Deja: definīcija, veidi, stili un horeogrāfija

Deja ir viena no skatuves mākslām, kas apvieno kustību, ritmu un izpausmi. To raksturo dažādi aspekti — ķermeņa valoda, laiks, telpa un attiecības ar mūziku. Tā ir cilvēku kustība mūzikas ritmā. Cilvēki var dejot individuāli, pāros vai grupā, un deja var būt gan spontāna, gan rūpīgi izplānota. Deja var būt neformāla rotaļa, rituāla daļa vai profesionāla priekšnesuma daļa. Ir daudz deju veidu, un katrai cilvēku sabiedrībai ir savas dejas, kas atspoguļo kultūru, vēsturi un sociālās attiecības.

Tāpat kā citās skatuves mākslās, daudzi dejo, lai izteiktu savas jūtas un emocijas, lai komunicētu vai vienkārši justos labi. Deju var izmantot, lai izstāstītu stāstu vai paplašinātu skatuves izteiksmi. Dažās kopienās deju papildina gan dziesmas, gan mūzika, un reizēm tās ir cieši saistītas ar rituāliem un svētkiem. Dejas dažkārt tiek traktētas kā sporta veids, — ar sacensībām, tiesāšanu un tehniskām prasībām. Lai iemācītos dejot un sasniegt augstu meistarības līmeni, cilvēki bieži apmeklē deju skolas un ilgstoši trenējas; profesionālu dejotāju izaugsme var prasīt vairākus gadus prakses.

Deju veidi un stili

Tradicionālās / tautas dejas: saistītas ar konkrētām etniskām grupām vai reģioniem; tās bieži nodod vēstījumu, paražas un kopienas vērtības.
Balets: klasiskā skatuves deja ar stingru tehniku, ķermeņa pozīcijām un izglītojošiem treniņiem; tā ietekmē daudzas citas deju formas.
Laikmetīgā deja: plašs stils, kas bieži ietver improvizāciju, neparastas kustību kvalitātes un eksperimentēšanu ar telpu un laiku.
Džeza un mūsdienu dejas: enerģiskas, ritmiskas, orientētas uz mūzikas frāzēm un izteiksmi.
Hip-hop un ielu dejas: attīstījušās uz ielām un klubos; raksturo izolācijas, atspoles, breaking, popping un locking tehnikas.
Pāru dejas: valse, tango, salsa, rumba u. c.; tās prasa partneru komunikāciju, līderību un sekotprasmi.
Dejas sports: konkurējošas dejas (ballroom, Latin), kur tehniku, stilistiku un sadarbību novērtē tiesneši.
Rituālu un ceremoniju dejas: saistītas ar reliģiskiem vai sabiedriskiem notikumiem un bieži nes simbolisku nozīmi.
Sociālās un klubu dejas: paredzētas izklaidei, satikšanai un sociālai mijiedarbībai — piemēram, line dance, swing, salsa klubu versijas.

Horeogrāfija un horeogrāfs

Dejas plānošanu sauc par horeogrāfiju, ko veic horeogrāfs. Horeogrāfs veido kustību secību, attiecības starp dejotājiem, ritmu un mūzikas atbilstību. Darba process var ietvert idejas izstrādi, skices, video ierakstus un darbu ar dejotājiem studijā. Horeogrāfijā bieži tiek ņemta vērā mūzikalitāte — kā kustības saskan ar muzikālajām frāzēm, akcentiem un tempa maiņām.

Horeogrāfija var būt:

Strikti noteikta: katrs solis un pozīcija ir detalizēti ierakstīta un atkārtojama.
Daļēji improvizēta: horeogrāfs nosaka struktūru un pionierpunktus, bet dejotāji var interpretēt pārejas vai izpildījumu.
Kopdarbs: vairāki horeogrāfi vai paši dejotāji piedalās kustību izstrādē.

Dejas funkcijas un nozīme

Dejai ir daudz lomu sabiedrībā un indivīda dzīvē:

Kultūras mantojums: dejošana saglabā stāstus, paražas un identitāti.
Emocionālā izteiksme: deja ļauj izpaust jūtas, kas var būt grūti izteikt vārdiem.
Komunikācija: pāru un grupu dejas veicina sadarbību, empātiju un neverbālu saziņu.
Veselība un labsajūta: deja uzlabo stāju, izturību, lokanību, līdzsvaru un kardiovaskulāro veselību; tā arī mazina stresu.
Terapija: kustību terapijā deja tiek lietota kā līdzeklis emocionālai atveseļošanai un motorisko prasmju uzlabošanai.
Izklaide un sociālā dzīve: dejas pasākumi, balles un klubnotikumi veicina sociālo kontaktu veidošanu.

