ANO konvencija: migrējošo darba ņēmēju un ģimeņu tiesības

Starptautiskā konvencija par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību ir Apvienoto Nāciju Organizācijas līgums par visu migrējošo darba ņēmēju tiesībām. Tā aizsargā arī viņu ģimenes. Konvencija tika pieņemta 1990. gada 18. decembrī un stājās spēkā 2003. gadā. Tā ir plaša starptautiska cilvēktiesību norma, kuras mērķis ir noteikt minimālos cilvēktiesību standartus, ko valsts puses ir apņēmušās ievērot, aizsargājot migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimeņu tiesības neatkarīgi no to statusa.

Ko konvencija paredz

Konvencija nosaka plašu tiesību loku, kas ietver gan civiltiesības, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Tajā ir akcentētas sekojošas jomas:

• Vienlīdzība un nediskriminācija — migrantiem un viņu ģimenēm jābūt aizsargātiem pret diskrimināciju, iekļaujot valsts pakalpojumus, darba tiesības un piekļuvi tiesai;
• Darba tiesības un darba apstākļi — regulētais atalgojums, darba laiks, drošība un veselība darbavietā, aizsardzība pret ekspluatāciju, piespiedu darbu un cilvēku tirdzniecību;
• Sociālā aizsardzība — piekļuve sociālajām garantijām un pakalpojumiem, tostarp veselības aprūpei un sociālajai apdrošināšanai, saskaņā ar valstu iespējām un tiesību aktiem;
• Ģimenes vienotība — atzīšana un aizsardzība ģimenes attiecībām, tiesības uz ģimenes apvienošanu un pienācīgu aizsardzību pret šķiršanu no ģimenes;
• Ieraksti un dokumentācija — piekļuve pases, uzturēšanās atļaujām un citiem būtiskiem dokumentiem, kā arī tiesības uz pienācīgu administratīvu procesu;
• Bērnu tiesības un izglītība — bērniem migrantu ģimenēs ir tiesības uz izglītību un īpašu aizsardzību pret izmantošanu;
• Piekļuve taisnīgai tiesu aizsardzībai — iespēja vērsties tiesā vai citās iestādēs, ja tiek pārkāptas tiesības;
• Aizsardzība pret cilvēku tirdzniecību un nelikumīgām darba prakses formām — valstu pienākums novērst tirdzniecību, īstenot profilaksi un sniegt palīdzību upuriem.

Kam konvencija attiecas

Konvencija attiecas uz visiem migrējošajiem darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no to imigrācijas statusa — gan uz personām ar legālu uzturēšanos, gan uz nelegāliem migrantiem. Tomēr konvencijā tiek atzītas valstu tiesības noteikt konkrētus nosacījumus attiecībā uz piekļuvi dažiem sabiedriskiem pakalpojumiem vai statusa regulējumu, tāpēc īstenošanas mehānismi praksē var atšķirties.

Uzraudzība un īstenošana

Konvenciju uzrauga ANO neatkarīga ekspertiestāde, kas seko līdzi valstu pantu izpildei un pieprasa periodiskus ziņojumus par īstenošanas pasākumiem. Šī uzraudzība ietver valstu ziņojumus, rekomendācijas un starptautiskās diskusijas par labākajām praksēm un problēmjautājumiem. Tāpat pastāv iespējas starptautiskai sadarbībai — bilaterālām līgumattiecībām starp nosūtītājvalstīm un uzņemošajām valstīm, kā arī sadarbībai ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un arodbiedrībām.

Ratificēšana un izplatība

Līdz 2019. gada decembrim tikai 55 valstis bija ratificējušas, proti, oficiāli pieņēmušas Konvenciju. Lielākā daļa no šīm valstīm atrodas Ziemeļāfrikā un Dienvidamerikā. Konvenciju nav ratificējusi neviena migrantus uzņemoša valsts Rietumeiropā vai Ziemeļamerikā. Tāpat to nav ratificējušas dažas citas svarīgas uzņemošās valstis, piemēram, Austrālija, Persijas līča arābu valstis, Indija un Dienvidāfrika. Šāda ratifikācijas izplatība nozīmē, ka starptautiskā aizsardzība attiecībā uz migrējošajiem var būt nevienlīdzīga un ka daudzas uzturošās valstis īsteno savas migrācijas un darba prasības atšķirīgi.

Izaicinājumi un kritika

Konvencijas plašais tiesību loks un tās piemērošana saskaras ar vairākiem izaicinājumiem:

• daudzas uzņemošās valstis baidās, ka ratifikācija radīs papildu juridiskas saistības attiecībā uz regulāru un neregulāru migrāciju;
• valstu iekšējais tiesiskais regulējums un prakse bieži neatbilst Konvencijas standartiem, tāpēc nepieciešama plaša likumu un politikas harmonizācija;
• praktiskās īstenošanas barjeras, tostarp resursu trūkums, nepietiekama administratīvā kapacitāte un ierobežota piekļuve pakalpojumiem neaizsargātām grupām;
• nepietiekama starptautiskā sadarbība starp izcelsmes un uzņemšanas valstīm, kas apgrūtina efektīvu migrantu tiesību aizsardzību.

Ko var darīt valstis un sabiedrība

Lai stiprinātu migrējošo darba ņēmēju tiesību īstenošanu, ir ieteicami sekojoši pasākumi:

• ratificēt un īstenot Konvenciju, pielāgojot nacionālos likumus
• nodrošināt piekļuvi pamata pakalpojumiem, juridiskajai palīdzībai un sūdzību mehānismiem neatkarīgi no migrācijas statusa
• stiprināt starpvalstu sadarbību par drošu, regulāru darba migrāciju, ieskaitot godīgas atlases un darba līgumu uzraudzību
• izglītot darba devējus, iestādes un pašu migrantus par tiesībām un pienākumiem
• atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un arodbiedrības, lai tās varētu sniegt palīdzību un monitoringu.

Secinājums: ANO Konvencija par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimeņu tiesībām ir svarīgs instruments, kas nosaka starptautiskus standartus migrantu tiesību aizsardzībai. Tomēr, lai tās normas darbotos prakstē un nodrošinātu efektīvu aizsardzību, nepieciešama plašāka ratifikācija, valstu tiesiskā pielāgošana un aktīva īstenošana gan uzņemšanas, gan izcelsmes valstīs.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Starptautiskā konvencija par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību?

J: Kādi ir šīs konvencijas mērķi?

J: Cik valstis ir ratificējušas šo konvenciju?

Vai ir kādas atsauces uz šo konvenciju citur?

J: Kad šī konvencija stājās spēkā?

Meklēt pēc burta