Gnejs Pompejs (Pompejs Lielais) — Romas Republikas ģenerālis un politiķis

Gnejs Pompejs Dižais (Gnaeus Pompeius Magnus, 29. septembris 106. g. p. m. ē. - 28. septembris 48. g. p. m. ē.), pazīstams arī kā Pompejs (/ˈpɒmpiː/) vai Pompejs Lielais, bija nozīmīgs militārais un politiskais līderis Romas Republikas beigās. Viņa darbība ievērojami ietekmēja republikas iekšpolitiku, ārpolitiku un karaspēka organizāciju, un viņu atceras gan kā prasmīgu ģenerāli, gan kā spēcīgu — bet pretrunīgu — politisku spēku.

Nācis no itāļu provinces, Pompejs izcēlās jau jaunībā ar militāru apņēmību un karavīra talantu, kas viņam pavēra ceļu uz Romas aristokrātu aprindām. Lucijs Kornēlijs Sulla pēc savām veiksmēm piešķīra Pompejam iesauku Magnuss ("Lielais"), kas pastiprināja viņa autoritāti un reputāciju Romas politiskajā dzīvē.

Karjera un militārās kampaņas

Pompejs sevi pierādīja vairākās nozīmīgās militārajās operācijās un ieguva plašas ģenerālkomandas pilnvaras. Viņu pazina kā ātru un efektīvu komandieri, kas prata izmantot gan diplomātiju, gan militāru spēku. Starp svarīgākajām kampaņām ir:

• Hispānijas (Spānijas) iekarošana un sacelumu apspiešana, kas nostiprināja viņa slavu kā kara vadītājam Romas rietumos;
• operācijas pret pirātiem Vidusjūrā pēc 67. gada p. m. ē., kad viņam tika piešķirtas plašas tiesības un resursi, lai atbrīvotu tirdzniecības ceļus — tas būtiski uzlaboja Romas jūras satiksmes drošību;
• kampaņa pret Pontu un Armēniju (ap 66–63. g. p. m. ē.), kur Pompejs sakāva Mitridātu un Tigranu, nostiprinot Romas varu Austrumos un izveidojot plašu Austrumu provinci sistēmu;
• citas operācijas Āfrikā un Vidusjūras reģionā, kuru rezultātā viņš saņēma vairākus triumfus un plašu varu izpildīt administratīvas pārmaiņas pavēlēs.

Politika, alianses un triumvirāts

Pompejs bija Marka Licīnija Krassija sāncensis, bet tajā pašā laikā par laiku arī sadarbības partneris. Kopā ar Gaja Jūlija Cēzara un Krassu viņš veidoja neoficiālu politisko aliansi, ko vēsturnieki dēvē par Pirmo triumvirātu. Šī koalīcija deva katram no trim vadoņiem iespēju īstenot savas ambīcijas: Pompejam — drošību un Austrumu varu, Krassam — finansiālu ietekmi, Cēzaram — politisku atbalstu un karaspēka resursus.

Politisko instrumentu klāstā Pompejam bija vairāki konsulāti (viņš bija konsuls vairākas reizes, tostarp 70., 55. un 52. g. p. m. ē.), kā arī plašas ārkārtas pilnvaras, ko piešķīra caur likumiem (piem., likumi, kas deva vadību pret pirātiem un vēlāk pret Pontu). Viņš izmantoja savu militāro panākumu autoritāti, lai ietekmētu Senātu, apslāpētu iekšējas nemierus un organizētu veterānu apmetnes.

Attiecības ar Cēzaru un pilsoņu karš

Saikne starp Pompeju un Cēzaru sākotnēji nostiprinājās arī caur personisku saišu mehānismu — Cēzara meita Julia bija Pompeja sieva, kas pagarināja abu vadoņu savstarpējo sabiedrotību. Tomēr pēc Krassa nāves un Juliānas bojāejas (Julia mira 54. g. p. m. ē.) šī saikne vāja, un abu ambīcijas sāka konfliktēt. Strīdi par varas dalīšanu, militārajām komandām un politiskajām garantijām noveda pie diplomātijas sabrukuma un galu galā — pie pilsoņu kara.

