Kristietība

Jēzus Kristus

Kristietības pamatprincips ir ticība Jēzum kā Dieva Dēlam un Mesijam (Kristum). Nosaukums "Mesija" cēlies no ebreju valodas vārda מָשִׁיחַ (māšiáħ), kas nozīmē svaidītais. Grieķu valodas tulkojums Χριστός (Christos) ir angļu valodas vārda "Christ" avots. Joshua ir ebreju vārda Ješua tulkojums angļu valodā.

Kristieši tic, ka Jēzus kā Mesija ir Dieva svaidīts par visu cilvēku valdnieku un glābēju. Kristieši arī tic, ka Jēzus atnākšana bija Vecās Derības pravietojumu piepildījums. Kristiešu ticība Mesijam ir daudz atšķirīgāka no mūsdienu jūduizpratnes. Galvenā kristiešu ticība ir tāda, ka caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos grēcīgie cilvēki var tikt samierināti ar Dievu. Pateicoties tam, viņi tic, ka viņiem tiek dāvāta pestīšana un mūžīgā dzīvība.

Pirmajos kristietības vēstures gadsimtos ir bijušas daudzas teoloģiskas domstarpības par Jēzus būtību. Taču kristieši kopumā tic, ka Jēzus ir iemiesojies Dievs un "patiess Dievs un patiess cilvēks". Kļuvis par pilntiesīgu cilvēku, Jēzus cieta mirstīga cilvēka sāpes un kārdinājumus, taču Viņš negrēkoja. Kā pilnīgs Dievs Viņš uzvarēja nāvi un atkal atgriezās dzīvē. Saskaņā ar Bībeli "Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem", Viņš uzkāpa debesīs, "sēž pie Tēva labās rokas" un atkal atgriezīsies, lai piepildītu pārējos mesiāniskos pravietojumus, piemēram, mirušo augšāmcelšanos, pēdējo tiesu un Dieva valstības galīgo izveidi.

Mateja un Lūkas evaņģēlijos ir teikts, ka Jēzus bija ieņemts no Svētā Gara un dzimis no Jaunavas Marijas. Kanoniskajos evaņģēlijos par Jēzus bērnību ir rakstīts tikai nedaudz, taču evaņģēliji par bērnību bija populāri antīkajā laikmetā. Tomēr evaņģēlijos daudz ir rakstīts par Jēzus pilngadības laiku nedēļu pirms nāves. Daži no Bībelē aprakstītajiem Jēzus kalpošanas darbiem ir: kristīšana, brīnumi, sludināšana, mācīšana un darbi.

Jēzus un Marijas, Vladimiras Dievmātes, attēls (12. gs.).

Jēzus nāve un augšāmcelšanās

Kristieši tic, ka Jēzus augšāmcelšanās ir viņu ticības galvenā daļa (skat. 1. Korintiešiem 15) un vissvarīgākais notikums cilvēces vēsturē, jo tas apliecina, ka Jēzum ir vara pār nāvi un vara dot cilvēkiem mūžīgo dzīvi.

Starp kristiešu ticējumiem Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir divi galvenie kristīgās doktrīnas un teoloģijas notikumi. Jaunajā Derībā teikts, ka Jēzus tika sists krustā, nomira fiziskā nāvē, tika apglabāts kapā un trešajā dienā pēc tam augšāmcēlās no mirušajiem. Lielākā daļa kristiešu Viņa nāvi katru gadu atzīmē piektdienā, kas ir pirmā Jēzus nāves diena. Sestdiena ir otrā diena, un svētdiena ir trešā diena. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka Jēzus vairākas reizes parādījās divpadsmit apustuļu un mācekļu priekšā un vienu reizi "vairāk nekā piecsimt brāļu uzreiz" pirms Jēzus debesbraukšanas. Jēzus nāvi un augšāmcelšanos kristieši atceras dievkalpojumos, un visbiežāk Svētajā nedēļā, kuras nedēļā ir Lielā piektdiena un Lieldienu svētdiena.

