Ģermāņi
Ģermāņi ir indoeiropiešu tautu lingvistiskais un etniskais atzars. Tās nāk no Ziemeļeiropas, un tās identificē pēc ģermāņu valodu lietojuma. Migrējošās ģermāņu tautas izplatījās pa visu Eiropu, sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem (piemēram, ķeltiem, kā arī slāviem/vendiem un romiešiem), veidojot turpmāko pamatu daudzām tautām, kuras vieno līdzīgas valodas un kopīga vēsture un kultūra.
Latīņu valodas vārdu Germani pirmo reizi lieto Jūlijs Cēzars.
Taču ģermāņu ciltīm nebija sava nosaukuma, kas ietvertu visus ģermāņu valodā runājošos cilvēkus. Angļu valodā vācu valodas vārds pirmo reizi minēts 1520. gadā, aizstājot agrāk lietoto almaņu vai holandiešu valodu. Tagad angļu valodā holandiešu valodu lieto, lai apzīmētu valodu un Nīderlandes iedzīvotājus.
Cēzara, Tacita un citu romiešu laikmeta autoru rakstos 1. gadsimtā pēc Kristus 1. gs. norādīts, ka ģermāņu valodā runājošās tautas sadalījās cilšu grupās, kuru centrā bija:
- Oderas un Vislas upes (Polija) (austrumģermāņu ciltis),
- Reinas lejtece (Istvaeones),
- Elbas upes (Irminones),
- Jitlande un Dānijas salas (Ingvaeones).
Mannu dēli istvaeones, irminones un ingvaeones kopā tiek saukti par rietumģermāņu ciltīm. Turklāt tos ģermāņus, kas palika Skandināvijā, dēvē par ziemeļģermāņiem. Visām šīm grupām izveidojās atsevišķi dialekti, kas ir pamats ģermāņu valodu atšķirībām līdz pat mūsdienām.
Tautu iedalījums rietumģermāņu, austrumģermāņu un ziemeļģermāņu valodās ir mūsdienu lingvistiskā klasifikācija.
Katra ģermāņu cilts bija politiski neatkarīga, tās vadīja mantojams karalis (sk. Ģermāņu karalis). Šķiet, ka karaļi pretendēja uz cilšu mītisko dibinātāju izcelsmi, no kuriem ir saglabājies dažu cilšu nosaukums:
Odins jāj uz Sleipnira (Ardres attēla akmens, 8. gadsimts).
Tors, ģermāņu pērkona dievs. Āmurs ir saistīts ar pērkona zibeni. Mortena Eskila Vinges glezna, ap 1872. g.
Vēsture
Izcelsme
Agrīnās ģermāņu ciltis runāja savstarpēji saprotamos dialektos, tām bija kopīga kultūra un mitoloģija (sk. "Ģermāņu mitoloģija"), par ko liecina Beovulfs un Volsungas sāga.
Tā kā nebija vērienīgas politiskas apvienošanās, kādu Itālijas tautām ar varu uzspieda romieši, dažādas ciltis palika brīvas, un tās vadīja viņu pašu iedzimti vai izraudzīti vadoņi.
Ziemeļvalstu bronzas laikmeta kultūras karte, ap 1200. gadu p.m.ē.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ģermāņu tautas?
A: Ģermāņi ir indoeiropiešu tautu lingvistiskais un etniskais atzars, kas nāca no Ziemeļeiropas un ko identificē pēc ģermāņu valodu lietojuma.
J: Kā tās izplatījās Eiropā?
A: Migrējošās ģermāņu tautas izplatījās visā Eiropā, sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem (piemēram, ķeltiem, slāviem/vendiem un romiešiem). Galu galā tie veidoja daudzu tautu pamatu.
J: Ko angļu valodā nozīmē "German"?
A: Angļu valodā vārds "German" pirmo reizi minēts 1520. gadā, aizstājot agrāk lietoto almaņu vai holandiešu valodu. Mūsdienās angļu valodā "Dutch" nozīmē Nīderlandes valodu vai tautu.
J: Kā dažādas ciltis tika sadalītas ģeogrāfiski?
A: Austrumģermāņu ciltis dzīvoja ap Oderas un Vislas upēm tagadējā Polijas teritorijā; ištaveņi dzīvoja ap Reinas lejteces teritoriju; irminoni dzīvoja ap Elbas upi tagadējā Vācijas teritorijā; un ingveņi dzīvoja Jitlandē un citās salās, kas tagad pieder Dānijai.
J: Kādi bija daži mīti par to, kā radās katra cilts?
A: Mīti vēstīja, ka Anguls radīja angļus; Aurvandils radīja vandāļus (lai gan vēsturnieki nav pārliecināti, ka tas patiešām notika); Burgunds radīja burgundus; Cibīds radīja cibīdus; Dāns radīja dāņus; Nףr radīja norvēģus; Gothus radīja gotus; Ingvec radīja inglingus; Irmin radīja irminonus; Longobardus radīja langobardus; Saxneat radīja sēļus; Valagothus radīja valagotus; Suiones radīja zviedrus (Svear).
Jautājums: Kas pretendēja uz varu, pamatojoties uz šiem mītiem?
A: Daži ģermāņu karaļi apgalvoja, ka viņiem vajadzētu būt varai, jo viņi bija saistīti ar savas cilts mītiskajiem dibinātājiem.