49. g. p. m. ē. Cēzars šķērsoja Rubikonu, uzsākot bruņotas darbības pret Pompeju un Senātu. Konflikts kulminēja 48. g. p. m. ē. Farsala kaujā, kur Cēzars izšķiroši sakāva Pompeja spēkus. Pēc sakāves Pompejs bēga uz Austrumiem, cerot saņemt atbalstu un atjaunot pozīcijas — taču nokļuva Ēģiptē, kur vietējā galma politika un bailes no Cēzara noveda pie viņa slepkavības.

Nāve Ēģiptē un pēdējie notikumi

Pēc ierašanās Ēģiptē (48. g. p. m. ē.) Pompejs tika nodots un nogalināts piekrastes laivā vai pie izkāpšanas, lai izpatiktu jaunajai Ptolemaju varai. Viņa slepkavībā iesaistītie vietējie spēki cerēja iegūt labvēlību no Ptolemajām vai no Cēzara; Pompeja galva tika nogādāta kā “pierādījums”. Šo notikumu apraksta vairāki antīkie avoti, un viņa nāve atzīmē laikmeta traģisko beigu simboliku — vienas politiskās paaudzes krišanu un pāreju uz Cēzara diktatūru.

Personīgā dzīve un mantojums

Pompejs bija vairākas reizes precējies; laulības bieži kalpoja arī politisku saišu stiprināšanai (piem., laulība ar Julia, Cēzara meitu). Viņa rīcība un reformas Austrumos, veterānu apmetņu iekārtošana, flotes atjaunošana un Romas ietekmes paplašināšana atstāja ilgstošas sekas politiskajā un administratīvajā kartē. Viņa karavīru un atbalstītāju izkārtojums un tās sekas arī kļuva par vienu no faktoriem, kas pārvilka svaru no senāta koleģiālās varas uz vienpersonisku varu.

Antīkajā literatūrā un vēlākajā vēstures interpretācijā Pompejs tiek vērtēts pretrunīgi — kā iemaņu un drosmes pārstāvis, bet arī kā politiķis, kurš reizēm izmantoja vardarbību un personiskās ambīcijas valsts interesēs. Galvenie avoti par viņa dzīvi un darbību ir antīkie vēsturnieki (piem., Plutarhs, Appians) un Cēzara paša komentāri, kas ļauj rekonstruēt gan militāros notikumus, gan politiskās intrigas.

Īsa raksturojuma kopsavilkums: Pompejs Lielais — spožs ģenerālis, kurš paplašināja Romas ietekmi, ieguva milzīgu varu un slavu, bet kura politiskās attiecības un konflikti ar citiem varas centriem galu galā noveda pie traģiskas sakāves un nāves. Viņa dzīve simbolizē Romas Republikas pēdējo posmu pirms pārejas uz imperiālu pārvaldi.

Pilsoņu karš un slepkavība

Sākumā Pompejs apgalvoja, ka var sakaut Cēzaru un sapulcināt armiju, tikai uzspiežot kāju uz Itālijas zemes, taču 49. gada pirms Kristus dzimšanas pavasarī Cēzars šķērsoja Rubikonu, un viņa leģioni pārgāja pussalu. Pompejs pameta Romu un devās ar saviem leģionāriem uz dienvidiem, Brundisija virzienā. Pompejs grasījās sakopt savu armiju un sākt karu pret Cēzaru austrumos. Ne Pompejs, ne Senāts nedomāja paņemt līdzi milzīgo valsts kasi, droši vien domādami, ka Cēzars neuzdrošināsies to paņemt sev. Kad Cēzars ar saviem spēkiem ienāca Romā, tā tika atstāta Saturna templī.

Brundisijā Pompejs, tikko izbēdzis no Cēzara, šķērsoja Epiriju. Tur, Cēzara Spānijas kampaņas laikā, Pompejs Maķedonijā bija sapulcinājis lielu karaspēku ar deviņiem leģioniem un kontingentu no romiešu sabiedrotajiem austrumos. Viņa flote kontrolēja Adrijas jūru. Tomēr 49. gada novembrī p. m. ē. Cēzaram izdevās šķērsot Epiriju un ieņemt Apoloniju.