Jēzus, kuram palīdz Sīmanis no Kirēnas, 19. gadsimta Brazīlijas attēlojums

Kristus pestīšana

Protestantisms māca, ka mūžīgā pestīšana ir dāvana, ko cilvēks saņem no Dieva žēlastības. Dažreiz to sauc par "nepelnītu labvēlību". Tas nozīmētu, ka pestīšana ir tas, ka Dievs caur ticību Jēzum Kristum ieved cilvēku pareizās attiecībās ar Dievu. Tā ir ticība, ka cilvēks var tikt glābts (izglābts) no grēka un mūžīgas nāves. Daudzi protestanti tic "pestīšanas pārliecībai" - ka Dievs ticīgajam var dot pārliecību, ka viņš patiešām ir saņēmis pestīšanu no Jēzus Kristus.

Katoļticība māca, ka, lai gan vairumā gadījumu, lai tiktu glābts, cilvēkam ir jābūt kristītam katoļticībā, dažkārt ir iespējams glābt arī cilvēkus, kuri nav pilnībā pievienojušies Katoļu baznīcai. Katoļi parasti tic, ka pestīšanas saņemšanā liela nozīme ir "ticībai, kas darbojas caur mīlestību" un sakramentiem. Katoļu baznīca māca, ka labi darbi un dievbijība, piemēram, paklausība pavēlēm, sakramentu pieņemšana, baznīcas apmeklēšana, grēku nožēlas pildīšana, žēlastības došana, lūgšanu sacīšana un citas lietas, ir svarīgas, lai kļūtu svēts, taču stingri uzsver, ka pestīšana notiek vienīgi no Dieva žēlastības, un viss, ko mēs varam darīt, ir saņemt to.

Dažādas kristietības konfesijas un tradīcijas tic dievišķās žēlastības formām. Romas katoļticība un Austrumu pareizticība māca, ka brīvai gribai ir ļoti svarīgi darboties kopā ar žēlastību. Reformētā teoloģija māca žēlastības nozīmi, mācot, ka cilvēks ir pilnīgi nespējīgs pats sevi izglābt, bet Dieva žēlastība uzvar pat negribīgu sirdi. Arminiānisms tic sinerģiskajam uzskatam, savukārt luterāņi un lielākā daļa citu protestantu konfesiju māca par attaisnošanu no žēlastības vienīgi ticībā.

Raksti

Kristietība izmanto Bībeli, kas ir daudzu kanonisko grāmatu krājums divās daļās - Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā. Kristieši uzskata, ka tās sarakstījuši cilvēki, kurus iedvesmojis Svētais Gars, tāpēc visbiežāk tiek uzskatīts, ka tas ir Dieva vārds. Bībele ir tulkota vairāk nekā 600 valodās. Tulkotāji var pārbaudīt pareizību, izmantojot tūkstošiem rokrakstu kopiju, kas ir oriģinālvalodās - ebreju, aramiešu un grieķu valodā.

Dāņu gleznotāja Karla Heinriha Bloha (Carl Heinrich Bloch, miris 1890. gadā) "Kalna sprediķis".

Ticības apliecības

Ticības apliecības (no latīņu valodas credo - "es ticu") ir tieši doktrināli paziņojumi vai apliecinājumi, parasti reliģisko uzskatu apliecinājumi. Sākotnēji tās bija formulas, ko lietoja, kad kāds tika kristīts. Kristoloģisko strīdu laikā 4. un 5. gadsimtā tās kļuva par ticības apliecinājumiem.

Dažas galvenās kristīgās ticības apliecības ir:

• Apustuļu ticības apliecība (Symbolum Apostolorum)
• Nīkajas ticības apliecība

Daudzi kristieši atzīst ticības apliecību lietošanu un bieži vien izmanto vismaz vienu no iepriekš minētajām ticības apliecībām. Mazāka daļa protestantu, īpaši restaurācijas kustība, kas izveidojās pēc otrās Lielās atmodas 19. gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs, iebilst pret ticības apliecību lietošanu.

