Reformātu baznīcas
Reformātu baznīcas ir kristīgo protestantu konfesiju grupa, kuras vēsturiski saista doktrīna, kas ir identiska vai līdzīga kalvinismam. Tā attīstījās Huldriha Cvinglija un Jāņa Kalvina vadītajā Šveices reformācijā, bet drīz pēc tam parādījās tautās visā Rietumeiropā. Katrā valstī, kurā sākotnēji radās reformātu kustība, bija sava baznīcas pārvalde. Vairākas no šīm vietējām baznīcām ir izaugušas līdz pasaules mēroga konfesijām, un lielākā daļa no tām ir piedzīvojušas šķelšanos vairākās konfesijās.
Vēsture
Pirmās reformātu baznīcas Eiropā tika dibinātas 1500. gadā, sākoties protestantu reformācijai.
Doktrīnas forma
Reformācijas doktrīna ir izteikta dažādos tekstos]. Dažus no tiem izmanto daudzas konfesijas. Dažādas konfesijas izmanto dažādas konfesijas, parasti pamatojoties uz vēsturiskiem iemesliem. Dažas no joprojām plaši lietotajām konfesijām ir šādas (norādot to uzrakstīšanas gadu):
- Franču konfesija (1559),
- Skotijas Konfesija (1560),
- Trīs vienotības formas
- Heidelbergas katehisms (1563),
- Beļģijas konfesija (1566),
- Dordrehtas kanoni (1619),
- Otrā helvētu konfesija (1566)
- Vestminsteras standarti
- Vestminsteras ticības apliecība (1646)
- Vestminsteres īsākais katehisms (1649)
- Vestminsteras Lielākais katehisms (1649)
- Baptistu
- Londonas baptistu ticības apliecība (1689)
Pārvaldības forma
Reformātu baznīcām ir divas galvenās baznīcas pārvaldes formas:
- Presbiterāņu politika jeb sinodālā valdība - ordinētu amatpersonu asambleju pārvaldība.
- kongregationalistu politika, piemēram, kongregationalistu baznīcas