Pompejs cīnījās ar Cēzaru Dirrahijas kaujā (48. gadā p.m.ē.), kurā Cēzars zaudēja 1000 vīru, bet Pompejs - 2000. Tā kā viņš nespēja sekot Cēzara sakāves brīdī, Pompejs izniekoja iespēju iznīcināt daudz mazāko Cēzara armiju. Kā teica pats Cēzars: "Šodien ienaidnieks būtu uzvarējis, ja viņam būtu bijis komandieris, kas būtu uzvarētājs" (Plutarhs, 65).

Saskaņā ar Suetonija teikto tieši šajā brīdī Cēzars sacīja, ka "šis vīrs (Pompejs) nezina, kā uzvarēt karā". Ar Cēzaru mugurā Pompeja vadītie konservatīvie bēga uz Grieķiju. Cēzars un Pompejs galīgi izšķīrās Farsala kaujā 48. gadā p.m.ē. Cīņa bija sīva abām pusēm, un, lai gan bija gaidāma Pompeja uzvara, pateicoties skaitliskam pārsvaram, Cēzara veterānu izcilā taktika un lieliskās kaujas spējas noveda pie Cēzara uzvaras. Pompejs satikās ar savu sievu Kornēliju un dēlu Sekstu Pompeju Mītlenes salā. Tad viņš domāja, kurp doties tālāk. Viņš aizbēga uz Ēģipti.

Pēc nokļūšanas Ēģiptē Pompeja likteni izšķīra jaunā karaļa Ptolemaja XIII padomnieki. Kamēr Pompejs gaidīja atklātā jūrā, viņi sprieda par to, cik izdevīgi būtu viņam piedāvāt patvērumu pie Cēzara, kurš jau bija ceļā uz Ēģipti; uzvarēja ķēniņa eunhijs Potīns. Pēc Plutarha teiktā, Kornēlija ar bažām vēroja no triremas, kad Pompejs ar dažiem biedriem mazā laivā devās uz Ēģiptes krastā notiekošo sagaidīšanas pasākumu. Kad Pompejs izkāpa no laivas, viņu līdz nāvei sadūra vīri, kas izpildīja Potīna pavēli.

Pompejs nomira dienu pēc 59. dzimšanas dienas. Viņa ķermenis palika krastā, lai viņu kremētu viņa uzticīgais brīvkungs Filips uz sapuvušiem zvejas laivas dēļiem. Viņa galvu un zīmogu pasniedza Cēzaram, kurš, kā raksta Plutarhs, nožēlojis šo sava bijušā sabiedrotā diženuma apvainojumu. Cēzars sodīja viņa slepkavas un viņu ēģiptiešu līdzdalībniekus, sodot ar nāvi gan Ahilu, gan Potīnu. Pompeja pelni galu galā tika atdoti Kornēlijai, kura tos pārveda uz savu lauku māju netālu no Albas.

Kasijs Diots skeptiski apraksta Cēzara reakciju. Viņš uzskata, ka Pompejs krita nevis nodevības, bet gan paša politisko kļūdu dēļ. Appiāna aprakstā par pilsoņu karu Cēzars liek apglabāt Pompejam nocirsto galvu Aleksandrijā, zemē, kas atvēlēta jaunam dievietes Nemesisas templim. Nemesis (~ likteņa) dievišķās funkcijas ietvēra arī lepnības sodīšanu. Plinijam Pompeja gals ir pazemojums, kas kontrastē ar viņa pārlieku lielo portreta galvu, kas rotāta ar pērlēm un nesta gājienā viņa lielākajā triumfa laikā.

Žana Fukē darbs "Pompeja lidojums pēc Farsāla

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Gnejs Pompejs Dižais?

J: Kā Pompejs nodrošināja sev vietu romiešu augstmaņu rindās?

J: Kas bija Pompeja sāncenši un sabiedrotie?

J: Kas izraisīja strīdus starp Pompeju un Cēzaru?

J: Kad un kur Cēzars izšķiroši sakāva Pompeju?

J: Kur bēga Pompejs pēc sakāves Farsālas kaujā?

J: Kā Pompejs nomira?

Meklēt pēc burta