Trīsvienība

Bībelē ir minēts Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars, tomēr kristieši tic, ka ir tikai viens Dievs. Šī ideja, ko sauc par Trīsvienību, radās Nīkajas pirmajā koncilā 325. gadā un attīstījās vairāku baznīcas sanāksmju jeb koncilu laikā. Mūsdienās tai piekrīt daudzas kristiešu grupas. Austrumu pareizticīgo baznīcas šai idejai nepiekrita un pēc koncila sadalījās. Lielākā no austrumu pareizticīgajām baznīcām ir koptu pareizticīgo baznīca. Austrumu pareizticīgo baznīcas piekrīt Nīkajas Pirmā koncila idejām, bet nepiekrīt citiem konciliem. Trinitārisms ir mācība, ka Dievs ir trīs dažādas personas vai ka Dievam ir trīs dažādas attiecības viena Dieva ietvaros: Tēvs, Dēls (Jēzus Kristus) un Svētais Gars. Saskaņā ar Atanasijas ticības apliecības vārdiem "Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs, un Svētais Gars ir Dievs, un tomēr nav trīs dievi, bet ir viens Dievs".

Trīsvienība ir kristiešu grupa, kas tic Trīsvienības doktrīnai. Mūsdienās lielākā daļa kristīgo konfesiju un baznīcu tic šai ticībai. Baznīcām ir dažādas mācības par trinitāro formulu. Dažas saka, ka Gars nāk tikai no Tēva. Citas saka, ka Gars nāk gan no Tēva, gan no Dēla. To sauc par filioque. Nontrinitārisms (saukts arī par vienotību) ir uzskatu sistēmas, kas noraida Trīsvienību. Agrīnajā kristietībā pastāvēja daudzi dažādi netrinitārisma uzskati, piemēram, adopcionisms vai modālisms, kas izraisīja strīdus par kristoloģiju.

Jaunākas kristīgās kustības piemērs, kas noraida trinitārismu, ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca. Pēdējo dienu svēto kustība aizsākās 19. gadsimta pirmajā pusē Amerikas Savienotajās Valstīs. Ir arī citas mazākas kristiešu grupas, kas arī noraida trinitārismu.

Skulpturālā grupa no Svētās Trīsvienības kolonnas Olomoucā, Čehijā, 18. gadsimts

Pēcnāves dzīve un beigu laiki

Kristieši tic, ka cilvēki saņems Dieva spriedumu un vai nu mūžīgo dzīvību, vai mūžīgo nolādējumu. Tas ietver "pēdējo tiesu", kā arī ticību, ka pēc nāves dvēselei ir īpašs spriedums.

Arī kristiešu vidū pastāv dažas atšķirības šajā ticībā. Piemēram, Romas katolicismā tie, kas mirst žēlastības stāvoklī, nonāk šķīstītavā, kur viņi tiek attīrīti, pirms nonāk debesīs.

Kristieši tic, ka pēc Kristus otrās atnākšanas laiku beigās visi mirušie tiks uzcelti no mirušajiem uz pēdējo tiesu, kad Jēzus nodibinās Dieva valstību. Pastāv arī ticība par vispārējo izlīgumu. Tā ir ticība, ka visi cilvēki kādu dienu tiks glābti un ka elle nav mūžīga. Kristiešus, kas tic šim uzskatam, sauc par universālistiem.

Kristiešiem ir dažādi veidi, kā runāt par Jēzus atnākšanas mērķi:

• mācīties, kā labāk dzīvot, un sekot viņa piemēram.
• lai samaksātu par grēku mūsu dzīvē, būdams perfekts upuris bez grēka. (Jāņa ev. 3:16)
• teikt cilvēkiem, ka viņu kļūdas un grēki tiks piedoti un viņi tiks glābti, ja viņi ticēs un ticēs Kungam Jēzum un atzīs, ka ir grēkojuši (1.Jņ.ev.1:9) (Jņ.ev.3:16) (Ef.1:7) (Rom.10:9).
• mācīt cilvēkus piedot cits citam un nožēlot savus grēkus caur žēlastību. (Mt.ev.6:14)
• "iznīcināt velna darbus" (1.Jņ.ev.3:8).
• palīdzēt cilvēkiem piedalīties Viņa dzīvē ar Dieva Gara dāvanu.