Mācīšanās, prakse un drošība

Cilvēki, kuri vēlas iemācīties dejot, var apmeklēt deju skolas, meistarklases vai privātstundas. Lai kļūtu par pieredzējušu un prasmīgu dejotāju, var būt nepieciešami vairāki gadi prakses — regulāri treniņi, tehnikas nostiprināšana un solījumu atkārtošana. Deju apmācībā bieži iekļauj arī fiziskos vingrinājumus, stiepšanos, muskuļu nostiprināšanu un skatuves klātbūtnes izstrādi.

Svarīgi aspekti, lai dejotu droši:

Uzsildīšanās pirms treniņa un atdzišana pēc tā.
Pareiza tehnika, lai izvairītos no traumām.
Atbilstoši apavi un apģērbs, kas ļauj brīvi kustēties.
Atpūta un atjaunošanās, lai novērstu pārmērīgu nogurumu un pārslodzi.

Skatuve, tērpi un konkurence

Profesionālā dejā būtiska loma ir arī skatuvei, apgaismojumam, kostīmiem un scenogrāfijai — tie paplašina izteiksmi un palīdz stāstīt vizuālo stāstu. Daudzos deju žanros ir arī konkurences elements — festivāli, sacensības un izrādes, kur tiek vērtēta tehnika, oriģinalitāte un izpildījums.

Kopumā deja ir daudzpusīga māksla un prakse, kas savieno ķermeni, prātu, mūziku un sabiedrību. Tā var būt personiska pašizpausme, kopienas tradīcija vai profesionāla profesionāla radošā darbība, kas pastāvīgi attīstās un pielāgojas laikmeta prasībām.

Senās ēģiptiešu dejotājas un mūziķi

Katrā zināmā tradicionālajā kultūrā ir sava veida dejas: šis ir zulu pasākums.

Dejas uz ledus: Luca Lanotte un Anna Cappellini dejo Paso doble uz ledus.

Freds un Adele Astere 1921. gadā

Maikla Džeksona moonwalk

Vēsture

Cilvēki vienmēr ir dejojuši. Katrai sabiedrībai ir savas dejas. Ir attēli uz keramikas un akmens, kuros redzamas dejas pirms vairākiem tūkstošiem gadu Ēģiptē un Grieķijā.

Sakss agrīnās dejas iedala "dejās bez tēla" un "tēlainās dejās". Ar "dejām bez tēla" viņš saprot dejas, kurām nav noteiktas formas, bet kuru mērķis ir panākt dejotāju ekstāzi. Šādā stāvoklī dejotājs(-i) šķiet mainījies(-i), transā, un sabiedrība bieži vien uzskata, ka viņš(-i) ir "garu apsēsts(-i)". Šīs dejas tiek dejotas noteiktos gadījumos: laulību, kara, bada, slimības vai nāves gadījumos utt. Tās ir sastopamas visās agrīnajās ("primitīvajās") sabiedrībās. ^{p49; 62}

Pēc Saksa domām, "tēlu dejas" ir saistītas ar pasauli ārpus dejotāja. Imitējot kādu dzīvnieku vai priekšmetu, dejotājs uzskata, ka viņš var pārņemt kādu spēku un padarīt to noderīgu. Dejot, atdarinot medījamo dzīvnieku, nozīmē kļūt par vienu ar tiem. Imitēt dzimumaktu nozīmē panākt auglību. Šāda veida domāšana ir tēlu dejas pamatā. Sakss norāda, ka šāda veida sabiedrības īsti nesaprot saikni starp cēloņiem un sekām. Tās patiešām tic, ka tēlu dejas darbojas. Deju veids, ko izmanto tēlu dejās, ir pantomīma. ^{p49; 77}

Abus deju stilus var apvienot. Auglības dejas var ietvert gan ekstatiskus stāvokļus, gan pantomīmu. Dažas no šīm idejām izmantoja izcilais dejotājs Ņižinskis savā horeogrāfijā baletam Le Sacre du Printemps ("Pavasara rituāls"), kas ir balets par meitenes upurēšanu pirmatnējo pavasara svinību laikā.

