Puritāni bija 16. un 17. gadsimta angliski runājošu protestantu grupu kopums, kas vērsās pret to, ko uzskatīja par nepilnīgu Anglijas reformāciju. Puritāni nepieņēma daudzas prakses un ceremonijas, ko saglabāja Anglikāņu baznīca. Viņu mērķis bija „attīrīt” baznīcu no pārpalikumiem, kas šķita pārāk līdzīgi katoļticībai, un ievest vienkāršāku, Bībeles centrētu dievkalpojumu un dzīvesveidu.

Vēsturiskais konteksts

1534. gadā karalis Henrijs VIII pārtrauca saites ar Romas katoļu baznīcu un nodibināja Anglikāņu baznīcu. Turpmākajos gados reliģiskā situācija Anglijā mainījās — pēc Henrija nākamā valdība (Ēdvardam VI) veicināja protestantiskas reformas, bet 1553.—1558. gados Karaliene Marija atgrieza valsti pie katoļticības. 1558. gadā pie varas nāca Elizabete I Anglijas karaliene, kas nostiprināja Anglikāņu baznīcu kā valsts konfesiju. Tomēr daudzi uzskatīja, ka reformas nav pietiekami tālas — tieši šajā vidi radās puritāņu kustība.

Ticība un prakse

Puritāni uzskatīja Bībeli par vienīgo ticības un prakses galveno avotu. Viņu ticības būtiskākie elementi bija:

  • dievasvarība un Bībeles centrēšana — katram cilvēkam bija tiesības un pienākums lasīt un saprast Bībele pats;
  • mācība par izredzētību (predestinācija), kas viņos radīja uzsvaru uz Dieva žēlastības nozīmi (kopīga ar kalvinistu tradīciju);
  • vienkāršs un koncentrēts dievkalpojums — mazāk rituālu un dekorāciju, sprediķa dominējoša loma;
  • moralitāte un pieticība — uzsvērta morālā šķīstība, vienkārša apģērba izvēle, mērena un disciplinēta ģimenes dzīve;
  • sociālā un reliģiska disciplīna — vietējās draudzes bieži ievēroja stingrākus morāles noteikumus un disciplināras prakses.

Puritānisma dzīvesveids un uzskatus parasti sauca par puritānismu. Viņi centās dzīvot saskaņā ar Bībeles mācībām visās dzīves jomās: gan publiskā dievkalpojumā, gan privātajā dzīvē. Sprediķi bija centrālais dievkalpojuma elements, un tajos bieži akcentēja cilvēka grēku stāvokli un nepieciešamību pēc grēka nožēlas. Ļoti pazīstams piemērs — Džonatana Edvardsa, no Jaunanglijas nācis sprediķis "Grēcinieki dusmīga Dieva rokās" (tas ir 18. gadsimta gadījums, kas parāda puritāņu ietekmi Amerikas reliģiskajā dzīvē).

Svarīgākās prakses un reformas

Puritāni centās ieviest reformas savās draudzēs un sabiedrībā: samazināt liturģisko ceremoniju daudzumu, atteikties no katoļu tipa izkārtojumiem un simbolikas, uzsvērt Svēto Rakstu lasīšanu un mācīšanu. Sludināšana bija centrāla — runātā sprediķa uzsvars nozīmēja, ka mācītājam bija liela ietekme uz kopienas garīgo dzīvi. Bieži sprediķi skaidroja par notikumiem pēcnāves soda, elli un grēka sekām.

Sadalījums iekšienē: separātisti un ne-separātisti

Puritāņi nebija vienota organizācija. Starp tiem bija ne-separātisti, kas vēlējās reformēt Anglikāņu baznīcu no iekšienes, un separātisti, kas atteicās palikt oficiālajā baznīcā un dibināja atsevišķas, atdalītas draudzes. Tieši separātistu grupa, pazīstama kā "Pilgrims" (Pārgājēji), 17. gadsimta sākumā devās uz Jauno Pasauli, meklējot reliģisko brīvību.

Politiskā un sabiedriskā ietekme

Puritāņi aktīvi iesaistījās arī politiskajās cīņās. 17. gadsimtā reliģiskās un politiskās domstarpības starp karaļa piekritējiem un parlamenta pretiniekiem (kur lielu lomu spēlēja puritāņu grupas) bija viens no Anglijas pilsoņu kara iemesliem. Daži puritāņi atbalstīja parlamenta pusi un vēlāk — Otrā Anglijas Republikas laikā — olšārnumentu varu, ko vadīja Oļivers Kromvels. Puritāņu idejas par draudzes disciplīnu, kā arī stingru morāles kodu ietekmēja tiesību aktus un sabiedrisko dzīvi, tostarp svētdienas (Sabat) aizliegumus un publiskās izklaides ierobežojumus.

Jaunā Anglija un kolonizācija

Daudzas puritāņu grupas emigrēja uz Jauno Angliju, lai tur varētu dibināt savas biedrības un praktizēt puritānismu pēc saviem ieskatiem. Kolonisti radīja sabiedrības, kurās reliģija un sabiedriskās normas bija cieši saistītas: skolu dibināšana, augsts lasītprasmes līmenis (jo tika sagaidīts, ka ticīgie paši lasīs Bībeli) un reliģiskas kopienas disciplīna. Viens no svarīgākajiem literārajiem darbiem, kas radās šo tradīciju kontekstā, bija Džona Bunjana (John Bunyan) "Svētceļnieka gaitas" ("The Pilgrim's Progress"), kas kļuva par nozīmīgu tekstu gan Anglijā, gan Jaunajā Pasaulē.

Izglītība un kultūras ietekme

Puritāņi uzsvēra izglītības nozīmi — daudzas viņu kopienas dibināja skolas un koledžas, lai sagatavotu garīdzniekus un nodrošinātu Bībeles zināšanas. Piemēram, Jaunajā Anglijā agrīnas mācību iestādes un vēlāk universitātes (kuras tiešā veidā saista ar puritāņu tradīciju) palīdzēja saglabāt literāru un teoloģisku mantojumu.

Notikumi un persons

Puritāņu kustībā parādījās daudzi ietekmīgi mācītāji, teologi un rakstnieki. Blakus vietējiem līderiem Anglijā un Skotijā, Amerikā par nozīmīgu balstu uzskatāmi tādi vārdi kā Džons Bunjans un vēlāk — Džonatans Edvards, kura sprediķi un raksti ilustrē puritāņu ideju ietekmi uz amerikāņu reliģisko dzīvi laikposmā pēc kolonizācijas.

Norietas un mantojums

Lai arī kā kustība puritānisms ar laiku zaudēja savu politisko un institucionālo formu (pēc 17. gadsimta vidus un restaurācijas perioda), tā atstāja dziļu ietekmi uz angļu un angloamerikāņu kultūru: uzsvērta darba ētika, izglītība, lasītprasme, literārā tradīcija un stingrāka sabiedriskā morāle. Puritāņu mantojums ir komplekss — tajā ir gan pozitīvi aspekti, piemēram, sabiedrības organizēšana un izglītības dibināšana, gan kritizējami elementi, piemēram, pārāk stingra sociālā kontrole vai reliģiskā netolerance.

Kopumā puritāni bija daudzšķautņaina kustība, kas radīja būtiskas pārmaiņas reliģiskajā dzīvē, sabiedrības iekārtā un kultūras attīstībā gan Lielbritānijā, gan Jaunajā Pasaulē.