Duālisms
Duālisms ir ideja vai teorija, ka kaut kas (objekts, ideja vai visa pasaule) ir sadalīts divās daļās. Šīs daļas ir atdalītas viena no otras, un lietu nevar sadalīt nekādā citā veidā. Ideju vai teoriju, ka kaut ko nevar sadalīt daļās, sauc par monismu. Ideju, ka kaut ko var sadalīt daudzās daļās, sauc par plurālismu.
Filozofijā ir daudz duālisma veidu.
- Prāta filozofijā duālisms nozīmē, ka prāts un ķermenis ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Nekas, kas ir daļa no ķermeņa, nevar būt daļa no prāta, un nekas, kas ir daļa no prāta, nevar būt daļa no ķermeņa. Cilvēkiem šāds duālisms patīk, jo viņi uzskata, ka prāts ir pārāk svarīgs vai pārāk dīvains, lai būtu ķermeņa daļa. Pretēja ideja ir tāda, ka prāts un ķermenis ir viena un tā pati lieta vai ka prāts ir tikai cits vārds, kas apzīmē smadzenes. (Sk. arī RenēDekarts)
- Epistemoloģijā duālisms nozīmē, ka starp cilvēku un apkārtējo pasauli pastāv barjera. Šī barjera sadala pasauli divās daļās - "es" un "pasaule". Katrs cilvēks var redzēt, dzirdēt, sajust garšu, smaržu un pieskarties pasaulei, bet nevar to tieši iepazīt. Piemēram, cilvēks nevar zināt, ka lietas sastāv no daudziem atomiem. Tas nozīmē, ka pasaulē var notikt kaut kas tāds, par ko mēs nezinām, jo nevaram to redzēt, dzirdēt, izjust garšu, smaržu vai pieskarties. Nedualisma ideja ir tāda, ka cilvēks ir tikai vēl viena pasaules daļa un ka nav nekādu šķēršļu. Piemēram, var teikt, ka, ja kāds kaut ko neredz, nedzird, negaršo, nejūt garšu, nejūt pieskārienu vai smaržu, tad tas viņu neietekmē.
Duālisms ir arī veselā saprāta ideja. Piemēram, tas ir duālisma paveids, ja apgalvo, ka kāda lieta ir karsta vai auksta, laba vai slikta, mana vai kāda cita, neņemot vērā iespējamos starpstāvokļus.
Renē Dekarts duālismu raksturoja šādi: Jūtas uztver stimulus, kas pēc tam nonāk smadzeņu epifīzē. No turienes tie iedarbojas uz prātu
Ditheisms
Teoloģijā duālisms var apzīmēt arī duoteismu, bitheismu vai ditheismu. Tā ir doktrīna vai ticība, ka pastāv divas neatkarīgas dievišķas būtnes vai mūžīgie principi, no kuriem viens ir labs, bet otrs - ļauns. Diteisma piemēri ir zoroastrisms, vikka un marksisms. Lai gan Bībelē ir pieminēts sātans, tas nav diteisms, jo viņš nav līdzvērtīgs Dievam, bet gan tikai eņģelis. (Skat. Jūdas vēstules 6. pantu). Diteisms nav tas pats, kas duālisms, taču tie ir līdzīgi. Diteisms nozīmē (vismaz) divus dievus, savukārt morālais duālisms nenozīmē nekādu -teismu (ticību kādam dievam).
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir duālisms?
A: Duālisms ir ideja vai teorija, ka kaut kas (objekts, ideja vai visa pasaule) ir sadalīts divās daļās. Šīs daļas ir atdalītas viena no otras, un tās nevar sadalīt nekādā citā veidā.
J: Kas ir monisms?
A: Monisms ir ideja vai teorija, ka kaut ko nevar sadalīt daļās.
J: Kas ir plurālisms?
A: Plurālisms ir ideja, ka kaut ko var sadalīt daudzās daļās.
J: Kā duālisms ir saistīts ar prāta filozofiju?
A: Prāta filozofijā duālisms nozīmē, ka prāts un ķermenis ir divas ļoti atšķirīgas lietas; neviena ķermeņa daļa nevar būt daļa no prāta un otrādi. Cilvēkiem šāds duālisms patīk, jo viņi uzskata, ka prāts ir pārāk svarīgs vai pārāk dīvains, lai būtu ķermeņa daļa.
J: Kā duālisms ir saistīts ar epistemoloģiju?
A: Epistemoloģijā duālisms nozīmē, ka pastāv barjera starp cilvēku un apkārtējo vidi; šī barjera sadala realitāti "manī" un "pasaulē". Katrs cilvēks var redzēt, dzirdēt, sajust garšu, smaržu un pieskarties apkārtējai videi, bet nevar to tieši iepazīt.
J: Ko nedualistiskā domāšana liecina par mūsu attiecībām ar apkārtējo vidi?
A: Nedualistiskā domāšana liecina, ka cilvēks ir tikai vēl viena savas vides daļa un starp tām nav barjeras; ja kāds kaut ko neredz, nedzird, negaršo, nejūt garšu, nepieskaras vai nejūt smaržu, tad tas viņu neietekmē.
J: Kā mēs varētu izmantot duālistisko domāšanu ikdienas dzīvē?
A.: Mēs varam izmantot duālistisko domāšanu ikdienā, sakot, piemēram, "šī lieta ir vai nu karsta, vai auksta", "šī lieta ir vai nu laba, vai slikta" utt., nepieļaujot iespējamos starpstāvokļus.
