Migrējošie darba ņēmēji — definīcija, tiesības un programmas

Uzzini, kas ir migrējošie darba ņēmēji, viņu tiesības, starptautiskās programmas un aizsardzība — likumi, labas prakses un iespējas darbā ārzemēs.

Definīcija un jēga

Migrējošais darba ņēmējs ir persona, kas regulāri strādā ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas vai ārpus mājām, ja viņiem vispār ir mājas. Šis termins aptver gan tos, kuri pārvietojas starp reģioniem vienas valsts ietvaros (piem., sezonālie lauksaimniecības strādnieki), gan tos, kuri dodas strādāt citā valstī.

Apvienoto Nāciju Organizācijas lietotais termins sakrīt ar terminu "ārvalstu darba ņēmējs". Amerikas Savienotajās Valstīs šo vārdu bieži lieto, lai apzīmētu cilvēkus, kuri meklē darbu pārvācoties uz citu valsti, un īpaši tos, kas saņem zemu atalgojumu, strādājot fizisku darbu lauksaimniecībā.

Starptautiskās normas un aizsardzība

Migrējošo darba ņēmēju tiesības regulē vairākas starptautiskas normas. Viņus atbalsta Starptautiskā Darba organizācija, kas izstrādā standartus un rekomendācijas darba apstākļu, drošības un vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai. Lai paplašinātu aizsardzību, Apvienoto Nāciju Organizācija 1990. gadā pieņēma Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju tiesībām, kas paredz plašu cilvēktiesību un sociālās aizsardzības spektru migrantiem un viņu ģimenēm.

Galvenās tiesības un aizsardzības principi parasti ietver:

• tiesības uz taisnīgu algu un savlaicīgām izmaksām;
• drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus;
• pieeju veselības aprūpei un sociālajiem pabalstiem atbilstoši nacionālajai likumdošanai;
• tiesības uz tiesisku aizsardzību pret ekspluatāciju, spiedienu un diskrimināciju;
• tiesības saglabāt savas cilvēktiesības neatkarīgi no imigrācijas statusa.

Riski, problēmas un neaizsargātība

Migrējošie darba ņēmēji bieži sastopas ar papildu riskiem: valodas barjerām, nepietiekamām zināšanām par vietējo tiesisko regulējumu, vājāku sociālo tīklu atbalstu un iespēju kļūt par nelegāliem imigrantiem. Daži no viņiem ir nelegāli imigranti, un tos var izraidīt, ja to statuss tiek atklāts. Šādos apstākļos pastāv lielāks risks tikt pakļautam darba tiesību pārkāpumiem, algu zādzībām, slēgtām darba līgumattiecībām vai piespiešanas formām.

Beidzamajos gados ir novērojama arī pozitīva ietekme: viesstrādnieki bieži vien veicina reģiona ekonomiku, tērējot saņemto algu vietējā tirgū, piepildot darba tirgus vajadzības un aizvietojot darbaspēku, kuru nav pietiekami pašu valsts iedzīvotāji.

Brīvā kustība un migrācijas piemēri

Atvērtās robežas vai brīvā kustība būtiski ietekmē migrējošo darba ņēmēju plūsmu. Piemēram, Eiropā, valstīs, kas nesen pievienojās Eiropas Savienībai, bija vērojama masveida darba ņēmēju aizplūšana uz valstīm ar augstākām algām. Dažus cilvēkus, kas strādā ārvalstīs, dēvē par "emigrantiem".

Kanādas piemērs — programmas un ceļi uz pastāvīgo statusu

Kanādā migrējošos darba ņēmējus bieži sauc par ārvalstu darba ņēmējiem, it īpaši par pagaidu ārvalstu darba ņēmējiem. Valsts izmanto vairākas programmas, lai nodrošinātu īstermiņa darbaspēka pieejamību un ilgtermiņa integrāciju.

Kanādas valdība, izmantojot Pagaidu ārvalstu darba ņēmēju programmu (Temporary Foreign Worker Program, TFWP), nodarbina ārvalstniekus, lai aizpildītu īslaicīgu prasmju un darbaspēka trūkumu valstī. Parasti Kanādas darba devēji var pieņemt darbā ārvalstu pagaidu darbiniekus tikai tad, ja kvalificēti Kanādas pilsoņi vai Kanādas pastāvīgie iedzīvotāji nav pieejami, lai aizpildītu to pašu vakanci[1]. Tā izpratnē bieži tiek izmantotas arī procedūras, piemēram, darba vietas ietekmes novērtējums (LMIA), kas apliecina, ka vakancei nav pieejami vietējie kandidāti.