Jaunākos laikos pirmā deju skola, par kuru mēs zinām, tika atvērta 1661. gadā Parīzē. Līdz 1681. gadam tajā tika uzņemti tikai vīrieši. Pēc 1681. gada skolā tika uzņemtas arī sievietes. Balles dejas ir mūsdienu deju veidi. Deju dejas, piemēram, valsi, dejo pāri.

Līdz 20. gadsimtam lielākā daļa balles deju bija dejas ar secību. Cilvēku kustības bija plānotas noteiktā kārtībā. Šīs formācijas parasti bija līnijas vai kvadrāti. Visi kustējās vienlaicīgi un vienlaikus arī pabeidza dejas. Mūzika skanēja noteiktu laiku, un tad apstājās. Pēc valša izgudrošanas ap 1800. gadu attīstījās cits deju stils. Valsā un vēlākajās dejās cilvēki dejoja pāros, bet atsevišķi. Viņi nedejoja rindās, bet gan pārvietojās pa telpu, kā viņiem patika (bet pretēji pulksteņrādītāja rādītāja virzienam). Bieži vien parādījās jauni deju stili. Daži dejo individuāli, atsevišķi, kā viņiem patīk. Tāda ir ielu deja. Visiem šiem deju veidiem ir mūzika.

Tajā pašā laikā visā pasaulē ir daudz tradicionālo deju. Dažas no tām tiek dejotas jau simtiem gadu. Mēs tās saucam par folkloras dejām.

Līdz ar populāro mūzikas videoklipu un DVD parādīšanos parādījās tāds dejotājs, kas iepriekš bija redzams dažos skatuves šovos. Papildu dejotājs (vai fona dejotājs) ir izpildītājs, kurš dejo kopā ar galvenajiem izpildītājiem vai aiz tiem dzīvajā muzikālā uzvedumā vai mūzikas videoklipā.

Stili

Ir daudz dažādu dejas stilu, kas iedalāmi šajos vispārīgajos veidos:

Klasiskā deja

Profesionāla dejošana

Balets
Mūsdienu deja
Teātra deja
Vēdera dejas
Džeza dejas
Tap dance

Sociālās dejas

Balles dejas (starptautiskais stils)

Valsis
Foxtrot
Tango
Quickstep
Vīnes valsis
Cha-cha-cha
Jive
Paso doble
Samba
Rumba

Citi stili

Salsa
Rokenrols

Ielu dejas

Tautas deja

Īru dejas
Morisa deja
Lauku dejas

Indiešu klasiskās dejas

Bharat Natyam
Kathak
Mohini Attam
Kathakali
Kučipudi

Balets: Silje izpilda arabesku (viņas tēvs Frode Inge Hellands)

Pieaugušo pāris dejo latīņamerikāņu deju sacensībās Austrijā.

Profesionāli dejotāji

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir deja?

A: Deja ir skatuves māksla, kurā cilvēki vieni vai grupā kustas mūzikas ritmā.

J: Vai ir dažādi deju veidi?

A: Jā, ir daudz deju veidu, un katrai cilvēku sabiedrībai ir savas dejas.

J: Kāpēc daži cilvēki dejo?

A: Daži cilvēki dejo, lai izteiktu savas jūtas un emocijas vai lai justos labāk. Deju var izmantot arī, lai izstāstītu stāstu.

J: Vai deju uzskata par sporta veidu?

A: Jā, deju var uzskatīt par sporta veidu, jo tai ir līdzīgi sportiski aspekti.

J: Kur cilvēki var mācīties dejot?

A: Cilvēki, kas vēlas iemācīties dejot, var doties uz deju skolām.

J: Kas ir horeogrāfija?

A: Horeogrāfija ir dejas plānošana un radīšana, ko parasti veic horeogrāfs.

J: Kādi ir daži vispārīgi deju stili vai modeļi, pēc kuriem tiek dejots lielākoties?

A: Daži vispārīgi deju stili vai modeļi, kas ir raksturīgi lielākajai daļai deju, ir pāru dejas un ansambļu dejas.