Kristietība ir viena no pasaules lielākajām un ietekmīgākajām reliģijām, ko dažādos laikos ir praksējuši aptuveni 2,2–2,4 miljardu cilvēku visā pasaulē. Šīs reliģijas piederīgos sauc par kristiešiem. Tradicionāli kristietība ir monoteistiska — tā apliecina vienu Dievu — un balstās uz Jēzus no Nācaretes dzīvi, mācību, nāvi un augšāmcelšanos.

Kas nosaka kristietību?

Kopumā kristietību raksturo pārliecība par to, ka cilvēka attiecības ar Dievu ir sakārtotas caur ticību Jēzum Kristum. Lai gan ir daudz grupu un tradīciju, kas sevi dēvē par kristīgām, pamatidejas bieži ietver pestīšanu no grēka caur ticību, žēlastības nozīmi un atziņu par Trīsvienību — Tēvu, Dēlu un Svētā Gara vienotību. Pamatpatiesības, piemēram, Kristus dievišķība un Trīsvienība, ir centrālas lielākajai daļai kristīgo teoloģiju.

Jēzus Kristus: dzīve un nozīme

Lielākajai daļai sava laika cilvēku Jēzus no Nācaretes bija sludinātājs, skolotājs, dziednieks un pravietis no senās Jūdejas. Tomēr Viņa mācekļi ticēja, ka Viņš ir daudz vairāk: viņi uzskatīja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, sūtīts uz zemi, lai pa upuri atbrīvotu cilvēci no grēka. Cilvēks, par kura tēvu dēvēja Jāzepu, bija namdaris. Jēzus tika sodīts ar nāvi pie krusta (jeb krustā sists) romiešu pārvaldnieka Poncija Pilāta laikā. Viņa dzīve un sekotāji ir aprakstīti Jaunajā Derībā, kas ir daļa no Bībeles.

Kristieši uzskata, ka Bībele — gan Vecā Derība, gan Jaunā Derība — ir svēta autoritāte, kas satur Dieva atklāsmi cilvēcei. Evaņģēliji jeb "Labā vēsts" (Jaunās Derības pirmās četras grāmatas) sniedz galveno stāstu par Jēzus mācību, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos.

Augšāmcelšanās, debesbraukšana un otrā atnākšana

Kristietībā centrāls notikums ir Jēzus Kristus ciešanas un nomira, lai piedāvātu piedošanu un pestīšanu. Pēc tradīcijas Viņš tika uzmodināts no mirušajiem, pēc tam uzkāpa debesīs. Jaunā Derība māca, ka laiku beigās Jēzus atgriezīsies uz Zemes, lai tiesātu dzīvos un mirušos un piešķirtu mūžīgo dzīvību tiem, kas Viņam tic. Vecajā Derībā ir pravietojumi, kas, kristiešu izpratnē, pareģoja par Jēzu kā Glābēju.

Trīsvienības doktrīna un Svētais Gars

Trīsvienības mācība apliecina, ka Dievs pastāv trīs personās: Tēvs, Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Svētais Gars kristiešu izpratnē ir Dieva klātbūtne un spēks pasaulē, kas runājis caur praviešiem un turpina vadīt, stiprināt un svētīt ticīgos.

Bībele, tradīcija un mācība

Kristīgā doktrīna veidojas no Bībeles tekstiem, baznīcas tradīcijas, koncilu lēmumiem un teoloģiskas interpretācijas. Dažādās denominācijās atšķiras uzsvari — piemēram, katoļi un pareizticīgie lielu nozīmi piešķir sakramentiem un hierarhijai, bet protestantiskās tradīcijas uzsver ticības un Rakstu autoritāti.

Sakramenti, dievkalpojumi un praktiskā dzīve

  • Baptisms (Kristība) — parasti tiek uzskatīts par ieiešanas rituālu kristīgajā kopienā.
  • Euharistija (Konsekŗācija, Svētā Vakarēdiena) — atzīmē Kristus garīgās klātbūtnes un piemiņas brīdi.
  • Citas prakses — lūgšana, gavēšana, svētku svinēšana (piemēram, Ziemassvētki un Lieldienas), labdarība un kopienas dzīve.

Vēsture īsumā

Kristietība radās kā jūdu sekta Vidusjūras austrumu daļā 1. gadsimtā. Sākotnēji tā izplatījās lokāli, taču drīz kļuva par neatkarīgu reliģiju ar plašu starptautisku ietekmi. Dažu gadu desmitu laikā ticīgo skaits un ietekme pieauga; 4. gadsimtā kristietība kļuva par dominējošo ticību Romas impērijā, kas būtiski ietekmēja Eiropas kultūru, politiku un likumus.

Aksuma karaliste vēsturē tiek minēta kā viena no pirmajām lielajām valstīm, kas pieņēma kristietību. Viduslaikos lielākā daļa Eiropas tika kristianizēta, savukārt kristieši bieži bija minoritāte Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un daļā Indijas. Pēc atklājumu laikmeta, pateicoties misionāru darbam un kolonizācijai, kristietība izplatījās Āfrikā, Amerikā un citviet pasaulē.

Galvenās kristīgās tradīcijas

  • Katoļticība — ar Romas pāvestu kā garīgo centru; uzsvars uz sakramentiem, liturģiju un tradīciju.
  • Pareizticība — ar savām nacionālajām baznīcām, liturģisko tradīciju un teoloģisko mantojumu.
  • Protestantisms — ietver daudzus virzienus (luterāņi, reformāti, anglikāņi, baptisti, evanģēliski u.c.), bieži uzsver Rakstus un ticību kā galveno pestīšanas ceļu.
  • Neatkarīgas un jaunākas kustības — pentakostālie, evanģēliski, charizmatiskie virzieni, kā arī dažādas lokālas un sintezējošas grupas.

Kultūras un sabiedrības ietekme

Kristietība ir būtiski ietekmējusi mākslu, izglītību, literatūru, tiesības un sociālās institūcijas visā pasaulē. Baznīcas un kristīgās organizācijas ir bijušas nozīmīgas labdarības, slimnīcu, skolu un kultūras mantojuma veidotājas.

Mūsdienu izaicinājumi un demogrāfija

21. gadsimta sākumā kristietībai ir aptuveni 2,2 miljardu sekotāju, taču tās demogrāfija mainās: kristietība pieaug Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, bet samazinās daļā Eiropas un Ziemeļamerikas. Mūsdienās kristietība saskaras ar izaicinājumiem, piemēram, sekularizāciju, reliģisku pluralismu, iekšējām denomināciju atšķirībām un nepieciešamību pielāgoties globalizācijas un urbanizācijas procesiem.

Savienojums ar citām abrahāmiskajām reliģijām

Tāpat kā jūdaisms un islāms, arī kristietība ir Ābrahāma reliģija, sakņota Austrumu vidusjūras reģiona monoteistiskā tradīcijā. Tā dalās ar jūdaismā un islāmā kopējām vēsturiskām saitēm, rakstiem un pravietību atziņām, lai gan teoloģiskās interpretācijas un prakses būtiski atšķiras.

Kopumā kristietība ir daudzšķautņaina un vēsturiski bagāta tradīcija, kas turpina ietekmēt gan ticīgos, gan sabiedrību plašākā nozīmē.