Pielūgsme

Lielākā daļa kristiešu uzskata, ka dievkalpojums ir ļoti svarīga kristietības sastāvdaļa visā tās vēsturē. Daudzi kristiešu teologi ir nosaukuši cilvēci par homo adorans, kas nozīmē "pielūdzošais ," un tādējādi Dieva pielūgsme ir pašā būtības būt cilvēkam centrā. Tas nozīmētu, ka, tā kā Dievs ir radījis visu cilvēci, kristiešiem vajadzētu pielūgt un slavēt Dievu.

Lielākajā daļā kristīgo dievkalpojumu ir Svēto Rakstu lasīšana, vadītāja saruna par Svētajiem Rakstiem, dziedāšana, kopīga lūgšana un neliels laiks, kas paredzēts darbam Baznīcā. Kristieši var tikties īpašās ēkās, ko dēvē arī par baznīcām, vai ārā, vai skolās, vai jebkur citur, kur kristieši jūtas vajadzīgi.

Galvenais dievkalpojums katoļu baznīcās ir Mise, bet daudzās pareizticīgo baznīcās galveno dievkalpojumu sauc par Dievišķo liturģiju. Abās šajās baznīcās līdztekus citām dievkalpojuma daļām galvenā ir Euharistija jeb Komūnija. Šeit priesteris ar lūgšanu lūdz Dievu pārvērst nelielu daudzumu maizes un vīna par to, ko katoļi un pareizticīgie uzskata par patieso Jēzus miesu un asinīm, taču nemainot maizes un vīna nejaušības (izskatu, garšu, krāsu utt.). Tad cilvēki katrs var saņemt daļu. Daudzās protestantu baznīcās ir dievkalpojumi, kas līdzinās Misei, dažās katru nedēļu, citās - dažas reizes gadā. Daži protestanti tic, ka Jēzus patiešām ir klātesošs Komūnijas dievkalpojumā, bet daži uzskata, ka maize un vīns ir simboli, kas palīdz viņiem atcerēties, ko Jēzus darīja.

Katoļu baznīca ir izstrādājusi īsu ceremoniju - Euharistisko Benedikciju, kurā tiek godināts Euharistijā klātesošais Jēzus. Viņi var arī apmeklēt baznīcas ēku, lai lūgtos Euharistijas klātbūtnē - Euharistiskā adorācija.

Pareizticīgo un katoļu baznīcu garīgums piešķir lielu nozīmi cilvēka maņu, piemēram, redzes, izmantošanai un skaistu lietu izmantošanai. Katoļu garīgums bieži ietver statuju un citu māksliniecisku atveidojumu, sveču, vīraka un citu fizisku priekšmetu izmantošanu kā atgādinājumu vai palīglīdzekļus lūgšanai. Arī pareizticīgo baznīcās izmanto sveces, vīraku, zvanus un ikonas, bet ne statujas. Pareizticīgo un katoļu dievkalpojumos tiek izmantotas arī kustības, piemēram, krusta zīme, ko veic, katram cilvēkam pieskaroties vispirms pie pieres, pēc tam krūtīm, vienam plecam, tad otram plecam. Katoļu un pareizticīgo dievkalpojumos ir arī noliekšanās, ceļos un prostrācija.

Sakramenti

Katoļu ticībā un praksē sakraments ir reliģisks simbols vai bieži vien rituāls, kas apliecina dievišķu žēlastību, svētību vai svētumu kristietim, kurš to saņem. Sakramentu piemēri ir Kristība un Mise." Vārds ir aizgūts no latīņu valodas vārda sacramentum, kas tika izmantots, lai tulkotu grieķu valodas vārdu, kas apzīmē noslēpumu.

Divi no regulārajiem sakramentiem ir Kristība un Euharistija (Komūnija). Lielākā daļa katoļu izmanto septiņus sakramentus: Kristība - kandidāta rituāla iegremdēšana, lai uzņemtu viņu Baznīcā; birošana - derības noslēgšana; Euharistija - rituāls, kurā tiek lietota konsekrēta maize (neraudzētas, grauzdētas maizes diski) un vīns, kas simbolizē Jēzus miesu un asinis; Svētais Ordenis, Grēku nožēlas izlūgšana (grēku atzīšana), slimnieku svaidīšana un laulība. Dažas kristīgās konfesijas dod priekšroku tos saukt par ordinācijām. Tie ir Kristus rīkojumi visiem ticīgajiem, kas atrodami Jaunajā Derībā.

