Ģermāņi — izcelsme, valodas un cilšu sadalījums

Ģermāņi — izcelsme, valodas un cilšu sadalījums: uzzini ģermāņu vēsturisko izcelšanos, valodu attīstību un cilšu grupas no Skandināvijas līdz Rietumeiropai.

Ģermāņi ir indoeiropiešu tautu lingvistiskais un etniskais atzars. Tās nāk no Ziemeļeiropas, un tās identificē pēc ģermāņu valodu lietojuma. Migrējošās ģermāņu tautas izplatījās pa visu Eiropu, sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem (piemēram, ķeltiem, kā arī slāviem/vendiem un romiešiem), veidojot turpmāko pamatu daudzām tautām, kuras vieno līdzīgas valodas un kopīga vēsture un kultūra.

Pētnieku aplēses liecina, ka no indoeiropiešu saknēm protoģermāņu valoda un kultūra attīstījās apmēram no bronzas laikmeta beigām līdz dzelzs laikmeta sākumam (apmēram 1. tūkstotis p.m.ē. – 1. tūkstotis m.ē.). Lingvistiski svarīgas pārmaiņas — piemēram, pirmā indoeiropiešu līdz ģermāņu skaņu pāreja (Grima likums) — nodala ģermāņu valodas no citām indoeiropiešu grupām. Arheoloģiski šo attīstību saista ar vairākām kultūrām Ziemeļeiropā (piem., Jastorf, Nordiska bronzas laikmeta kultūra u.c.), no kurām izauga vēlākās cilšu kopas.

Latīņu valodas vārdu Germani pirmo reizi lieto Jūlijs Cēzars. Romiešu autori, it īpaši Cēzars un Tacits, aprakstīja dažādas ciltis un viņu paražas, sniedzot nošķirtu, tomēr daļēji pretrunīgu ainu par to, kā ģermāņi dzīvoja un kādas bijušas viņu saiknes ar romiešu pasauli.

Taču ģermāņu ciltīm nebija sava nosaukuma, kas ietvertu visus ģermāņu valodā runājošos cilvēkus. Angļu valodā vācu valodas vārds pirmo reizi minēts 1520. gadā, aizstājot agrāk lietoto almaņu vai holandiešu valodu. Tagad angļu valodā holandiešu valodu lieto, lai apzīmētu valodu un Nīderlandes iedzīvotājus. Mūsdienās angļu vārds "German" apzīmē gan Vācijas iedzīvotājus, gan saistītās valodas un kultūras, tomēr lingvistiskie un vēsturiskie termini (piem., "germāņu valodas") aptver plašāku valodu saimi.

Cilšu un dialektu sadalījums

Cēzara, Tacita un citu romiešu laikmeta autoru rakstos 1. gadsimtā pēc Kristus 1. gs. norādīts, ka ģermāņu valodā runājošās tautas sadalījās cilšu grupās, kuru centrā bija:

• Oderas un Vislas upes (Polija) (austrumģermāņu ciltis),
• Reinas lejtece (Istvaeones),
• Elbas upes (Irminones),
• Jitlande un Dānijas salas (Ingvaeones).

Istvaeones, Irminones un Ingvaeones kopā parasti tiek sauktas par rietumģermāņu ciltīm. Turklāt tos ģermāņus, kas palika Skandināvijā, dēvē par ziemeļģermāņiem. Visām šīm grupām attīstījās atsevišķi dialekti, kas kalpo par pamatu ģermāņu valodu dalījumam mūsdienās.

Lingvistiskā klasifikācija, kas sadala ģermāņu valodas rietum-, ziemeļ- un austrumgrupās, ir mūsdienu pētnieku rīks, lai saprastu valodu attīstību un saiknes:

• Rietumģermāņu — pamatojums mūsdienu vācu, angļu, nīderlandiešu, frīzu un citas valodas.
• Ziemeļģermāņu (skandināvu) — izaug par dāņu, zviedru, norvēģu, islandiešu u.c. valodām.
• Austrumģermāņu — šīs valodas (piem., gotski) vēsturiskā attīstība beidzās ar to izzušanu; to pēcteči nav saglabājušies mūsdienu valodās.

