Latīņu valoda
Latīņu valoda ir valoda, kas tika lietota Senajā Romā. Ir atrasti īsi latīņu teksti, sākot apmēram no 5. gadsimta p. m. ē., un garāki teksti, sākot apmēram no 3. gadsimta p. m. ē.
Klasiskā latīņu valoda tika lietota 1. gadsimtā pirms mūsu ēras, un tā bija Romas impērijas oficiālā valoda. To plaši lietoja Vidusjūras rietumu daļā. No tās mutvārdu versijas, ko sauca par vulgāro latīņu valodu, izveidojās valodas, kuras pazīstamas kā romāņu valodas.
Latīņu valoda bija ļoti svarīga kristietībai daudzus gadsimtus. Dažos reliģiskajos pasākumos tā joprojām tiek lietota arī mūsdienās. Tā ir oficiālā valoda Vatikānā, kur Romas katoļu baznīcu vada pāvests. Dažkārt Vatikānā cilvēki savā starpā sarunājas latīņu valodā (ja viņu dzimtās valodas atšķiras). Katoļu baznīcas dievkalpojumi var tikt pilnībā noturēti latīņu valodā. Tā ir Romas rita (ekstraordinārā forma).
Pašreizējais lietojums
Latīņu valodu sauc par mirušu valodu, jo neviens vairs nerunā latīņu valodā kā dzimtajā valodā. Lai gan tā ir mirusi valoda, tā nav izmirusi valoda, jo daži cilvēki to joprojām lieto ikdienas dzīvē. Patiesībā daudzi cilvēki joprojām to mācās skolā. Latīņu valoda joprojām ir noderīga, jo tā parāda, kā agrāk darbojās sabiedrība un valoda. Latīņu valodas zināšanas atvieglo romāņu valodu apguvi.
Cilvēki joprojām lasa latīņu klasiku, piemēram, Vergilija dzejoļus, Cēzara memuārus un Cicerona runas. Latīņu valodu plaši izmanto arī kā starptautisku palīgvalodu, jo īpaši katoļu baznīcā, kā arī biologi, aprakstot un nosaucot jaunas sugas.
Latīņu valodu joprojām izmanto taksonomijā, lai dotu zinātniskus nosaukumus dzīvo radību sugām un sugu grupām. Arī daži medicīnā lietotie termini ķermeņa daļu (piemēram, kaulu) un slimību nosaukumiem tiek rakstīti latīņu valodā.
Šķirnes
Pastāv trīs latīņu valodas veidi: klasiskā latīņu valoda, vulgārā latīņu valoda un baznīcas latīņu valoda. Klasisko latīņu valodu lietoja izglītoti romieši, un tā joprojām tiek mācīta visā pasaulē. Vulgārā latīņu valoda bija plašāk izplatīts runas veids, ko lietoja vienkāršie romieši, un to apguva romiešu iekarotās tautas. Baznīcas latīņu valoda ir izplatīta Itālijas skolās, un to joprojām izmanto Romas katoļu baznīca.
Latīņu valoda viduslaikos bija vissvarīgākā valoda lielākajā daļā Eiropas. To mācīja daudzās Eiropas skolās, un visās universitātēs kā mācību valodu izmantoja latīņu valodu. Reformācijas laikā latīņu valoda sāka zaudēt savu nozīmi, taču to joprojām bieži lietoja zinātnisko grāmatu un enciklopēdiju autori. Līdz aptuveni 1900. gadam daudzas universitātes pieņēma latīņu valodā rakstītas disertācijas.
Romiešu iekarojumu laikā, kad citu Eiropas reģionu iedzīvotāji apguva vulgāro latīņu valodu, katrā reģionā izveidojās sava valoda - vienkāršota latīņu valodas forma. Šīs valodas sauc par romāņu valodām, un tajās runā vēl šodien. Piecas romāņu valodas, kurās runā visvairāk cilvēku, ir spāņu, franču, portugāļu, itāļu, itāļu un rumāņu valoda. Romāņu valodas ir ļoti līdzīgas viena otrai, un vienas romāņu valodas runātāji var saprast daudzus vārdus un teikumus (gan tekstos, gan sarunvalodā) no citas romāņu valodas. Piemēram, portugāļu valodā runājošie bieži var saprast spāņu valodu. Var teikt, ka romāņu valodas ir mūsdienu latīņu valodas dialekti.
Gramatika
Latīņu valodā ir līdzīga locījuma struktūra kā sengrieķu valodā, taču atšķirīgs alfabēts.
Latīņu valodā ir septiņi dažādi lietvārdu pāri: nominatīvs, vokatīvs, akuzatīvs, ģenitīvs, datīvs, ablatīvs un lokatīvs. Vokatīvs gandrīz vienmēr ir tāds pats kā nominatīvs, tomēr, ja nominatīvs beidzas uz -us, tas mainās uz -e, bet, ja nominatīvs beidzas uz -ius, tas mainās uz -i. Lokatīvs ir datīva formā. Latīņu valodas lietvārdi tiek locīti vai mainīti atkarībā no tā, kā tie tiek lietoti teikumā. Lietvārdu var locīt piecos dažādos veidos. Šos veidus sauc par deklināciju. Declensijas ir numurētas no 1 līdz 5 (pirmā deklensija, otrā deklensija utt.), un katrai no tām ir dažādas galotnes, kas norāda lietvārda deklensiju. Kad lietvārds tiek deklinkēts, tiek veidotas divpadsmit formas, pa divām katram lietvārda lokatīvam (lokatīvs tiek izlaists).
