu Aleksandrijā, zemē, kas atvēlēta jaunam dievietes Nemesisas templim. Nemesis (~ likteņa) dievišķās funkcijas ietvēra arī lepnības sodīšanu. Plinijam Pompeja gals ir pazemojums, kas kontrastē ar viņa pārlieku lielo portreta galvu, kas rotāta ar pērlēm un nesta gājienā viņa lielākajā triumfa laikā.
Žana Fukē darbs "Pompeja lidojums pēc Farsāla
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Gnejs Pompejs Dižais?
A: Gnejs Pompejs Dižais, pazīstams arī kā Pompejs vai Pompejs Lielais, bija nozīmīgs Romas Republikas beigu perioda militārais un politiskais līderis.
J: Kā Pompejs nodrošināja sev vietu romiešu augstmaņu rindās?
A: Lai gan Pompejs nāca no itāļu provinces, viņam izdevās iekarot vietu romiešu aristokrātu rindās, un Lucijs Kornēlijs Sulla viņam deva iesauku Magnuss ("Lielais").
J: Kas bija Pompeja sāncenši un sabiedrotie?
A: Pompejs bija Marka Licīnija Krassija sāncensis un Gaja Jūlija Cēzara sabiedrotais. Kopā šie trīs politiķi dominēja vēlīnajā Romas republikā, izveidojot politisko aliansi, ko sauca par pirmo triumvirātu.
J: Kas izraisīja strīdus starp Pompeju un Cēzaru?
A: Pēc Jūlijas un Krassija nāves (54. gadā p. m. ē.) strīdi starp Pompeju un Cēzaru par Romas republikas vadību noveda pie pilsoņu kara.
J: Kad un kur Cēzars izšķiroši sakāva Pompeju?
A: Cēzars izšķiroši sakāva Pompeju Farsalas kaujā 48. gadā p. m. ē.
J: Kur bēga Pompejs pēc sakāves Farsālas kaujā?
A: Pēc sakāves Farsalas kaujā Pompejs aizbēga uz Ēģipti.
J: Kā Pompejs nomira?
A: Pompeju nogalināja Ēģiptē.
