Konfesija: ko nozīmē denominācija kristietībā?

Uzzini, kas ir konfesija (denominācija) kristietībā: vēsture, galvenās grupas, atšķirības un ietekme uz ticību — skaidri, īsi un saprotami.

Vārds "konfesija" parasti tiek lietots, lai apzīmētu lielu kristiešu grupu, kas izmanto kopīgu nosaukumu, organizatorisku saikni un kam ir līdzīgi vai vienādi ticības uzskati un prakse. Kristietība laika gaitā sadalījusies vairākās lielākās tradīcijās un vēl daudzās mazākās grupās — daļēji tāpēc, ka atsevišķi ticības uzskati, liturģija vai baznīcas pārvaldība izraisīja atšķirīgu izpratni un, galu galā, šķelšanos. Šīs atsevišķās vienības, kurām ir savs nosaukums un savs organizatoriskais vai doktrinārais kods, bieži tiek sauktas par denominācijām — vārds tiešā tulkojumā nozīmē "ar savu nosaukumu".

Ko ietver konfesija — galvenie elementi

• Doktrīna: kopīgas ticības apliecības, mācības par Dievu, Kristu, sakramentiem un glābšanu.
• Litūrgija un prakse: kā notiek dievkalpojumi, sakramentu svinēšana, garīgā dzīve (piem., lūgšanu formas, svētku kalendārs).
• Organizācija: baznīcas pārvaldības veids (episkopāla, prezbiteriāla, kongregacionāla u.c.) un institucionālā struktūra.
• Vēsturiskā identitāte: saknes konkrētā reformā, koncilā vai reģionālā attīstībā (piem., reformācija, rietumu/ austrumu tradīcijas).

Galvenās kristīgās tradīcijas (piemēri)

Kristietības liels ģints daudzveidības dēļ nav universāli vienisprātis par precīzu "galveno grupu" skaitu, taču par lielākajām tradīcijām parasti uzskata:

• Romas katoļu baznīca — ar centrālo autoritāti (pāvestu) un bagātu tradīciju.
• Austrumu pareizticīgā baznīca — sinodāla struktūra, liela liturģiskā tradīcija.
• Orientālās ortodoksālās baznīcas — historiskas austrumu tradīcijas, kas atšķiras no Austrumu pareizticīgās vairākos teoloģiskos punktos.
• Anglikāņi — starpniekpozīcija starp Rietumu liturģiju un reformācijas principiem, ar dažādām strāvojumu variācijām.
• Protestantu tradīcijas — ietver luterāņus, reformātus (kalvinistus), baptistus, metodistus, pentekostāļus, adventistus u.c. Šīs grupas bieži atšķiras par sakramentu skaitu, baznīcas valdījumu un izpratni par glābšanu.
• Restaurācijas un neatkarīgās kustības — piemēram, dažas pēckoncila kustības vai jaunas reliģiskas kopienas, kas mēģina atjaunot agrīno baznīcu vai piedāvā jaunu doktrinālu izpratni.

Kāpēc rodas jaunas konfesijas?

• Teoloģiskas atšķirības: dažādas interpretācijas par Svētajiem Rakstiem, sakramentiem vai Kristoloģiju.
• Autoritātes jautājumi: kurš var interpretēt Bībeli, kāda ir tradīcijas un institūciju loma (piem., pāvesta vai sinodes autoritāte).
• Liturģijas un prakses atšķirības: dievkalpojumu formas, valoda, rituāli.
• Politiskie un kulturālie faktori: nacionālisms, valsts iejaukšanās vai sabiedriskās pārmaiņas var sekmēt šķelšanos.
• Personības un vadība: konflikti starp vadītājiem vai harismātisku līderu izraisītas kustības.

Vēsturiskie piemēri: 1054. gada Lielā šķelšanās (Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo attiecības) un 16. gadsimta Reformācija, kas izveidoja plašu protestantu denomināciju klāstu.

Galvenās atšķirības starp konfesijām praksē

• Sakramentu skaits un nozīme: dažas baznīcas atzīst divus sakramentus (Kristītavas un Vakarēdiens), citas — septiņus.
• Bībele un tradīcija: vai autoritāte ir vienīgi Bībele (sola scriptura) vai arī Bībele kopā ar baznīcas tradīciju.
• Baznīcas pārvaldība: episkopāts (bīskapi), prezbiteriāts (amatpersonu padome), kongregacionālisms (vietējā draudze autonomāka).
• Litūģijas līmenis: no formālām, ceremoniałām garīgajām praksēm līdz vienkāršākiem, brīvākiem dievkalpojumiem.

Konfesija mūsdienu pasaulē

Mūsdienās daudzas denominācijas sadarbojas ekumeniskos projektos — kopīgas sociālas iniciatīvas, dialogs par teoloģiskajiem jautājumiem un kopīgas lūgšanas. Vienlaikus pasaulē parādās jaunas kustības un neatkarīgas draudzes, it īpaši pentekostālisms un evanģēliskie virzieni, kas pēdējās desmitgadēs aug strauji dažos reģionos.