Liturģiskais kalendārs

Romas katoļi, anglikāņi, austrumu kristieši un tradicionālās protestantu grupas savu dievkalpojumu veic saskaņā ar liturģisko kalendāru. Daži notikumi, kas ir daļa no šī kalendāra, ir "svētās dienas", piemēram, svinīgās dienas, kurās tiek godināts kāds notikums Jēzus vai svēto dzīvē, gavēņa laiks, piemēram, gavēnis, un citi notikumi, piemēram, memoriāli. Kristiešu grupas, kas neievēro liturģisko tradīciju, bieži vien ievēro dažus svētkus, piemēram, Ziemassvētkus, Lieldienas un Vasarsvētkus. Dažas baznīcas neizmanto liturģisko kalendāru.

Simboli

Šie ir daži simboli, ko var izmantot dažas konfesijas vai atsevišķas baznīcas:

• Alfa un Omega - grieķu burti Alfa un Omega ir grieķu alfabēta pirmais un pēdējais burts. Alfa un Omega ir atsauce uz Dievu, kurš Atklāsmes grāmatā sauc sevi par "Alfu un Omegu" (grieķu alfabēta pirmais un pēdējais burts).
• Chi - grieķu burts Chi ir pirmais burts vārdā "Kristus" (grieķu: Χριστός "Christos").
• Chi Rho - grieķu burti Chi un Rho ir pirmie divi burti, kas grieķu valodā apzīmē vārdu "Kristus": Christos. Parasti Rho (ρ) garais kāts iet augšup un lejup caur Chi (χ) krustu.
• Kristiešu krusts - krusts ir visizplatītākais kristietības simbols. Kristieši tic, ka viņu glābēju Jēzu Kristu krustā piesita romieši. Krusts ir svarīgs, jo Jēzus mira kā upuris par ticīgo grēkiem. Tas simbolizē Dieva mīlestību pret cilvēci.
• Krucifikss - krucifikss ir krusts, uz kura joprojām karājas Jēzus ķermenis. Tas ir populārāks simbols katoļu un pareizticīgo vidū. Tam ir tāda pati nozīme kā krustam.
• Balodis - Balodis ir putns un Svētā Gara simbols. Kad Jēzus tika kristīts, Svētais Gars nāca pie Viņa balodīša veidā un gulēja uz Viņa.

• Ichthys - grieķu valodā vārds ichthys /iktheews/ nozīmē "zivs" un veido akronīmu "Ίησοῦς Χριστός, Θεοῦ Υἱός, Σωτήρ", kas grieķu valodā nozīmē "Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs".
• Jērs - Jērs var simbolizēt pašu Jēzu, kas attēlots kā upuris par cilvēkiem.
• Gans - Gans ir arī paša Jēzus simbols, un tas ir izmantots jau senākajā kristīgajā mākslā. Bībelē Jēzus sevi dēvē par labo ganu, kas rūpējas par savām avīm.
• INRI - INRI ir akronīms latīņu valodā "Iēsus Nazarēnus, Rēx Iūdaeōrum", kas nozīmē "Jēzus Nazarietis, jūdu ķēniņš". Tas ir vēstījums, kas tika uzlikts uz krusta kā noziegums, par kuru viņš tika sodīts. Tagad kristieši to izmanto kā simbolu tam, ka Jēzus ir Mesija jeb visu ķēniņu ķēniņš.
• Trīs savstarpēji savienoti gredzeni - Trīs savstarpēji savienoti gredzeni ir Trīsvienības simbols. Katrs gredzens ir pilns aplis, kas simbolizē katru Trīsvienības personu. Taču katrs gredzens ir saslēgts ar pārējiem diviem gredzeniem, parādot, ka katru dievišķo personu nevar atdalīt no Trīsvienības.

"Ichthys" jeb "Jēzus zivs" tika izmantota dažu agrīno kristiešu vidū, un tā tiek izmantota arī mūsdienās.


