Kalvinisms — Jāņa Kalvina reformētā protestantisma doktrīna un vēsture

Kalvinisms pieder pie reformētās protestantisma tradīcijas. Šī tradīcija aizsākās Jāņa Kalvina un citu teologu laikā.

Nozīmīgi Eiropas kalvinisti ir: Mārtiņš Bukers, Heinrihs Bullingers, Pēteris Mārtiņš Vermiglijs un Huldrihs Cvinglijs, bet no Anglijas - reformatori Tomass Krenmers un Džons Dževels. Tā kā Jānim Kalvinam bija liela ietekme un nozīmīga loma konfesionālajās un baznīcas debatēs visā 17. gadsimtā, šo tradīciju parasti sāka dēvēt par kalvinismu.

Mūsdienās ar šo terminu apzīmē arī reformēto baznīcu, kuru agrīnais līderis bija Kalvins, doktrīnas un praksi, un šī sistēma, iespējams, ir vislabāk pazīstama ar savām doktrīnām par predestināciju un pilnīgu samaitātību.

Pamatdoktrīnas un teoloģiskās iezīmes

Kalvinisms uzsver Dieva suverenitāti pār visu radību, cilvēka pilnīgu atkarību no Dieva žēlastības un Svēto Rakstu autoritāti. Galvenās mācības, kuras tradicionāli saista ar kalvinismu, var īsi aprakstīt šādi:

• Pilnīga cilvēka samaitātība — cilvēks pēc grēka krišanas ir morāli un garīgi ierobežots, nespēj glābt sevi bez Dieva iejaukšanās.
• Dieva suverenitāte un izredzēšana (predestinācija) — Dievs vispirms pēc sava prāta izvēlas glābt tādus, kuri tiks dāvāti ticībā; šī mācība bija un joprojām ir kalvinisma centrālais strīda punkts ar citām kristīgajām tradīcijām.
• Kristus atpirkšana — debates par to, vai Kristus nāve bija paredzēta visiem vai tikai izredzētajiem, kalvinisma tradīcijā bieži tiek saprotama kā efektīva izredzēto glābšanai.
• Žēlastība, kas neatsakās — īstenā svētuma noturība: tie, kurus Dievs patiesi ir izredzējis, paliks uzticīgi līdz galam.
• Vara loma atbildībā — cilvēka griba un Dieva iepriekšējā griba tiek skatīta tā, ka Dieva žēlastība patiesībā pārvērš gribu un spēju ticēt.

Šīs idejas 17.–18. gadsimtā tika formulētas arī kā pretreakcija uz Arminiānisma izaicinājumiem, piemēram, Dortas sinodē, kur tika noformulēti Kalvina mācības aspekti (plaši pazīstami kā "pieci punkti" Rietumu diskursā).

Institūcija un prakse

Jānis Kalvins rakstīja savu galveno darbu — Institūcijas (Institutio), kas systematizēja teoloģiju un ētiku. Viņa darbība Ženēvā 16. gadsimta vidū izveidoja gan teoloģisku skolu, gan stingru baznīcas disciplīnas sistēmu (consistory), kas ietekmēja baznīcu organizāciju citur Eiropā. Kalvins aizstāvēja sakramentu ierobežotu skaitu — kristības un Vakarēdienu — un Vakarēdiena izpratni kā garīgu Kristus klātbūtni, nevis katoļu transsubstanciāciju.

Baznīcas pārvaldība un sabiedriskā ietekme

Kalvinisms attīstīja presbiterānu vai konsistorijas principu baznīcas pārvaldē, kur svarīgu lomu spēlē vietējās un reģionālās draudžu sapulces un kalpotāji. Šī organizatoriskā struktūra kļuva par modeļu Skotijā (Jānis Noks), Nīderlandē, Ungārijā un citviet. Kalvinistu uzsvars uz izglītību, morāles disciplīnu un sabiedrisko dzīvi ietekmēja arī politiku, skolu sistēmas un pilsētvides kultūru daudzās valstīs.

Vēsture un izplatība

Kalvinisma idejas izplatījās plaši: Skotijā (Jānis Noks), Francijas hugenoti, Nīderlandē (kur kalvinisms bija valsts reliģijas ietekmējošs spēks), Ungārijā un Transilvānijā, kā arī Anglijas un Amerikas puritāņu kustībās. 17. gadsimtā kalvinisms bija centrālais faktors konfesionālajos strīdos, ietekmējot teoloģiju un politiku visā Eiropā. Synods of Dort (1618–1619) bija nozīmīgs brīdis, kurā tika nosauktas un aizstāvētas kalviniskās pozīcijas pret Arminiānisma izaicinājumu.

Mūsdienu attīstības un strāvojumi

Kalvinisms mūsdienās nav vienveidīgs. Pastāv tradicionālās reformētās un presbiterāņu baznīcas, bet arī vērojamas modernākas vai "neo‑kalvinistiskas" kustības (piem., Abraham Kuyper domas Nīderlandē) un konservatīvāka, evanģēliska kalvinisma atdzimšana 20.–21. gs., kas akcentē misijas un teoloģisko konzistenci. Kalvinisma ietekme ir redzama arī universitātēs, misiju darbā un dažkārt tiek sasaistīta ar sociālās un ekonomiskās ētikas pētījumiem.

Kritika un diskusijas

Kalvinismu kritizē par pārāk lielu uzsvaru uz Dieva iepriekšējo izvēli un par iespējamu determinisma sajūtu cilvēka atbildībā. Pretinieki apgalvo, ka tā var ierobežot brīvās gribas lomu un atņemēt cilvēkam iniciatīvu meklēt Dievu. Kalvinisti atbild, ka viņu mācība nekādā veidā neatceļ morālo atbildību un ka Dieva suverenitāte un cilvēka atbildība pastāv līdzās noslēpumā, kuru pilnībā izprast cilvēks nevar.

Kalvinisma tradīcija ir dziļi ietekmējusi gan religiozo, gan kultūras dzīvi daudzās valstīs, un tā turpina būt svarīga teoloģiskām debatēm un kristīgai praksei arī mūsdienās.

Meklēt pēc burta