Kā izvēlēties konfesiju vai draudzi

• Pārliecinieties, vai doktrīna atbilst jūsu ticības izpratnei.
• Izvērtējiet dievkalpojuma stilu — vai tas atbilst jūsu garīgajām vajadzībām.
• Pievērsiet uzmanību kopienai: vai draudze sniedz atbalstu, iespējas iesaistei un garīgu aprūpi.
• Pārrunājiet ar mācītāju/priekšnieku — uzziniet par katehēzi, sakramentu praksi un misijas darbību.

Konfesija vs. sekta

Denominācija (konfesija) parasti ir plašāka, sabiedriski atzīta un strukturēta reliģiska grupa ar ilgāku vēsturi un institucionālajām saistībām. Savukārt vārds sekte bieži tiek lietots ar negatīvu pieskaņu, apzīmējot nelielas, izolētas grupas, kas var praktizēt stingras kontroli vai radikālas doktrīnas. Tomēr šie termini var būt jutīgi un kontekstuāli, tāpēc ir svarīgi atturēties no automātiska nosodījuma un izvērtēt katru gadījumu atsevišķi.

Ja vēlaties padziļināt zināšanas par konkrētu konfesiju vai uzzināt par konkrētu draudzi Latvijā, varu sagatavot īsu pārskatu par tās vēsturi, ticības pamatprincipiem un praksi.

Nominācijas

Kristietība visā pasaulē ir sadalīta desmit lielākajās Baznīcu grupās:

• Romas katoļi
• Austrumu pareizticīgie
• Austrumu pareizticīgie (miafizīti)
• Austrumu baznīca (Nestoriāņu baznīca)
• Anglikāņu
• Luterāņu
• Reformēts
• Anabaptisti
• Evaņģēliskā
• Nontrinitārais

Katram no šiem desmit ir svarīgas apakšnodaļas. Ir arī citas (mazākas) grupas, kas šeit nav minētas.

Evaņģēliskie un netrinitārie kristietības atzari ir daudz vairāk sašķelti nekā citi. Katru atsevišķu evaņģēlisko baznīcu bieži sauc par "denomināciju". Romas Katoļu baznīca raugās uz vienu zemes vadītāju - pāvestu, un tai ir līdzīgi uzskati visā pasaulē, savukārt vairākas protestantu konfesijas neskatās uz vienu vadītāju, un dažkārt to uzskati ir ļoti atšķirīgi viens no otra.

Daudzas kristiešu konfesijas uzskata sevi par daļu no pasaules Baznīcas, kurā ietilpst arī citas konfesijas. Dažas konfesijas, piemēram, Romas katoļu un pareizticīgo baznīcas un dažas protestantu baznīcas, uzskata, ka tās ir vienīgā patiesā kristīgā baznīca.

Dažām konfesijām ir tādi uzskati, kuriem gandrīz visas pārējās konfesijas ļoti asi nepiekristu. Citas baznīcas šos uzskatus sauc par "ķecerību".

Pastāvēja dažas kustības, kuras agrīnā baznīca uzskatīja par herēzēm un kuras mūsdienās nepastāv un parasti netiek dēvētas par konfesijām. Kā piemēru var minēt gnostiķus (kuri ticēja ezotēriskam duālismam), ebionītus (kuri godināja Kristus asinsradiniekus) un ariāņus. Tomēr vislielākās šķelšanās kristietībā mūsdienās ir starp Austrumu pareizticību, Romas katolicismu un dažādām konfesijām, kas izveidojās protestantu reformācijas laikā un pēc tās. Arī protestantismā un pareizticībā pastāv dažādas vienotības un šķelšanās pakāpes.

Salīdzinājumi starp konfesijām ir jāveic piesardzīgi. Piemēram, dažas draudzes ir daļa no lielākas baznīcas organizācijas vai diecēzes, savukārt citās grupās katra draudze ir neatkarīga organizācija. Šo jautājumu vēl vairāk sarežģī tas, ka pastāv kopīgu draudžu grupas, kurām ir kopīgs mantojums un kuras oficiāli nav konfesionālas un kurām nav centralizētas iestādes vai uzskaites, bet kuras nepiederošās personas identificē kā konfesijas. Tāpēc šādu draudžu izpēte denomināciju izpratnē ir sarežģītāka.

Problemātiski ir arī skaitliskie salīdzinājumi. Dažās grupās tiek skaitīti pieaugušie ticīgie un kristītie ticīgo bērni, savukārt citās grupās tiek skaitīti tikai pieaugušie kristītie ticīgie. Citas grupas var skaitīt locekļus, pamatojoties uz tiem pieaugušajiem ticīgajiem, kuri ir oficiāli pievienojušies draudzei. Turklāt var pastāvēt politiski motīvi, kuru dēļ konkrētas grupas aizstāvji vai pretinieki ar propagandas vai klajas maldināšanas palīdzību palielina vai samazina biedru skaitu.

Protestantisma galvenie atzari un kustības


Galvenās kristietības šķelšanās.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir kristīgā konfesija?

Q: Cik galvenajās grupās ir iedalīta kristietība?

J: Kāpēc kristietībā notika šķelšanās?

J: Kā kristietībā sauc mazākas grupas?

J: Ko nozīmē vārds "konfesija"?

J: Kas dibināja agrīno kristietību?

J: Kas ir kopīgs kristietības konfesijām?

Meklēt pēc burta