Kristiešu krusts ir kristietības simbols


Euharistija


Piemineklis par godu tiesībām uz dievkalpojumiem, Vašingtona, Kolumbijas apgabals.

Vēsture

Kristietībai ir bijusi plaša vēsture no Jēzus un viņa apustuļu laikiem līdz mūsdienām. Kristietība aizsākās mūsu ēras 1. gadsimtā kā jūdu sekta, bet ātri izplatījās visā grieķu-romiešu pasaulē. Lai gan sākotnēji Romas impērijā tā tika vajāta, vēlāk tā kļuva par valsts reliģiju. Viduslaikos tā izplatījās Ziemeļeiropā un Krievijā. Izpētes laikmetā kristietība izplatījās visā pasaulē, un tagad tā ir lielākā reliģija pasaulē.

Reliģijā bija šķelšanās un teoloģiski strīdi, kā rezultātā izveidojās desmit galvenie atzari jeb grupējumi: Katolicisms, Austrumu pareizticība, Austrumu baznīca (nestoriānisms), Austrumu pareizticība (miafizītisms), luterānisms, reformētās baznīcas (kalvinisms), anglikānisms, anabaptisms, evaņģēlisms - pēdējās piecas bieži tiek apvienotas un apzīmētas kā protestantisms - un netrinitārisms.

Kristietības veidi

Cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, var izrādīt vai izdzīvot savu ticību dažādos veidos. Viņi var arī ticēt dažādām lietām. Vēstures gaitā desmit galvenās kristietības grupas jeb "konfesijas" ir bijušas (Austrumu) pareizticīgo baznīca, Austrumu baznīca (nestoriāņi), Austrumu pareizticīgo baznīca (miafizīti), katoļu, anglikāņu, luterāņu, reformātu, anabaptistu, evaņģēliskā un netrinitārā baznīca. Pēdējās sešas bieži vien tiek apvienotas kopā kā protestantu baznīcas, taču arī nontrinitāristu baznīcas biežāk tiek grupētas atsevišķi. Ne visi kristieši lieto šos nosaukumus. Daži uzskata, ka kristietība ir plašāka un ietver arī citus. Daži uzskata, ka kristietība ir mazāka un neietver visas šīs baznīcas.

Domstarpības

Dažas no šīm grupām nevarēja vienoties par noteiktiem jautājumiem attiecībā uz kristīgo mācību (tā saukto "doktrīnu") vai praksi. Pirmā šķelšanās notika 5. gadsimtā pēc Efezas baznīcas koncila. Koncils vienojās, ka nestoriānisms ir nepareizs. Austrumu asīriešu baznīca tam nepiekrita un atdalījās no pārējām. Strīds bija par Jēzus dabu. Vai Viņš būtu jāuzskata par Dievu un cilvēku vienā, apvienotā būtībā, vai arī par divām atsevišķām būtībām? Lielākā daļa bīskapu, sekojot pāvestam (Romas bīskapam), atteicās palikt sadraudzībā ar jebkuru bīskapu, kurš neteica "divas atsevišķas dabas". Par to diskutēja arī Halkedonas koncilā, apmēram 20 gadus vēlāk. Kristieši, kuri nepiekrita koncila lēmumam par ekskomunikāciju, kļuva par nehalkedoniešiem - pareizticīgajiem. Lielākās nehalcedoniešu baznīcas ir Ēģiptes koptu pareizticīgo baznīca, Etiopijas pareizticīgo baznīca, Armēnijas un dažas Libānas pareizticīgo baznīcas. Kopumā šīs baznīcas tiek dēvētas par Austrumu pareizticīgo baznīcām. Nesen notikušajās Romas katoļu pāvesta Jāņa Pāvila II un koptu ortodoksālā pāvesta Šenudas III diskusijās tika secināts, ka viņi tomēr tic daudzām vienām un tām pašām lietām, lai gan koptu baznīca neatzīst Romas pāvestu par savu vadītāju.