Līdzīgi tiek darīts arī ar darbības vārdiem, ko sauc par konjugāciju. Veiksmes vārda locījumā tiek veidotas sešas formas. Ir pieci faktori, kas var mainīt darbības vārdu: persona, skaitlis, laiks, balss un noskaņa. Kopumā ir 120 iespējamās latīņu valodas darbības vārdu formas.
Uz šīs plāksnes latīņu valodā rakstīts: "1883. gadā pēc pusdienlaika otrajā un trešajā stundā imperators Francis Jozefs ar pulku ļaužu pagodināja šo bibliotēku ar savu klātbūtni.".
Rakstīšana latīņu valodā
Kādreiz latīņu valodu rakstīja uz vaska plāksnītēm. Tur bija maz vietas, tāpēc vārdi tika rakstīti kopā, bez atstarpēm starp vārdiem. Dažreiz izmantoja papirusu, taču tas bija dārgs. Punktu punkti bija sena ideja, bet latīņu valodā tie ienāca vēlāk. Mazie burti (mazie burti) ir salīdzinoši moderns izgudrojums. Romas alfabēts tika atvasināts no etrusku valodas.
Turpmāk ir Ovidija "Metamorfozes" (1. grāmatas 89.-100. rindiņa) ievads, kurā aprakstīts Zelta laikmets.
| Vecā rakstība | Mūsdienu rakstīšana |
| AVREA-PRIMA-SATA-EST-ÆTAS-QVAE-VINDICE-NVLLOSPONTE-SVA-SINE-LEGE-FIDEM-RECTVMQVE-COLEBATPOENA-METVSQVE-ABERANT-NEC-VERBA-MINANTIA-FIXOAERE-LEGEBANTVR-NEC-SVPPLEX-TVRBA-TIMEBATIVDICIS-ORA-SVI-SED-ERANT-SINE-VINDICE-TVTINONDVM-CÆSA-SVIS-PEREGRINVM-VT-VISERET-ORBEMMONTIBVS-IN-LIQVIDAS-PINVS-DESCENDERAT-VNDASNVLLAQVE-MORTALES-PRÆTER-SVA-LITORA-NORANTNONDVM-PRÆCIPITES-CINGEBANT-OPPIDA-FOSSAENON-TVBA-DIRECTI-NON-ÆRIS-CORNVA-FLEXINON-GALEAE-NON-ENSIS-ERANT-SINE-MILITIS-VSVMOLLIA-SECVRAE-PERAGEBANT-OTIA-GENTES | Aurea prima sata est aetas, quae vindice nullo, |
| Tulkojums angļu valodā | |
| Tas bija zelta laikmets, kas bez piespiešanas, bez likumiem spontāni audzināja labo un patieso. Nebija ne baiļu, ne sodu: nebija draudu vārdu, kas būtu nolasāmi, fiksēti bronzā, nebija piekritēju pūļa, kas baidītos no tiesneša vaiga, viņi dzīvoja droši un bez aizsardzības. Neviena kalnos nocirsta priede vēl nebija sasniegusi plūstošos viļņus, lai aizceļotu uz citām zemēm: cilvēki pazina tikai savus krastus. Nebija stāvu grāvju ap pilsētām, ne taisnu kara stabuļu, ne savītu ragu, ne zobenu un ķiveru. Bez armijām cilvēki savu dzīvi pavadīja mierīgā mierā un drošībā. | |
Lapis Niger ir stēla no 6. vai 5. gadsimta pirms mūsu ēras. Uz tās ir viens no senākajiem zināmajiem latīņu uzrakstiem.
Pēc Romas impērijas sabrukuma
Pēc Romas impērijas sabrukuma daudzi cilvēki joprojām lietoja latīņu valodu. Latīņu valodā rakstīja tādi zinātnieki kā Tomass Akvīnas, Petrarka, Erasms, Luters, Koperniks, Dekarts un Ņūtons. Piemēram, Hugo Grocijs 1625. gadā publicēja savu darbu "Par kara un miera tiesībām" (De jure belli ac pacis), kas ir viens no starptautisko tiesību pamatiem.
1798. gadā publicētā Karolusa Linneja galvenā darba titullapa. Šis darbs ir mūsdienu taksonomijas pamats. Tas ir rakstīts latīņu valodā
Jautājumi un atbildes
J: Kādu valodu lietoja Senajā Romā?
A: Senajā Romā lietoja latīņu valodu.
J: Kad pirmo reizi parādījās īsi teksti latīņu valodā?
A: Īsi latīņu teksti pirmo reizi parādījās ap 5. gadsimtu pirms mūsu ēras.
Q: Kādu latīņu valodu lietoja 1. gadsimtā p.m.ē.?
A: Klasiskā latīņu valoda tika lietota 1. gadsimtā pirms mūsu ēras.
J: Kur plaši lietoja latīņu valodu?
A: Latīņu valodu plaši lietoja Vidusjūras rietumu daļā.
J: Kā no latīņu valodas attīstījās romāņu valodas?
A: Romāņu valodas attīstījās no vulgāro latīņu valodas, kas ir neformāla latīņu valodas runas versija.
J: Kāpēc latīņu valoda joprojām ir svarīga kristietībai? A:Latīņu valoda joprojām ir svarīga kristietībai, jo tā joprojām tiek lietota dažu reliģisku pasākumu laikā un ir oficiālā valoda Vatikānā, kur Romas katoļu baznīcu vada pāvests. Arī katoļu baznīcas mises var tikt noturētas tikai latīņu valodā (Romas rita mises).
