Emigrācija — definīcija, vēsture, cēloņi, veidi un sekas

Emigrācija: definīcija, vēsture, galvenie cēloņi, veidi un sociālekonomiskās sekas — padziļināta analīze, piemēri un ietekme uz diasporu.

Emigrācija ir aizbraukšana no savas valsts vai apgabala uz citu valsti vai apgabalu. Emigrācijai (izceļošanai) no vienas valsts parasti seko imigrācija (ieceļošana) citā valstī. Atšķirība starp abiem ir perspektīva (vai viedoklis), no kuras valsts cilvēks izbrauc un uz kuru valsti viņš dodas.

Vēlme migrēt ir daļa no cilvēka dabas. Cilvēki migrēja jau krietni pirms vēstures rakstīšanas. Emigranti no kādas vietas ir tās diaspora.

Cilvēkus, kas visu laiku pārvietojas, sauc par nomadiem.

Vēsturisks pārskats

Emigrācijas fenomens ir viens no senākajiem cilvēces procesiem. Jau ledus laikmetā un neolīta laikos cilvēki pārcēlās meklējot pārtiku un labvēlīgākus apstākļus. Vēlākajos gadsimtos masveida emigrācija bija raksturīga koloniālajām gaitām, karu sekām un ekonomiskajām krīzēm. 19. un 20. gadsimtā, īpaši uz Ameriku, devās miljoniem cilvēku, meklējot darbu un labāku dzīvi. 20. gadsimta otrajā pusē politiskie režīmi, padomju okupācijas pieredze un ekonomiskās transformācijas radīja jaunas emigrācijas straumes. Mūsdienās globalizācija, viedokļu apmaiņa un mobilitātes iespējas padara emigrāciju par plaši izplatītu un daudzveidīgu parādību.

Cēloņi

Emigrācijas iemesli parasti ir kombinēti; bieži mijiedarbojas ekonomiskie, sociālie un politiskie faktori. Biežākie cēloņi:

• Ekonomiskie: darba meklējumi, augstāks algu līmenis, labākas karjeras iespējas.
• Politiskie: politiskā vajāšana, kari, totalitāri režīmi un neiecietība.
• Sociālie: ģimenes apvienošanās, izglītība, vēlme uzlabot dzīves kvalitāti.
• Vides un klimatiskie: dabas katastrofas, ilgstoša sausuma vai citādu resursu izsīkšana.
• Teritoriālie un demogrāfiskie: pārapdzīvotība vai iespējas brīvi apmesties citviet.
• Krimināli un drošības: bēgšana no vardarbības, organizētās noziedzības vai sociālās nestabilitātes.

Veidi

Emigrāciju var iedalīt pēc dažādiem kritērijiem:

• Pārejoša (temporāra) versus pastāvīga: daži dodas uz laiku (studijām, darbam), citi pārcelsies uz mūžīgi.
• Brīvprātīga versus piespiedu: brīvprātīga emigrācija meklējot iespējas; piespiedu — bēgšana no kara vai vajāšanas (bēgļi, patvēruma meklētāji).
• Darba migrācija: sezonālie darbinieki, kvalificēta darbaspēka pārvietošana.
• Izglītības mērķa migrācija: studenti, kas dodas uz ārzemēm apgūt zināšanas.
• Ģimenes apvienošanās: pārcelšanās, lai dzīvotu kopā ar radiniekiem ārzemēs.
• „Brain drain” un „brain gain”: izcils darbaspēks izbrauc («brain drain»); dažkārt atgriežoties vai piesaistot diasporu var radīt «brain gain».

Sekas

Emigrācijai ir gan pozitīvas, gan negatīvas sekas, kas ietekmē gan izbraukušo indivīdus, gan sūtītājvalsti un pieņemošo sabiedrību.

• Nosūtošajai valstij:
  • pozitīvi — remitentēs (naudas pārvedumi), darba vietu atvieglošana, diasporas ieguldījums zināšanās un investīcijās;
  • negatīvi — demogrāfiska novecošana, talantu zudums (brain drain), sociālā spriedze un ģimeņu sašķeltība.
• Uzņemšanai valstij:
  • pozitīvi — darbaspēka pieejamība, kultūras daudzveidība, inovācijas;
  • negatīvi — integrācijas izaicinājumi, iespējamā sociālā spriedze, spiediens uz pakalpojumiem un infrastruktūru.
• Indivīdiem: labākas materiālās iespējas, bet arī adaptācijas stresa, diskriminācijas vai kvalifikācijas neatbilstības riski.

Juridiskie un politiskie aspekti

Emigrāciju regulē gan nacionālā likumdošana (vīzu režīmi, rezidentūras atļaujas, pilsonība), gan starptautiskie akti (piem., konvencijas par bēgļiem). Dažās valstīs pastāv programmas, kas atvieglo kvalificētas darbaspēka pieplūdi; citur — stingri ierobežojumi. Pilsonības saglabāšana, dubultpilsonība un sociālo garantiju nodrošināšana emigrantiem un viņu ģimenēm ir bieži diskusiju temats.

Atgriešanās un remigrācija

Ne visi emigranti paliek mūžīgi. Remigrācija — atgriešanās dzimtenē — var notikt, kad mainās ekonomiskie apstākļi, ģimenes apstākļi vai kad valstis aktīvi piesaista diasporu. Atgriešanās reizēm prasa reintegrāciju darba tirgū, sociālās iekļaušanas pasākumus un kvalifikācijas atzīšanu.

Statistika un datu avoti

Emigrācijas mērogu mēra dažādi — pēc deklarētā dzīvesvietas, ierakstiem par ieceļošanu citur vai pēc pilsoņu izbraukšanas. Starptautiskie avoti, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Migrācijas aģentūra (IOM), OECD un nacionālie statistikas biroji, sniedz salīdzināmus datus, taču precīzu skaitļu noteikšana var būt sarežģīta nelegālās migrācijas, īslaicīgās mobilitātes un reemigrācijas dēļ.

Kā sagatavoties emigrācijai — praktiski ieteikumi

• noskaidro juridiskās prasības (vīza, darba atļauja, uzturēšanās tiesības);
• izpēti darba tirgu un dzīves izmaksas mērķvalstī;
• apgūsti valodu vai vismaz pamatfrāzes, kas palīdz ikdienā;
• nodrošini sociālo un veselības apdrošināšanu;
• atceries par dokumentu kopijām, izglītības kvalifikāciju nostiprināšanu un kontaktu veidošanu diasporā;
• plāno finanses — uzkrājumus ieradumiem pirmajiem mēnešiem un remigācijas iespējām.

Nobeigums

Emigrācija ir komplekss sociāls un ekonomisks process ar plašām sekām. Saprātīga migrācijas politika, starptautiska sadarbība un atbalsta mehānismi emigrantiem un viņu ģimenēm var mazināt negatīvās sekas un veicināt abpusēji izdevīgu mobilitāti.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir emigrācija?

J: Kas ir imigrācija?

J: Kāda ir atšķirība starp emigrāciju un imigrāciju?

J: Kāpēc cilvēki emigrē?

Vai emigrācija ir nesenā parādība?

J: Kā jūs saucat cilvēkus, kas ir pametuši kādu vietu?

J: Kā jūs saucat cilvēkus, kas visu laiku pārvietojas?

Meklēt pēc burta