Trešais sadalījums notika 11. gadsimtā. To sauc par Lielo šķelšanos. Tās pamatā galvenokārt bija nepareizi no grieķu valodas latīņu valodā pārtulkotā ticības apliecība. Domstarpības saasinājās, jo abas kultūras bieži vien nesaprata viena otru. Arī daudzi krustneši no Rietumeiropas uzvedās slikti. Rietumeiropas kristiešus vadīja Romas bīskaps, pazīstams arī kā pāvests. Tos sauc par katoļu baznīcu. Lielākā daļa kristiešu Austrumeiropā, Krievijā, Tuvajos Austrumos un Dienvidāzijā, kā arī Āfrikas ziemeļaustrumos piederēja pareizticīgo, nestoriāņu un miafizītu kristietībai, ko vadīja citu pilsētu vai apgabalu bīskapi.

15. gadsimtā drukas izgudrošana atviegloja Bībeles lasīšanu un studēšanu. Tas lika daudziem domātājiem gadu gaitā atgriezties pie Bībeles idejām un atdalīties no katoļu baznīcas. Viņi sāka protestantu reformāciju. Nozīmīgākie protestantu līderi bija Jans Huss, Mārtiņš Luters un Jānis Kalvins. Vēlāk dažas no šīm grupām savā starpā nesaskaņojās, tāpēc šīs konfesijas atkal sadalījās mazākās grupās. Mūsdienās lielākās protestantu konfesijas ir evaņģēliskā, luteriskā un reformētā kristietība. Anglijā līdzīgs protests pret pāvestu, vispirms politisks un vēlāk reliģisks, noveda pie Anglijas baznīcas, kurai ir bīskapi un kura oficiāli sevi dēvē par reformēto katoļu baznīcu, bet bieži tiek dēvēta par protestantu. Anglikāņu baznīcu kopienā ietilpst vairākas baznīcas, kuras sauc par "episkopālām" vai "episkopālām", jo tām ir bīskapi. Dažās anglikāņu baznīcās dievkalpojumu stils ir tuvāks protestantu dievkalpojumiem, citās dievkalpojumi vairāk līdzinās katoļu dievkalpojumiem, taču neviena no tām nepieņem pāvestu vai nav viņa pieņemta. Anabaptisti arī radās domstarpību rezultātā ar luterāņu un reformātu protestantiem tā dēvētās Radikālās reformācijas laikā. Evaņģēliskās baznīcas radās kā reakcija uz, viņuprāt, nepieciešamajām reformām valdošajā protestantismā. Par to liecina nonkonformistu kustību rašanās pret anglikāņu baznīcu Lielbritānijā un atdzimšanas kustību laikā, īpaši izceļot vairākas Lielās atmodas Lielbritānijā un Ziemeļamerikā. Starp konfesijām, kas radās vai strauji attīstījās šo evaņģēlisko reformu, atjaunošanās un atmodas kustību rezultātā, ir kvakeri, baptisti, moravieši, metodisti, Atjaunošanas kustība (Stouns-Kampbels), adventisti, Svētības kustība, Vasarsvētki, Fundamentālisma kustība, harizmātiskā kustība, mesiāniskais jūdaisms un citas, tostarp daudzas neatkarīgas un bezkonfesionālas baznīcas. Kopumā dažas protestantu konfesijas, īpaši anabaptisma un evaņģēlisma ietvaros, atšķiras no katoļu, pareizticīgo, nestoriāņu un miafizītu baznīcām ar to, ka tās ir atteikušās no dažiem tradicionālajiem sakramentiem, tām nav ordinētas priesterības un nav tādas pat mīlestības pret Mariju, Jēzus māti, kāda ir katoļu un Austrumu baznīcām.

