Gajs Jūlijs Cēzars

Agrīnā dzīve

Jūlijs Cēzars dzimis Itālijā ap 100. gada jūliju pirms mūsu ēras. Precīzs datums nav zināms.

Sešpadsmit gadu vecumā viņš bija savas ģimenes galva, un drīz vien viņu sāka apdraudēt, kad par Romas diktatoru kļuva Lūcijs Kornēlijs Sulla.

Sulla sāka attīrīt Romu no saviem ienaidniekiem. Simtiem cilvēku tika nogalināti vai izsūtīti, un Cēzars bija to sarakstā. Viņa mātes ģimene lūdza viņa dzīvību; Sulla negribīgi piekāpās, bet atņēma Cēzaram mantojumu. Kopš tā laika naudas trūkums bija viena no galvenajām viņa dzīves problēmām. Cēzars iestājās armijā un pameta Romu.

Ceļā pāri Egejas jūrai Cēzaru nolaupīja pirāti un turēja gūstā. Visu gūstā pavadīto laiku viņš saglabāja pārākuma attieksmi. Kad pirāti nodomāja pieprasīt izpirkuma maksu divdesmit talentu sudraba, viņš uzstāja, lai viņi pieprasa piecdesmit.^p39 Kad izpirkuma maksa tika samaksāta, Cēzars izveidoja floti, vajāja un sagūstīja pirātus un ieslodzīja tos cietumā. Viņš lika viņus sist krustā ar savu autoritāti, kā bija solījis, atrodoties gūstā, - solījumu, ko pirāti bija uztvēruši kā joku. Lai izrādītu iecietību, viņš vispirms lika viņiem pārgriezt rīkles. Drīz vien viņu atkal aicināja iesaistīties militārajā darbībā.

Ceļā uz augšu

Pēc atgriešanās Romā viņš tika ievēlēts par militāro tribūnu, kas bija pirmais solis politiskajā karjerā. Viņu ievēlēja par kvestoru 69. gadā p.m.ē. Tajā gadā nomira viņa sieva Kornēlija. Pēc viņas bēru ceremonijas Cēzars devās pildīt kvestora pienākumus Spānijā.^p100 Pēc atgriešanās 67. gadā p. m. ē. viņš apprecējās ar Pompeju (Sullas mazmeitu), ar kuru vēlāk izšķīrās. 63. gadā p. m. ē. viņš kandidēja uz Pontifex Maximus amatu - Romas valsts reliģijas augstā priestera amatu. Viņš kandidēja pret diviem ietekmīgiem senatoriem; visas puses tika apsūdzētas kukuļdošanā. Cēzars pārliecinoši uzvarēja, neraugoties uz viņa pretinieku lielāku pieredzi un stāvokli.

Pēc prāvesta amata Cēzars tika iecelts par Romas Spānijas pārvaldnieku, taču viņam joprojām bija lielas parādsaistības un vajadzēja samaksāt kreditoriem. Viņš vērsās pie viena no Romas bagātākajiem cilvēkiem Marka Līcīnija Krassija. Apmaiņā pret politisko atbalstu Krasss samaksāja dažus Cēzara parādus un bija galvotājs par citiem. Cēzars aizbrauca uz savu provinci, pirms viņa prētora amats bija beidzies. Spānijā viņš iekaroja divas vietējās ciltis, karaspēks viņu sagaidīja kā imperatoru, un viņš pabeidza savu pārvaldnieka amatu ar lielu cieņu. Lai gan Romā viņam bija paredzēts "triumfs", viņš vēlējās kandidēt arī uz konsula amatu, kas bija republikas augstākais maģistrāts. Saskaroties ar izvēli starp triumfu un konsulāta amatu, Cēzars izvēlējās konsulāta amatu. Pēc ievēlēšanas viņš kļuva par konsulu 59. gadā p. m. ē.

Pirmais triumvirāts

Cēzars pārņēma varu kopā ar Gneju Pompeju Lielo (Pompeju Lielo) un Marku Licīniju Krassusu. Šie trīs vīri pārvaldīja Romu un tika dēvēti par triumvirātu.