Pašlaik Kanādas tirgū ir liels darbaspēka trūkums. Valsts saskaras ar dzimstības samazināšanos un ar to, ka liela daļa strādājošo drīzumā dosies pensijā, tāpēc imigrācija tiek uzskatīta par nozīmīgu risinājumu darbaspēka nepietiekamībai.

Izmantojot TFWP, darba devēji var pieņemt darbā starptautiskos darbiniekus. Dažkārt nav nepieciešams piesaistīt darbiniekus ārvalstīs — pieejami kvalificēti ārvalstu darba ņēmēji, kuri jau atrodas Kanādā un var piekrist pārejai pie jauna darba devēja. Ir arī atvērtas darba atļaujas, kas ļauj strādāt pie jebkura darba devēja Kanādā, un slēgtas (employer-specific) atļaujas, kas saistītas ar konkrētu darba devēju.

Parasti pagaidu ārvalstu darba ņēmējus pieņem darbā, lai apmierinātu konkrētu īstermiņa darbaspēka pieprasījumu. Tomēr daži ārvalstu darba ņēmēji, kas sākotnēji ieradušies, lai aizpildītu pagaidu vakances, var vēlāk kļūt par Kanādas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, ja tie atbilst noteiktām prasībām.

Kanādas imigrācijas programmas, piemēram, Kanādas Pieredzes klase (Canadian Experience Class — CEC) un Provinces kandidātu programma (PNP), nodrošina migrējošiem darba ņēmējiem ceļus uz pastāvīgo uzturēšanos un, galu galā, uz pilsonību. Kā teikts Kanādas valdības oficiālajā tīmekļa vietnē: "šie ceļi pastāv, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēji, kuri ir pierādījuši, ka viņu prasmes ir pastāvīgi pieprasītas un ka viņi jau ir labi pielāgojušies dzīvei Kanādā, var veidot savu nākotni šeit".

Kopš COVID-19 ieviešanas Kanāda ir rīkojusi īpašas izlozes no Express Entry sistēmas, tostarp izlozes, kas vērstas uz kandidātiem ar Kanādas darba pieredzi. Pēdējā izloze - Express Entry Draw Nr. 148 - bija īpaši paredzēta tiem kandidātiem, kuriem ir Kanādas pieredze, tādējādi kvalificējot viņus Kanādas pieredzes klases [CEC] programmai[2].

Lai gan 2011. gadā Kanādā ieradās vairāk nekā 192 000 pagaidu ārvalstu darba ņēmēju, aptuveni 29 000 ārvalstu darba ņēmēju galu galā ieguva pastāvīgu uzturēšanās atļauju Kanādā[3]. Šie skaitļi uzsver, ka daļa pagaidu darbinieku var atrast ilgtermiņa iespējas un integrēties sabiedrībā, taču daudzi joprojām paliek pagaidu statusā vai atgriežas savās izcelsmes valstīs.

Praktiski ieteikumi migrējošajiem darba ņēmējiem

• Iepriekš izpētiet savas tiesības: uzziniet par valsts darba likumiem, minimālo algu, darba laiku, atvaļinājumiem un veselības nodrošinājumu.
• Saglabājiet dokumentāciju: glabājiet darba līgumus, algas izziņas, darba atļaujas un citus svarīgus dokumentus.
• Meklējiet atbalstu: sazinieties ar darba aizsardzības iestādēm, arodbiedrībām, nevalstiskajām organizācijām vai savu konsulātu, ja rodas problēmas.
• Ziņojiet par pārkāpumiem: neraizējieties par statusu — daudzas valstis piedāvā aizsardzību darba ņēmējiem, kuri ziņo par darba likumu pārkāpumiem.
• Mācieties valodu un iekļaujieties vietējā sabiedrībā: tas palielina nodarbinātības iespējas un aizsargā pret ekspluatāciju.

Secinājums

Migrējošie darba ņēmēji nodrošina būtisku ieguldījumu gan savās mītnes valstīs, gan pieņemšanas sabiedrībās, taču viņi ir pakļauti īpašiem riskiem. Starptautiskie līgumi un nacionālās programmas (kā Kanādas TFWP, CEC un PNP) mēģina līdzsvarot darbaspēka vajadzības ar aizsardzības mehānismiem. Lai šie mehānismi darbotos praktiski, nepieciešama gan efektīva likumdošana, gan piekļuve informācijai un atbalstam migrējošajiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir migrētājs?

J: Kā tiek sniegts atbalsts viesstrādniekiem?

Jautājums: Kā migrējošie darba ņēmēji var veicināt reģionālo ekonomiku?

Vai visi migranti ir nelegālie imigranti?

J: Kas ir emigranti?

J: Kas ir Konvencija par visu migrējošo darba ņēmēju tiesībām?

Meklēt pēc burta