Migrācijas un kultūras mijiedarbība

4.–7. gadsimtā e.k. notika tā dēvētais tautu kustības jeb migrācijas periods, kad daudzas ģermāņu cilts grupas pameta savas sākotnējās apdzīvotās vietas un kolonizēja plašas teritorijas Rietumeiropā, Balkānos un Ziemeļāfrikā. Šīs migrācijas būtiski ietekmēja Rietumu Romas impērijas sabrukumu un Eiropas politisko karti. Piemēram:

• Goti (austrumģermāņi) ieņēma zonas Itālijā, Hispanijā un Balkānos;
• Vandāli pārcēlās uz Ziemeļāfriku;
• Francu (Franku) un saksonu grupas veidoja pamatus mūsdienu Francijas un Vācijas teritorijām;
• Angļu un saksonu ciltis pārcēlās uz Britu salām (anglosakšu izcelsme) un izveidoja jaunas politiskās struktūras.

Ceļā ģermāņi bieži jau bija asimilējušies ar vietējām tautām, veidojot jaunas etnolingvistiskas kopienas. Viņu ietekme bija gan valodnieciski (jaunu valodu attīstība), gan materiālās kultūras ziņā (amatniecība, apģērbs, ieroči), kā arī tiesību un politisko institūciju izmaiņās.

Politiskā iekārta, paražas un mantojums

Katra ģermāņu cilts parasti bija politiski neatkarīga, to vadīja mantojams karalis vai priekšnieks, bieži balstoties uz ciltij raksturīgajām aristokrātiskajām ģimenēm. Lēmumi arī tika pieņemti kopienu sapulcēs (tingos, asamblejās), kur piedalījās ciltstēvi un bruņinieku kārtas pārstāvji. Karaļi un vadītāji bieži izvirzīja leģendārus cilšu dibinātājus kā savu izcelsmi, kas palīdzēja stiprināt valdnieka leģitimitāti un kopienas identitāti.

Dažu cilšu nosaukumi un mīti par dibinātājiem saglabājušies līdz mūsdienām, un no tiem radušās vairākas vēsturiskas tautas un valstiskās struktūras (piem., franki, saksoni, angli, goti, vandāli, lombardi u.c.). Ģermāņu valodu mantojums ir redzams mūsdienu valodās (piem., vācu, angļu, nīderlandiešu, skandināvu valodās) un arī Eiropas vietvārdos, tiesību tradīcijās un folklorā.

Ilgtspējīgu ģermāņu kultūras pēdas sniedz arī rakstība (runa par senajām rúnām), mitoloģija un literārā tradīcija, kas vēlāk īstenojās arī kristietības izplatībā un viduslaiku karalisko dinastiju veidošanā.

Šis kopsavilkums sniedz pārskatu par ģermāņu izcelsmi, valodu un cilšu sadalījumu, taču katrs temata aspekts — lingvistika, arheoloģija vai vēsture — ir plašs un prasa specifiskāku pētījumu un avotu analīzi, lai iegūtu dziļāku izpratni.

Vēsture

Izcelsme

Agrīnās ģermāņu ciltis runāja savstarpēji saprotamos dialektos, tām bija kopīga kultūra un mitoloģija (sk. "Ģermāņu mitoloģija"), par ko liecina Beovulfs un Volsungas sāga.

Tā kā nebija vērienīgas politiskas apvienošanās, kādu Itālijas tautām ar varu uzspieda romieši, dažādas ciltis palika brīvas, un tās vadīja viņu pašu iedzimti vai izraudzīti vadoņi.

Ziemeļvalstu bronzas laikmeta kultūras karte, ap 1200. gadu p.m.ē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ģermāņu tautas?

J: Kā tās izplatījās Eiropā?

J: Ko angļu valodā nozīmē "German"?

J: Kā dažādas ciltis tika sadalītas ģeogrāfiski?

J: Kādi bija daži mīti par to, kā radās katra cilts?

Jautājums: Kas pretendēja uz varu, pamatojoties uz šiem mītiem?

Meklēt pēc burta