Cēzars bija starpnieks starp Krāsu un Pompeju. Viņi jau gadiem ilgi bija nesaskaņas, bet Cēzars centās viņus samierināt. Viņu trijotnei bija pietiekami daudz naudas un politiskās ietekmes, lai kontrolētu valsts biznesu. Šo neoficiālo aliansi, ko dēvēja par Pirmo triumvirātu (trīs vīriešu valdīšana), nostiprināja Pompeja laulības ar Cēzara meitu Jūliju. Arī Cēzars apprecējās vēlreiz, šoreiz ar Kalpurniju, kas bija cita ietekmīga senatora meita.

Cēzars ierosināja likumu par valsts zemes pārdali nabadzīgajiem, un šo priekšlikumu atbalstīja Pompejs, vajadzības gadījumā ar ieroču spēku, un Krasss, padarot triumvirātu publisku. Pompejs piepildīja pilsētu ar karavīriem, un triumvirāta pretinieki bija nobijušies.

Cēzara gallu karš

Cēzars ar savu partneru piekrišanu kļuva par Gallijas gubernatoru. Gallija ir teritorija, kas mūsdienās atrodas Ziemeļitālijā, Šveicē un Francijā.

Cēzars bija romiešu leģionu komandieris gallu kara laikā. Karš notika Romas gallu klientu pusē pret ģermāņiem, kuri vēlējās iebrukt Gallijā. Tā mērķis bija arī paplašināt Romas kontroli Gallijā. Cēzara iekarotā Gallija paplašināja Romas teritoriju līdz Ziemeļjūrai. 55. gadā p. m. ē. viņš veica pirmo romiešu iebrukumu Britānijā. Par šo astoņus gadus ilgušo karu Cēzars rakstīja savā grāmatā De Bello Gallico ("Par gallu kariem"). Šī latīņu valodā sarakstītā grāmata ir nozīmīgs vēsturisks vēstījums.

Šie sasniegumi deva viņam lielu militāro varu un draudēja aizēnot Pompeju. Spēku līdzsvaru vēl vairāk izjauca Krassusa nāve 53. gadā p. m. ē.

Cēzara pilsoņu karš

50. gadā p.m.ē. senāts Pompeja vadībā pavēlēja Cēzaram izformēt savu armiju un atgriezties Romā, jo viņa kā pārvaldnieka pilnvaru termiņš bija beidzies. Cēzars domāja, ka viņš tiks vajāts, ja ieradīsies Romā bez imunitātes, kas pienākas tiesnesim. Pompejs apsūdzēja Cēzaru nepakļaušanā un nodevībā.

Rubikona šķērsošana

49. gadā p.m.ē. Cēzars ar savu armiju tuvojās Romai un šķērsoja Rubikonu - sekla upīte Itālijas ziemeļaustrumos. Tas bija punkts, pāri kuram nedrīkstēja doties neviena armija. Upe iezīmēja robežu starp Cizalpīniešu Galliju ziemeļos un pašu Itāliju dienvidos. Rubikona šķērsošana izraisīja pilsoņu karu. Likumīgais konsuls Pompejs un viņa draugi bēga no Romas, kad Cēzara armija tuvojās.

Pompejam izdevās aizbēgt, pirms Cēzars varēja viņu notvert. Cēzars nolēma doties uz Spāniju, atstājot Itāliju Marka Antonija kontrolē. Cēzars pārsteidzoši 27 dienu garumā devās pārsteidzošā ceļā uz Spāniju, kur viņš sakāva Pompeja leitnantus. Pēc tam viņš atgriezās uz austrumiem, lai izaicinātu Pompeju Grieķijā. Tur 48. gada jūlijā p. m. ē. pie Dirrahijas Cēzars gandrīz izvairījās no katastrofālas sakāves. Vēlāk tajā pašā gadā viņš izšķiroši uzvarēja Pompeju Farsālas kaujā.

