Duālisms — definīcija un nozīme: prāts, ķermenis un epistemoloģija

Duālisms ir ideja vai teorija, ka kaut kas (objekts, ideja vai visa pasaule) ir sadalīts divās daļās. Šīs daļas ir atdalītas viena no otras, un lietu nevar sadalīt nekādā citā veidā. Ideju vai teoriju, ka kaut ko nevar sadalīt daļās, sauc par monismu. Ideju, ka kaut ko var sadalīt daudzās daļās, sauc par plurālismu.

Filozofijā ir daudz duālisma veidu.

• Prāta filozofijā duālisms nozīmē, ka prāts un ķermenis ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Nekas, kas ir daļa no ķermeņa, nevar būt daļa no prāta, un nekas, kas ir daļa no prāta, nevar būt daļa no ķermeņa. Cilvēkiem šāds duālisms patīk, jo viņi uzskata, ka prāts ir pārāk svarīgs vai pārāk dīvains, lai būtu ķermeņa daļa. Pretēja ideja ir tāda, ka prāts un ķermenis ir viena un tā pati lieta vai ka prāts ir tikai cits vārds, kas apzīmē smadzenes. (Sk. arī RenēDekarts)
• Epistemoloģijā duālisms nozīmē, ka starp cilvēku un apkārtējo pasauli pastāv barjera. Šī barjera sadala pasauli divās daļās - "es" un "pasaule". Katrs cilvēks var redzēt, dzirdēt, sajust garšu, smaržu un pieskarties pasaulei, bet nevar to tieši iepazīt. Piemēram, cilvēks nevar zināt, ka lietas sastāv no daudziem atomiem. Tas nozīmē, ka pasaulē var notikt kaut kas tāds, par ko mēs nezinām, jo nevaram to redzēt, dzirdēt, izjust garšu, smaržu vai pieskarties. Nedualisma ideja ir tāda, ka cilvēks ir tikai vēl viena pasaules daļa un ka nav nekādu šķēršļu. Piemēram, var teikt, ka, ja kāds kaut ko neredz, nedzird, negaršo, nejūt garšu, nejūt pieskārienu vai smaržu, tad tas viņu neietekmē.

Duālisms ir arī veselā saprāta ideja. Piemēram, tas ir duālisma paveids, ja apgalvo, ka kāda lieta ir karsta vai auksta, laba vai slikta, mana vai kāda cita, neņemot vērā iespējamos starpstāvokļus.

Prāta un ķermeņa duālisma varianti

Prāta un ķermeņa duālisms nav viena vienkārša pozīcija — tam ir vairāki pamatveidi:

• Substanciskais (substancēlais) duālisms — uzskats, ka pastāv divas atšķirīgas substancijas: materiālā (ķermenis, smadzenes) un nemateriālā (prāts, dvēsele). Tradicionāls pārstāvis: RenēDekarts (kaut arī šeit viņa saite saglabāta no oriģināla).
• Īpašību duālisms — atzīst, ka ir viena materiāla substanc̦ija (piem., smadzenes), bet tai piemīt gan fiziskas, gan nemateriālas īpašības; prāta stāvokļi nav reducējami uz fiziskām īpašībām.
• Interakcijas duālisms — apgalvo, ka prāts un ķermenis mijiedarbojas cēloņsakarīgi; šai pozīcijai jāsniedz skaidrojums, kā nemateriāls prāts var ietekmēt materiālu ķermeni.
• Paralēlisms un epifenomenālisms — paralēlisms uzskata, ka prāta un ķermeņa notikumi rit paralēli bez tiešas ietekmes; epifenomenālisms apgalvo, ka prāts ir blakusparādība, kas neietekmē ķermeni.

Epistemoloģiskais duālisms un tā sekas

Epistemoloģiskajā nozīmē duālisms vairāk skar jautājumu par to, kā mēs iegūstam zināšanas un vai mūsu uztvere atspoguļo tiešo realitāti vai tikai attēlus/representācijas. No šādas perspektīvas izriet:

• Radikāls skeptiķis var apgalvot, ka barjera starp apziņu un ārējo pasauli var padarīt par faktu to, ka mēs nekad nevarēsim pilnīgi droši zināt ārējās pasaules dabu.
• Representacionālisms — domā, ka mēs nepazīstam lietas pašas par sevi, bet tikai to mentālos attēlus vai reprezentācijas.
• Alternatīva — tiešā realitāte (direct realism) saka, ka mēs tiešā veidā uztveram pasauli bez starpnieka, un tādējādi nav fundamentālas epistemoloģiskas barjeras.

Argumenti par un pret duālismu

Par duālismu tiek celti gan argumenti, gan iebildumi:

• Par: intuitīvā pieredze (šķiet, ka iekšējā apziņa atšķiras no fiziskās pasaules), morālās un reliģiskās tradīcijas, kā arī atsevišķi filozofiski argumenti par kvalitatīvajām pieredzēm (tzv. "explanatory gap" vai "hard problem" saistībā ar apziņu).
• Pret: zinātnes atklājumi (neirozinātnē prāta stāvokļi korelē ar smadzeņu procesiem), problēma par mijiedarbību (kā nemateriāls prāts ietekmē materiālu ķermeni), fizikas likumu saglabāšana (enerģijas saglabāšanas jautājumi), un vienkāršības arguments — monisms ir ontoloģiski taupīgāks skaidrojums.

Vēsturiskie un mūsdienu aspekti

Duālisms ir sena ideja, kas parādās gan reliģiskajās tradīcijās (piem., dvēseles un ķermeņa atdalīšana), gan klasiskajā filozofijā. Modernajā Rietumu filozofijā lielu lomu spēlēja RenēDekarts, kas skaidri iedalīja res extensa (izstieptā substancē) un res cogitans (domājošā substancē). 19.–21. gadsimtā ar neirozinātnes progresu un filizofijas attīstību parādījās spēcīgas pretenzijas uz monismu un fizikalismu, taču debates turpina pastāvēt, jo apziņas subjektīvās kvalitātes joprojām rada sarežģījumus reducējošiem skaidrojumiem.

Praktiskas un kultūras implikācijas

Duālismam ir ietekme uz ētiku, psihoķermeniskajām praksēm, medicīnu un tiesībām. Piemēram, ja cilvēka prāts tiek uzskatīts par atsevišķu no ķermeņa, tas var ietekmēt uzskatus par atbildību, ārstēšanu un cilvēka identitāti pēc smadzeņu bojājumiem. Savukārt nedualistiskas pieejas bieži vērš uzmanību uz bioloģiskiem ārstēšanas risinājumiem un psihofarmakoloģiju.

Kopsavilkums

Duālisms — plašs un daudzslāņu jēdziens — aplūko, vai pasauli un cilvēka pieredzi labāk saprast kā divu neatkarīgu sfēru saskari vai kā vienotu sistēmu. Diskusija starp duālismu, monismu un plurālismu joprojām ir centrāla filozofijas, epistemoloģijas un neirozinātnes interfeisā; katrai pozīcijai ir teorētiskas priekšrocības un praktiskas sekas, un debates turpina attīstīties, reaģējot uz jaunākiem empīriskiem atklājumiem un argumentiem.