Džons Bunjans (1628–1688) — angļu rakstnieks un sludinātājs, 'Svētceļnieka gaitas' autors
Džons Bunjans (1628–1688) — angļu rakstnieks un sludinātājs, kurš cietumā sarakstīja alegoriskas "Svētceļnieka gaitas" — ietekmīga klasika par ticību, brīvību un morāli.
Džons Bunjans (1628. gada 28. novembrī Hārrodenā, netālu no Bedfordas - 1688. gada 31. augustā Londonā) bija angļu mājamatnieks, sludinātājs un rakstnieks. Viņš sarakstīja grāmatu "Svētceļnieka gaitas", kas ir tulkota vairāk valodās nekā jebkura cita grāmata, izņemot Bībeli. Grāmata ir stāsts par cilvēku, kurš cenšas dzīvot labu kristiešu dzīvi. Tā ir alegorija. Stāsta varoņi simbolizē labas vai sliktas lietas. Bunjans dzīvoja laikā, kad nebija reliģiskās brīvības: visiem bija jātic tam, ko viņiem teica Anglikāņu baznīca. Bunjans nepiekrita dažām Anglikāņu baznīcas teiktajām lietām. Viņš sāka sludināt par savām idejām. Viņa pārliecības dēļ viņu arestēja un ieslodzīja cietumā. Atrodoties cietumā, viņš uzrakstīja "Svētceļnieka gaitas".
Biogrāfija un dzīves gaita
Džons Bunjans piedzima 1628. gadā un nāca no vienkāršas, strādnieku klases ģimenes. Viņš strādāja kā mājamatnieks (tinker) — ceļojošs amatnieks, kurš laboja traukus un metāla priekšmetus. Bunjans iedziļinājās reliģiskajos jautājumos un kļuva par tā saukto neatbilstošo (nonconformist) sludinātāju — viņa uzskati neatbilda oficiālajai Anglikāņu baznīcai. Tā dēļ viņu vairākas reizes arestēja; nopietnākais arests ilga daudzus gadus, un lielāko daļu laika viņš pavadīja Bedfordas cietumā. Tieši ieslodzījuma laikā Bunjanam bija laiks rakstīt un pārdomāt savu ticību, kas deva pamatu viņa slavenākajiem darbiem.
Svētceļnieka gaitas — saturs un forma
Svētceļnieka gaitas (angļu val. The Pilgrim's Progress) ir alegorisks romāns, kurā galvenais varonis, kristietis vārdā Christian, dodas no Postīšanās pilsētas (City of Destruction) uz Debesu Pilsētu (Celestial City). Ceļojuma gaitā viņu pavada testa un kārdinājumu virkne, un viņš sastop dažādus simboliskus tēlus, kas reprezentē ticības, morāles un pasaules šķēršļus.
Grāmatā parādās atpazīstami tēli, piemēram:
- Evangelists — ceļa norādītājs;
- Obstinate un Pliable — cilvēku tipa reakcijas uz ticību;
- Worldly Wiseman — pusgudrais padomdevējs, kas novirza no ceļa;
- Faithful un Hopeful — Kristieša draugi un sabiedrotie ceļā uz Debesu Pilsētu.
Grāmata pirmo reizi publicēta 1678. gadā (pirmā daļa), otra daļa — 1684. gadā. Otra daļa lielākā mērā stāsta par Kristiana sievu Christiana un viņu bērniem, viņu ceļojumu un pārbaudījumiem. Teksta vienkāršā, tiešā valoda un spēcīgās tēlu ainas padarīja darbu pieejamu plašai lasītāju auditorijai — gan pieaugušajiem, gan bērniem — un veicināja tā izplatīšanos visu protestantu tradīciju ietvaros.
Citi darbi un rakstības stils
Bunjans uzrakstīja vairākus citus teoloģiskus un literārus darbus, tostarp autobiogrāfisku grāmatu par savu reliģisko ceļojumu Grace Abounding to the Chief of Sinners (latviski: Žēlastības pārpilnība galvenajam grēciniekam) un alegorisku darbu The Holy War (Dievišķais karš). Viņa rakstības stils ir tiešs, pragmatisks un bieži emocionāls — raksturīgs puritāņu vienkāršajai valodai, kas cenšas skaidri izskaidrot reliģiskas patiesības plašai auditorijai.
Vēsturisks konteksts un ieslodzījums
Bunjans dzīvoja laikā, kad Anglijā valdīja stingras reliģiskas normas, un valdības un baznīcas sankcionētā prakse bieži sodīja neatbilstošus sludinātājus. Viņu arestēšana un ilggadīgais ieslodzījums būtiski ietekmēja gan viņa dzīvi, gan radošo darbību — cietuma apstākļos tapa daudzas viņa idejas un pieredze, kas vēlāk parādījās viņa darbos. Pēc atbrīvošanas viņš turpināja sludināt un rakstīt līdz mūža beigām.
