Filioque klauzula: Nīkajas ticības nozīme un austrumu–rietumu strīds

Filioque klauzula ir Nīkajas ticības apliecības daļa, par kuru ne visi kristieši ir vienisprātis. Filioque ir latīņu valodā un burtiski nozīmē “un no Dēla”. Kontekstā (Nīkajas–Konstantinopoles ticības apliecības) tas attiecas uz vārdu pievienošanu formulai par Svēto Garu — proti, apgalvojumu, ka Svētais Gars “izplūst no Tēva un no Dēla”. Galvenās iesaistītās puses šajā jautājumā ir Romas katoļu baznīca un Austrumu pareizticīgo baznīca. Austrumu pareizticīgo baznīca šo izmaiņu noraida, savukārt katoļu baznīca un daudzās Rietumu kristīgajās kopienās (tai skaitā plašākā daļa protestantu un daļa anglikāņu baznīcas) to pieņem.

Kas tieši tika pievienots — latīņu teksts un tulkojums

Teksts latīņu valodā ir sniegts turpmāk; izmaiņas (t.i., vārds Filioque) ir izceltas. Šī frāze tika pievienota katoļu versijai:

Et in Spiritum Sanctum, Dominum et vivificantem, qui ex Patre Filioque procedit, qui cum Patre et Filio simul adoratur et conglorificatur, qui locutus est per prophetas.

To parasti tulko angļu valodā kā: “And in the Holy Spirit, the Lord and giver of life, who proceeds from the Father and the Son, who together with the Father and the Son is worshipped and glorified, who spoke by the prophets.”

Vēsture — kā un kad parādījās pievienojums

Pirmie pierādījumi par vārda filioque lietošanu Rietumos parādās jau 6. gadsimtā, un viens no agrīnajiem oficiāliem piemēriem ir Trešais Toledas koncils (589), kur šis formulējums tika izmantots cīņā pret arianismu. Pakāpeniski frāze izplatījās Rietumu liturģiskajā praksē, un ar laiku kļuva par standartu Romas rita ticības formulējumā. Tomēr Austrumos palika sākotnējā formula, kas runā par Svētā Gara “izplūšanu no Tēva” (grieķu tekstā: ekporeusis).

Teoloģiskā būtība un Austrumu–Rietumu strīdā balstītie argumenti

Strīds nav tikai par vārda pievienošanu kā tādu, bet par dziļāku teoloģisku un terminoloģisku jautājumu: kam ir jāpiešķir primārais avots (arche) Trīsvienībā. Austrumu teologi uzsver, ka Bībelē un grieķu trinitārās tradīcijas izpratnē Svētais Gars “izplūst” (ekporeuetai) no Tēva kā vienīgā svētās izcelsmes principa. Tāpēc jebkuras papildināšanas bez vispārīgas vienošanās tiek uzskatīta par neatļautu un teoloģiski maldinošu.

Rietumu teoloģijā vārds “processio” (no kā cēlies filioque sapratne) tiek lietots plašāk, un daudzi rietumu teologi apgalvo, ka Svētais Gars izplūst no Tēva, taču viņa izplūšanā piedalās arī Dēls pēc dievišķās būtības un darbības. Rietumos to bieži skaidro kā divu aspektu vai divu terminoloģiju lietošanu — grieķu “ekporeusis” un latīņu “processio” nav pilnīgi identiski vārdi, un daļēji strīds ir arī par valodas un sistemātikas niansēm.

Prakse un baznīcu nostāja mūsdienās

• Romas katoļu baznīca tradicionāli lieto ticības tekstu ar Filioque un aizstāv tā teoloģisko pamatotību.
• Austrumu pareizticīgās baznīcas turas pie sākotnējās teksta formas bez filioque, uzsverot Tēva vienīgo principu Trīsvienībā.
• Daudzas protestantu draudzes Rietumos pieņēmušas filioque formulējumu, lai gan teoloģiskās izskaidrošanas un nozīmes interpretācijas var atšķirties starp konfesijām.
• Daļa anglikāņu tradīciju to lieto, bet anglikāņu kopumā pastāv vairākas pozīcijas un diskusijas par to, kādā mērā filioque ir nepieciešams vai ekumeniski pieņemams.
• Daudzām Austrumu katoļu baznīcām liturģiskā prakse ir tuvāka austrumu tradīcijai — tās bieži lieto ticības tekstu bez filioque, kaut arī teoloģiski atzīst Romas galvenās mācības. Tātad praksē tas var atšķirties no Romas rita tradicionālās lietošanas.

Ekumēniskais dialogs un pašreizējā situācija

Filioque ir viens no galvenajiem strīda punktiem, kas veicināja Austrumu un Rietumu baznīcu attiecību pasliktināšanos un 1054. gada Lielo šķelšanos. Tomēr kopš 20. gadsimta vidus ir bijuši nopietni ekumēniski centieni un teoloģiskas sarunas. Starp Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo teologiem notikušas diskusijas, kuru rezultātā konstatēta, ka daudzas agrākas atšķirības veidojušās no valodas, terminoloģijas un vēsturiskām apkārtējām situācijām, nevis pilnīgas mācības pretrunas.

Daži starptautiski saprātīgi pieejamie dokumenti un dialogs (piem., starptautiskās teologu komisijas sarunas) ir atzinušas vajadzību saprast, ko katra puse domā, lietojot tādus terminus kā “processio” un “ekporeusis”, un ir bijuši priekšlikumi, kā lietot ticības tekstu ekumeniskā kontekstā, nesabojājot katras tradīcijas teoloģisko integritāti. Tomēr pilnīga vienošanās par filioque jautājumu nav panākta, un tas joprojām ir svarīgs jautājums ekumēniskajās sarunās.

Svarīgākie secinājumi

• Filioque ir gan teoloģisks, gan kirhioloģisks (baznīcas kārtības) jautājums: Austrumos svarīga ir ne tikai mācība, bet arī princips, ka ticības tekstu izmaiņas jāveic kopā un ekumeniski.
• Mūsdienu dialogs ir samazinājis dažu agrāko pārpratumu nozīmīgumu, taču atšķirības terminoloģijā un teoloģiskajā izpratnē saglabājas.
• Ticības teksta formulējums (ar vai bez filioque) joprojām atspoguļo dziļākas tradīcijas un liturģiskās prakses, tāpēc jautājums prasa gan teoloģisku, gan ekumēnisku taktiskumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Filioque klauzula?

Q: Ko nozīmē "Filioque" Nīkajas ticības apliecības kontekstā?

J: Kādas ir divas galvenās puses, kas iesaistītas debatēs par Filioque klauzulu?

J: Vai Austrumu pareizticīgo baznīca pieņem vai noraida Filioque klauzulu?

Jautājums: Kuras citas kristīgās baznīcas pieņem Filioque klauzulu?

Jautājums: Kāds ir Nīkajas ticības apliecības teksts latīņu valodā ar iekļautu Filioque klauzulu?

Vai visām Austrumu katoļu baznīcām ir tāda pati Nīkajas ticības apliecības versija kā Austrumu pareizticīgo baznīcām?

Meklēt pēc burta