Diktators beidzot

Romā par diktatoru tika iecelts Cēzars, bet par viņa zirgu virspavēlnieku - Marks Antonijs. Cēzars pats vadīja savu ievēlēšanu uz otro konsulu amatu un pēc vienpadsmit dienām atkāpās no diktatora amata.

48. gada p.m.ē. beigās viņš atkal tika iecelts par diktatoru uz vienu gadu. Pēc tam Cēzars vajāja Pompeju uz Ēģipti, kur Pompejs drīz tika nogalināts. Tad Cēzars iesaistījās Ēģiptes pilsoņu karā starp faraona bērnu un viņa māsu, sievu un līdzvaldītāju karalieni Kleopatru. Iespējams, faraona lomas Pompeja slepkavībā dēļ Cēzars nostājās Kleopatras pusē. Tiek ziņots, ka viņš raudājis, ieraugot Pompeja galvu, ko faraons viņam bija piedāvājis kā dāvanu. Jebkurā gadījumā Cēzars 47. gadā p. m. ē. sakāva faraona spēkus un par valdnieci iecēla Kleopatru.

Cēzars un Kleopatra savu uzvaru svinēja ar triumfa gājienu pa Nīlu 47. gada pavasarī p.m.ē. Karalisko baržu pavadīja vēl 400 kuģi, kas iepazīstināja Cēzaru ar Ēģiptes faraonu grezno dzīvesveidu. Cēzars un Kleopatra nekad nebija precējušies; Romas likumi atzina tikai laulības starp diviem Romas pilsoņiem. Cēzars turpināja attiecības ar Kleopatru savas pēdējās laulības laikā, kas ilga 14 gadus - romiešu skatījumā tas nebija uzskatāms par laulības pārkāpšanu -, un, iespējams, bija dēla Cēzariona tēvs. Kleopatra vairākkārt apmeklēja Romu, apmetoties Cēzara villā ārpus Romas, otrpus Tibras upei.

46. gadā p.m.ē. Cēzars sakāva Katonu un Pompeja atbalstītāju paliekas Āfrikā. Viņš tika iecelts par diktatoru uz desmit gadiem. Divu gadu laikā viņš veica daudzas izmaiņas Romas pārvaldē, lai uzlabotu republikas stāvokli. Daudzas no šīm izmaiņām bija paredzētas vienkāršo cilvēku dzīves uzlabošanai. Viens no piemēriem, kas ir saglabājies līdz mūsdienām, bija viņa veiktā kalendāra reforma, kurā ik pēc četriem gadiem tika noteikta pārcelšanās diena. 44. gada februārī pirms mūsu ēras, mēnesi pirms slepkavības, viņš tika iecelts par diktatoru uz mūžu.

Atentāts

44. gadā p.m.ē., marta piecpadsmitajā dienā (15. martā; skat. Romas kalendāru), Cēzaram bija jāierodas Senāta sēdē. Marks Antonijs, baidīdamies no ļaunākā, devās aizvest Cēzaru. Slepkavas to gaidīja un sarunāja kādu, kas viņu aizturēs.

Pēc Eitropija teiktā, slepkavībā piedalījās aptuveni sešdesmit vai vairāk vīriešu. Viņš tika sadurts 23 reizes. Saskaņā ar Suetonija teikto vēlāk ārsts konstatēja, ka tikai viena brūce, otrā brūce krūtīs, bija letāla. Diktatora pēdējie vārdi nav precīzi zināmi, un par tiem strīdas gan zinātnieki, gan vēsturnieki. Vislabāk angļu valodā runājošajā pasaulē ir pazīstama latīņu valodas frāze Et tu, Brute? ("Arī tu, Brute?"). Šekspīra lugā "Jūlijs Cēzars" tā ir rindas pirmā daļa: "Et tu, Brute? Tad krīt, Cēzare". Pēc Plutarha teiktā, pēc slepkavības Bruts piegāja uz priekšu, it kā gribētu kaut ko pateikt saviem kolēģiem senatoriem, taču viņi aizbēga no ēkas. Pēc tam Bruts un viņa biedri devās uz Kapitoliju, kliedzot uz savu mīļoto pilsētu: "Romas tauta, mēs atkal esam brīvi!". Viņus sagaidīja klusums, jo Romas iedzīvotāji bija aizslēgušies savās mājās, tiklīdz sāka izplatīties baumas par notikušo.