Ietekme un mantojums
Svētceļnieka gaitas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem reliģiskajiem darbiem angļu literatūrā. To ir tulkots ļoti daudzās valodās — parasti tiek minēts, ka šī grāmata ir visvairāk tulkotā literārā grāmata pēc Bībeles. Tā ietekmējusi ne tikai reliģisko literatūru, bet arī plašāku angļu kultūru: literatūras tēli, valodas formulējumi un alegoriskās konstrukcijas ir ietekmējušas vēlākus rakstniekus, mācītājus un izdevējus. Mūsdienās Bunjana darbi tiek mācīti reliģiskajās skolās, analizēti literatūrzinātnē un bieži pielāgoti bērniem un skatuvei.
Atcerēšanās un piemiņa
Džons Bunjans mira 1688. gada 31. augustā Londonā. Viņa darbi turpina dzīvot — daudzās vietās, īpaši Bedfordā un apkārtnē, pievērš uzmanību Bunjana dzīvei, darbiem un ietekmei. Viņa alegoriskā pieeja un skaidrā, pieejamā valoda padara viņu par nozīmīgu autoru gan reliģiskajā, gan literārajā vēsturē.
Džons Bunjans.
Dzīve
Agrīnie gadi
Bunjana tēvs bija galdnieks - metāla apstrādātājs, kas salaboja katlus un pannas. Bunjānu ģimene Bedfordšīrā dzīvoja vismaz kopš 12. gadsimta. Viņi pakāpeniski zaudēja arvien vairāk zemes un bija kļuvuši diezgan nabadzīgi. Džona Bunjana tēvs bija mantojis nelielu mājiņu un 9 akrus zemes. Viņš neprotēja ne lasīt, ne rakstīt.
Džons Bunjans mācījās skolā tikai divus, trīs vai četrus gadus. Viņš no tēva iemācījās kļūt par galdnieku.
Jaunatne: reliģiskā atgriešanās
Laikā, kad Bunjans bija bērns, Anglijā notika daudz kauju. Daudzi cilvēki bija pret karali Čārlzu I, tāpēc sākās pilsoņu karš, un karalis tika nogalināts. Vairākus gadus Anglija bija republika, kurā valdīja Olivers Kromvels.
16 gadu vecumā viņš dienēja parlamentārajā armijā Ņūportpagnelā (1644 - 1647). Pēc tam viņš sāka strādāt par galdnieku un 1649. gadā apprecējās. Viņa sievai bija divas grāmatas, un abas bija reliģiskas grāmatas. Bunjanu sāka ietekmēt reliģija. Viņš kļuva ļoti nobijies, jo saprata, ka ir darījis nepareizas lietas, un domāja, vai Dievs viņam piedos, lai viņš pēc nāves nonāktu debesīs, vai arī viņš tiks sodīts un nonāks ellē. Lietas, ko viņš darīja un kas tajā laikā tika uzskatītas par nepareizām (grēkiem), nebija tās, kas mūsdienās satrauc daudzus cilvēkus: baznīcas zvanu zvanīšana, dejošana, spēļu spēlēšana svētdienās un, iespējams, visļaunākais no visiem - zaimošana. Citi viņa pagātnē pieļautie pārkāpumi ietvēra necieņu pret vecākiem un, ļoti iespējams, ka viņš bija izraisījis vai vismaz bez nožēlas (bez žēlastības) palīdzējis agrīnai mātes un māsas nāvei - to viņš darīja, atsakoties uzņemties jebkādu nastu vai darba slodzi mājās. Tikai naudas trūkuma dēļ viņš netērēja laiku ar prostitūtām, lai gan ilgojās pievienoties azartspēlēm un "apgleznotajām sievietēm", kas apmeklēja gadatirgus un citus publiskus pasākumus. Savā grāmatā "Grace Abounding" (Žēlastības pārpilnība) Bunjans sevi dēvē par "grēcinieku priekšnieku". Viņš stāsta, kā kādu dienu, ejot garām, viņš dzirdēja sieviešu grupu, kas savā starpā sarunājās par pestīšanu. Tas viņam lika aizdomāties par šīm lietām.
Tajos laikos cilvēkiem vajadzēja pielūgt Dievu Anglikāņu baznīcā. Tomēr bija cilvēku grupas, kas vēlējās pielūgt Dievu dažādos veidos. Šos cilvēkus sauca par "nonkonformistiem". 1653. gadā kāda nekonformistu sekta (reliģiska grupa) bija pārņēmusi Svētā Jāņa baznīcu Bedfordā. Viņu vikārs bija Džons Giffords. Bunjans daudz diskutēja ar Giffordu par Bībeli.