• Grupām ir dažādi priekšstati par Dieva būtību.
• Grupām ir dažādi priekšstati par Svētā Gara būtību un darbību ticīgā dzīvē.
• Pāvests ir visu katoļu līderis. Citās baznīcās ir pāvestam līdzīgi vadītāji. Piemēram, Austrumu pareizticīgo baznīcā tos sauc par patriarhiem. Vēl citas grupas ļauj katrai baznīcai lemt par dažādām lietām.
• Daži kristieši saka, ka sievietes nedrīkst kļūt par priesterēm vai mācītājām.
• Daži kristieši saka, ka precēti cilvēki nedrīkst kļūt par priesteriem.
• Daži kristieši saka, ka priesteri var piedot grēkus, dodot Dieva piedošanu, citi saka, ka to var darīt tikai Dievs.
• Mūsdienās, pieaugot ateismam un zinātniski apšaubot tradicionālo kristiešu radīšanas stāstu, daži tic "jaunzemju radīšanas idejai" jeb burtiskai Bībeles pirmo nodaļu interpretācijai, bet citi apgalvo, ka šīs Bībeles daļas nav burtiski patiesas, bet gan vairāk līdzinās dzejai.
• Lielākā daļa kristiešu dievkalpojumus svin svētdienā, bet daži uzskata, ka sestdiena ir īstais "sabats", un to vajadzētu ievērot.
• Daži kristieši uzskata, ka kristībai ir jānolaižas pilnībā zem ūdens, bet citi liek nedaudz ūdens uz galvas.
• Dažas kristiešu grupas kristī zīdaiņus, bet baptisti kristī tikai tos cilvēkus, kuri paši ir izvēlējušies sekot Jēzum.

Attēlu komplekts vairākiem slaveniem kristiešiem no dažādām jomām

Demogrāfiskie dati

Tiek lēsts, ka kristiešu skaits ir aptuveni 2,2 miljardi, un kristietība ir pasaulē lielākā reliģija, kas iedalīta aptuveni 34 000 dažādu konfesiju. Pēdējo simts gadu laikā kristiešu īpatsvars pasaules iedzīvotāju vidū ir bijis aptuveni 33 %. Tā rezultātā kristietība ir izplatījusies visā pasaulē, galvenokārt Eiropā un Ziemeļamerikā. Tā joprojām ir galvenā reliģija Eiropā, Amerikā, Filipīnās un Āfrikas dienvidos. Tomēr dažos reģionos tā kļūst arvien mazāka, daži no tiem ir: Okeānija (Austrālija un Jaunzēlande), Ziemeļeiropa (ar Lielbritāniju, Skandināviju un citām vietām), Francija, Vācija, Kanādas provinces Ontario, Britu Kolumbija un Kvebeka, ASV rietumu un ziemeļu daļa, kā arī daļa Āzijas (īpaši Tuvie Austrumi, Dienvidkoreja, Taivāna un Makao).

Lielākajā daļā attīstīto pasaules valstu pēdējās desmitgadēs ir samazinājies to cilvēku skaits, kuri apmeklē baznīcu un apgalvo, ka ir kristieši. Daži uzskata, ka tas notiek tikai tāpēc, ka daudzi vairs neizmanto regulāru dalību, piemēram, baznīcās, bet citi uzskata, ka tas notiek tāpēc, ka cilvēki, iespējams, domā, ka reliģija vairs nav svarīga.

Ekumenisms

Lielākā daļa baznīcu jau ilgu laiku ir parādījušas, ka vēlas būt iecietīgas pret citām ticības sistēmām, un 20. gadsimtā kristīgais ekumenisms (dažādu konfesiju kristiešu apvienošanās) attīstījās divos virzienos. Viens veids bija ciešāka sadarbība starp grupām, piemēram, 1910. gadā tika organizēta protestantu Edinburgas Misionāru konference, 1948. gadā Pasaules Baznīcu padomes Taisnīguma, miera un radīšanas komisija, ko sāka veidot protestantu un pareizticīgo baznīcas, un līdzīgas nacionālās padomes, piemēram, Austrālijas Nacionālā baznīcu padome ar Romas katoļiem.

Otrs veids bija savienību veidošana, lai dažādas baznīcas varētu apvienoties. Kongregacionālistu, metodistu un prezbiteriāņu baznīcas apvienojās 1925. gadā, lai izveidotu Kanādas Apvienoto baznīcu, un 1977. gadā, lai izveidotu Apvienoto baznīcu Austrālijā. Dienvidindijas baznīca tika izveidota 1947. gadā, apvienojoties anglikāņu, metodistu, kongregationalistu, prezbiterāņu un reformātu baznīcām. Arī citas šādas apvienības gadu gaitā ir veidojušas dažādas kristiešu grupas.

Saistītās lapas

• Christian
• Katoļticība
• Reliģijas brīvība
• Jūdaisms
• Islāms