Forumā tika uzstādīta Cēzara vaska statuja, uz kuras bija redzamas 23 dūrienu brūces. Sapulcējies pūlis izraisīja ugunsgrēku, kas stipri bojāja forumu un blakus esošās ēkas. Tam sekojošajā haosā Marks Antonijs, Oktaviāns (vēlāk Augusts Cēzars) un citi cīnījās piecos pilsoņu karos, kas beidzās ar Romas impērijas izveidi.

Romas impērija un tās imperatori bija tik nozīmīgi vēsturē, ka vārds ķeizars dažās Eiropas valstīs tika lietots kā tituls, lai apzīmētu imperatoru pat ilgi pēc Romas impērijas pastāvēšanas beigām. Piemēram, Vācijas imperatoru līdz pat 1919. gadam pēc mūsu ēras sauca par ķeizaru, bet Krievijas imperatoru līdz 1917. gadam pēc mūsu ēras sauca par caru.

Cēzars kā autors

Cēzars bija nozīmīgs autors.

• "Komentāri par gallu karu" ("Commentarii de Bello Gallico") par kampaņām Gallijā un Britānijā prokonsula amata laikā; un
• "Komentāros par pilsoņu karu" (Commentarii de Bello Civili) aprakstīti pilsoņu kara notikumi līdz pat Pompeja nāvei Ēģiptē.

Citi darbi, kas vēsturiski tiek piedēvēti Cēzaram, bet kuru autorība tiek apšaubīta, ir šādi:

• De Bello Alexandrino (Par Aleksandrijas karu), kampaņa Aleksandrijā;
• De Bello Africo (Par Āfrikas karu), kampaņas Ziemeļāfrikā; un
• De Bello Hispaniensi (Par Hispāņu karu), kampaņas Pireneju pussalā.

Šie stāsti tika rakstīti un publicēti katru gadu kampaņu laikā vai tūlīt pēc tām kā sava veida "depešas no frontes". Šķietami vienkāršā un tiešā stilā - līdz pat tam, ka Cēzara komentārus parasti studē pirmā un otrā kursa latīņu valodas studenti - patiesībā tie ir diezgan izsmalcināti, domāti vidusšķiras lasītāju auditorijai, proti, maznozīmīgiem Romas, Itālijas un provinču aristokrātiem.

C. Julii Cæsaris quæ extant, 1678

Epilepsija

Pamatojoties uz Plutarha piezīmēm, dažkārt tiek uzskatīts, ka Cēzars ir cietis no epilepsijas. Mūsdienu zinātnieku domas par šo tēmu dalās. Vairāk ticams, ka viņu mocīja malārija, jo īpaši 80. gadu Sullana proskripciju laikā.

Cēzaram bija četras dokumentētas epizodes, kas, iespējams, bija kompleksi parciāli krampji. Iespējams, ka jaunībā viņam bija arī absences krampji (petit mal). Pirmās ziņas par šiem krampjiem sniedza biogrāfs Suetonijs, kurš bija dzimis pēc Cēzara nāves. Daži medicīnas vēsturnieki pret apgalvojumu par epilepsiju vēršas ar apgalvojumu par hipoglikēmiju. Tā var izraisīt krampjus, kas nedaudz līdzinās epilepsijai.

2003. gadā psihiatrs Harbors F. Hoders (Harbour F. Hodder) publicēja teoriju par "Cēzara kompleksu", apgalvojot, ka Cēzars cieta no temporālās daivas epilepsijas un ka šie simptomi bija viens no faktoriem, kas noteica Cēzara lēmumu atteikties no personīgās drošības dienās pirms slepkavības.

Saistītās lapas

• Augusts Cēzars
• Alea iacta est