Gnejs Pompejs Dižais (Gnaeus Pompeius Magnus, 29. septembris 106. g. p. m. ē. - 28. septembris 48. g. p. m. ē.), pazīstams arī kā Pompejs (/ˈpɒmpiː/) vai Pompejs Lielais, bija nozīmīgs militārais un politiskais līderis Romas Republikas beigās. Viņa darbība ievērojami ietekmēja republikas iekšpolitiku, ārpolitiku un karaspēka organizāciju, un viņu atceras gan kā prasmīgu ģenerāli, gan kā spēcīgu — bet pretrunīgu — politisku spēku.

Nācis no itāļu provinces, Pompejs izcēlās jau jaunībā ar militāru apņēmību un karavīra talantu, kas viņam pavēra ceļu uz Romas aristokrātu aprindām. Lucijs Kornēlijs Sulla pēc savām veiksmēm piešķīra Pompejam iesauku Magnuss ("Lielais"), kas pastiprināja viņa autoritāti un reputāciju Romas politiskajā dzīvē.

Karjera un militārās kampaņas

Pompejs sevi pierādīja vairākās nozīmīgās militārajās operācijās un ieguva plašas ģenerālkomandas pilnvaras. Viņu pazina kā ātru un efektīvu komandieri, kas prata izmantot gan diplomātiju, gan militāru spēku. Starp svarīgākajām kampaņām ir:

  • Hispānijas (Spānijas) iekarošana un sacelumu apspiešana, kas nostiprināja viņa slavu kā kara vadītājam Romas rietumos;
  • operācijas pret pirātiem Vidusjūrā pēc 67. gada p. m. ē., kad viņam tika piešķirtas plašas tiesības un resursi, lai atbrīvotu tirdzniecības ceļus — tas būtiski uzlaboja Romas jūras satiksmes drošību;
  • kampaņa pret Pontu un Armēniju (ap 66–63. g. p. m. ē.), kur Pompejs sakāva Mitridātu un Tigranu, nostiprinot Romas varu Austrumos un izveidojot plašu Austrumu provinci sistēmu;
  • citas operācijas Āfrikā un Vidusjūras reģionā, kuru rezultātā viņš saņēma vairākus triumfus un plašu varu izpildīt administratīvas pārmaiņas pavēlēs.

Politika, alianses un triumvirāts

Pompejs bija Marka Licīnija Krassija sāncensis, bet tajā pašā laikā par laiku arī sadarbības partneris. Kopā ar Gaja Jūlija Cēzara un Krassu viņš veidoja neoficiālu politisko aliansi, ko vēsturnieki dēvē par Pirmo triumvirātu. Šī koalīcija deva katram no trim vadoņiem iespēju īstenot savas ambīcijas: Pompejam — drošību un Austrumu varu, Krassam — finansiālu ietekmi, Cēzaram — politisku atbalstu un karaspēka resursus.

Politisko instrumentu klāstā Pompejam bija vairāki konsulāti (viņš bija konsuls vairākas reizes, tostarp 70., 55. un 52. g. p. m. ē.), kā arī plašas ārkārtas pilnvaras, ko piešķīra caur likumiem (piem., likumi, kas deva vadību pret pirātiem un vēlāk pret Pontu). Viņš izmantoja savu militāro panākumu autoritāti, lai ietekmētu Senātu, apslāpētu iekšējas nemierus un organizētu veterānu apmetnes.

Attiecības ar Cēzaru un pilsoņu karš

Saikne starp Pompeju un Cēzaru sākotnēji nostiprinājās arī caur personisku saišu mehānismu — Cēzara meita Julia bija Pompeja sieva, kas pagarināja abu vadoņu savstarpējo sabiedrotību. Tomēr pēc Krassa nāves un Juliānas bojāejas (Julia mira 54. g. p. m. ē.) šī saikne vāja, un abu ambīcijas sāka konfliktēt. Strīdi par varas dalīšanu, militārajām komandām un politiskajām garantijām noveda pie diplomātijas sabrukuma un galu galā — pie pilsoņu kara.

49. g. p. m. ē. Cēzars šķērsoja Rubikonu, uzsākot bruņotas darbības pret Pompeju un Senātu. Konflikts kulminēja 48. g. p. m. ē. Farsala kaujā, kur Cēzars izšķiroši sakāva Pompeja spēkus. Pēc sakāves Pompejs bēga uz Austrumiem, cerot saņemt atbalstu un atjaunot pozīcijas — taču nokļuva Ēģiptē, kur vietējā galma politika un bailes no Cēzara noveda pie viņa slepkavības.

Nāve Ēģiptē un pēdējie notikumi

Pēc ierašanās Ēģiptē (48. g. p. m. ē.) Pompejs tika nodots un nogalināts piekrastes laivā vai pie izkāpšanas, lai izpatiktu jaunajai Ptolemaju varai. Viņa slepkavībā iesaistītie vietējie spēki cerēja iegūt labvēlību no Ptolemajām vai no Cēzara; Pompeja galva tika nogādāta kā “pierādījums”. Šo notikumu apraksta vairāki antīkie avoti, un viņa nāve atzīmē laikmeta traģisko beigu simboliku — vienas politiskās paaudzes krišanu un pāreju uz Cēzara diktatūru.

Personīgā dzīve un mantojums

Pompejs bija vairākas reizes precējies; laulības bieži kalpoja arī politisku saišu stiprināšanai (piem., laulība ar Julia, Cēzara meitu). Viņa rīcība un reformas Austrumos, veterānu apmetņu iekārtošana, flotes atjaunošana un Romas ietekmes paplašināšana atstāja ilgstošas sekas politiskajā un administratīvajā kartē. Viņa karavīru un atbalstītāju izkārtojums un tās sekas arī kļuva par vienu no faktoriem, kas pārvilka svaru no senāta koleģiālās varas uz vienpersonisku varu.

Antīkajā literatūrā un vēlākajā vēstures interpretācijā Pompejs tiek vērtēts pretrunīgi — kā iemaņu un drosmes pārstāvis, bet arī kā politiķis, kurš reizēm izmantoja vardarbību un personiskās ambīcijas valsts interesēs. Galvenie avoti par viņa dzīvi un darbību ir antīkie vēsturnieki (piem., Plutarhs, Appians) un Cēzara paša komentāri, kas ļauj rekonstruēt gan militāros notikumus, gan politiskās intrigas.

Īsa raksturojuma kopsavilkums: Pompejs Lielais — spožs ģenerālis, kurš paplašināja Romas ietekmi, ieguva milzīgu varu un slavu, bet kura politiskās attiecības un konflikti ar citiem varas centriem galu galā noveda pie traģiskas sakāves un nāves. Viņa dzīve simbolizē Romas Republikas pēdējo posmu pirms pārejas uz imperiālu pārvaldi.