Bunjans dzīvoja Elstovā, netālu no Bedfordas, līdz 1655. gadam, kad nomira viņa sieva. Viņš pārcēlās uz Bedfordu, lai būtu tuvāk Gifforda baznīcai. Viņš atkal apprecējās 1659. gadā. 1660. gadā notika monarhijas atjaunošana: Anglijai atkal bija karalis: Par karali kļuva Čārlzs II. Tas negatīvi ietekmēja reliģisko brīvību, jo tika aizliegtas visas nekonformistu sapulces. Svētā Jāņa baznīcai atkal bija jākļūst par Anglikāņu baznīcas daļu. Bunjans atteicās iet uz baznīcu. Viņš sāka sludināt cilvēku grupām, kur vien varēja sanākt: šķūņos vai uz ielas. Tā kā viņam nebija atļaujas sludināt, viņš tika arestēts un ieslodzīts cietumā. Sākumā viņam piesprieda 3 mēnešus cietumā, bet, tā kā viņš atteicās solīt pārtraukt sludināšanu, cietumā viņš pavadīja 12 gadus.
Gadi ieslodzījumā
1660.-1672. gadu Bunjans pavadīja cietumā, un 1677. gadā viņš atkal uz īsu brīdi bija cietumā. Goljs atradās Sudraba ielas augšpusē Bedfordas centrā, tikai 5 minūšu gājiena attālumā no viņa mājas St Cuthbert ielā, kas tolaik atradās pilsētas nomalē. Spītē bija 6 kameras un 2 cietuma pagrabi. Iespējams, ka viņš jebkurā brīdī būtu varējis tikt brīvībā, ja būtu apsolījis atteikties no sludināšanas, taču viņš darīja to, ko bija stingri pārliecināts uzskatīt par pareizu. Cietumā viņš nopelnīja naudu, izgatavojot kurpju šņores. Viņa vecākā meita Marija, kas bija akla, katru dienu nesa viņam zupu un deva lasīt grāmatas. Dažkārt viņš, šķiet, uz īsu laiku tika izlaists no cietuma. Tas īsti nebija atļauts, bet bieži vien sargs varēja izlaist ieslodzīto, ja viņš apsolīja atgriezties. Reiz Bunjans pat aizceļoja līdz pat Londonai, un viņš droši vien reizēm bija atgriezies mājās, jo šajā laikā viņam piedzima vēl divi bērni no otrās sievas.
Šajā cietumā pavadītajā laikā viņš uzrakstīja savu alegorisko romānu: Piligrima gaitas. Mēs nezinām, vai viņš to visu uzrakstīja, atrodoties cietumā. Grāmata sastāv no divām daļām. Pirmā daļa beidzas ar vārdiem: "Un es pamodos, un, lūk, tas bija sapnis". Kad sākas otrā daļa, viņš saka: "...kamēr es gulēju, es atkal sapņoju". Tas varētu nozīmēt, ka otro daļu viņš rakstīja 1677. gadā, kad atkal atradās cietumā. Tas ir tikai minējums, mēs to nezinām.
Bedfordas vecais tilts ar pilsētas cietumu. Iespējams, ka visu savu pirmo cietumsodu viņš pavadīja grāfistes cietumā, bet 1677. gadā viņš atradās pilsētas cietumā.
Viņa atbrīvošana
Bunjanu atbrīvoja 1672. gada janvārī, kad Čārlzs II izdeva "Deklarāciju par reliģisko indulgenci", kas nozīmēja, ka cilvēki var brīvi pielūgt Dievu tā, kā viņi vēlas. Karalis to bija izdarījis galvenokārt tāpēc, ka vēlējās, lai katoļiem būtu mazāk varas. Nonkonformistu sektas varēja reģistrēties un saņemt licenci. Bunjans kļuva par Bedfordas baznīcas mācītāju (priesteri). 1675. gada martā viņš atkal tika ieslodzīts cietumā par sludināšanu (jo Čārlzs II atsauca reliģiskās indulgences deklarāciju). Šķiet, ka šoreiz viņš atradās Bedfordas pilsētas cietumā uz akmens tilta pār Ouse upi. Pēc dažiem mēnešiem viņu atbrīvoja. Viņš bija ļoti populārs sludinātājs, tāpēc viņu vairs nearestēja. Viņa grāmata "Svētceļnieka progress" tika publicēta 1678. gadā. Viņš uzrakstīja arī vairākas citas grāmatas par reliģiju, taču "Svētceļnieka progress" bija tā, kas kļuva ārkārtīgi populāra. Tā kā Bunjans nebija ieguvis formālu izglītību, viņš rakstīja ļoti tiešā stilā, kas bija saprotams vienkāršiem cilvēkiem. Fragments no "Piligrima progresa" otrās daļas, kas sākas ar vārdiem "Kas patiesu drosmi redzētu", tiek regulāri dziedāts kā himna.
1688. gadā, dodoties uz Londonu, viņš no žurkām un sikspārņiem smagi saaukstējās un nomira sāpīgā nāvē. Viņa kapsēta atrodas Bunhill Fields kapsētā Londonā.
Meklēt