Pat akmens laikmetā cilvēki radīja mūziku. Pirmā mūzika, iespējams, tika radīta, mēģinot atdarināt dabā radušās skaņas un ritmus. Cilvēka mūzikā šīs parādības var atkārtoties, izmantojot rakstus, atkārtojumus un tonalitāti. Šāda veida mūzika ir saglabājusies arī mūsdienās. Šamaņi dažkārt atdarina dabā dzirdamās skaņas. Tā var kalpot arī kā izklaide (spēles) vai tai var būt praktisks pielietojums, piemēram, dzīvnieku pievilināšanai medībās.
Arī daži dzīvnieki var izmantot mūziku. Dziedātājputni izmanto dziesmas, lai aizsargātu savu teritoriju vai piesaistītu partneri. Ir redzēti pērtiķi, kas sit ar pīšļiem dobtos baļķus. Tas, protams, var kalpot arī teritorijas aizsardzībai.
Pirmais mūzikas instruments, ko izmantoja cilvēki, iespējams, bija balss. Cilvēka balss var radīt dažādas skaņas. Balsene (balsene) ir kā pūšaminstruments.
Vecākais zināmais neandertāliešu hioidālais kauls ar mūsdienu cilvēka formu tika atrasts 1983. gadā, kas norāda, ka neandertāliešiem bija valoda, jo hioidālais kauls atbalsta balsenes cilvēka rīkles daļā.
Visticamāk, pirmie ritma instrumenti jeb sitamie instrumenti bija roku klapēšana, akmeņu sitieni vai citas ritma uzturēšanai noderīgas lietas. Šāda veida atradumi datējami ar paleolītu. Daži no tiem ir neviennozīmīgi, jo tos var izmantot gan kā instrumentu, gan kā mūzikas instrumentu.
Pirmās flautas
Iespējams, senākā līdz šim atrastā flauta ir tā dēvētā Divje Babe flauta, kas 1995. gadā atrasta Slovēnijas alā Divje Babe I. Nav pārliecības, ka šis priekšmets patiešām ir flauta. Attiecīgais priekšmets ir jauna alu lāča augšstilba fragments, un tas ir datēts ar laiku pirms aptuveni 43 000 gadu. Tomēr par to, vai tas patiešām ir mūzikas instruments, vai vienkārši gaļēdāju izgrauzts kauls, joprojām tiek diskutēts.
2008. gadā Hohle Fels alā netālu no Ulmas, Vācijā, arheologi atrada kaula flautu. Piecu rokturu flautai ir V veida iemutnis, un tā ir izgatavota no grifa spārna kaula. Atklājumā iesaistītie pētnieki 2009. gada jūnijā oficiāli publicēja savus atklājumus žurnālā Nature. Šis atklājums ir arī vecākais apstiprinātais mūzikas instrumenta atradums vēsturē. Alā tika atrastas arī citas flautas. Šī flauta tika atrasta blakus Hohle Felsas Venerai un pavisam netālu no senākā zināmā cilvēka kokgriezuma. Paziņojot par savu atklājumu, zinātnieki izteica pieņēmumu, ka "atradumi liecina par labi nostiprinātu mūzikas tradīciju pastāvēšanu laikā, kad mūsdienu cilvēki kolonizēja Eiropu".
Vecākās zināmās koka pīpes tika atrastas 2004. gadā netālu no Greystones, Īrijā. Koka bedrē atradās sešas no īve koka izgatavotas 30 līdz 50 cm garas, vienā galā sašaurinātas, bet bez pirkstgaliem paredzētiem caurumiem, flautas. Iespējams, ka reiz tās bijušas sasietas kopā.
1986. gadā Ķīnas Henanas provinces Jiahu pilsētā Jiahu tika atrastas vairākas kaulu flautas. Tās datētas ar aptuveni 6000 gadu pirms mūsu ēras. Katrā no tām ir 5 līdz 8 caurumiņi, un tās tika izgatavotas no putna - sarkanvēdera - dobajiem kauliem. Atraduma laikā tika konstatēts, ka viens no tiem joprojām ir derīgs spēlēšanai. Kaulu flautas spēlē gan Xia Zhi piecu vai septiņu notiņu skalu, gan senās ķīniešu mūzikas sistēmas Qing Shang sešu notiņu skalu.
Senie laiki
Nav zināms, kāda bija agrīnākā alu cilvēku mūzika. Dažas arhitektūras un pat gleznojumi ir tūkstošiem gadu veci, bet vecā mūzika nevarēja saglabāties, līdz cilvēki iemācījās to pierakstīt. Vienīgais veids, kā mēs varam nojaust par agrīno mūziku, ir aplūkojot ļoti senas gleznas, kurās redzami cilvēki, kas spēlē mūzikas instrumentus, vai arī atrodot tos arheoloģiskajos izrakumos (rakšana pazemē, lai atrastu senas lietas). Senākais jebkad pierakstītais un nezaudētais mūzikas skaņdarbs tika atrasts uz plāksnītes, kas rakstīta huriešu valodā, kurā runāja Mezopotāmijas ziemeļu daļā (mūsdienu Irākas teritorijā) un tās apkaimē, aptuveni 1500. gadā pirms mūsu ēras. Oksfordas Mūzikas kompanjons, red. Percy Scholes, London, 1970.
Viduslaiki
Vēl viens saglabājies agrīns rakstisks skaņdarbs bija kārta ar nosaukumu Sumer Is Icumen In. To pierakstīja mūks ap 1250. gadu. Liela daļa mūzikas viduslaikos (aptuveni 450-1420) bija tautas mūzika, ko spēlēja strādājošie cilvēki, kuri vēlējās dziedāt vai dejot. Ja cilvēki spēlēja instrumentus, viņi parasti spēlēja dejotājiem. Tomēr lielākā daļa mūzikas, kas tika pierakstīta, bija paredzēta katoļu baznīcai. Šī mūzika tika rakstīta mūkiem, lai dziedātu baznīcā. To sauc par gregorisko dziedājumu (jeb gregoriāņu dziedājumu).
Renaissance
Renesanses laikmetā (aptuveni no 1400. līdz 1550. gadam) bija daudz mūzikas, un daudzi komponisti rakstīja mūziku, kas saglabājusies līdz mūsdienām, un to var atskaņot, spēlēt vai dziedāt. Šī perioda (renesanses) nosaukums ir franču valodas vārds, kas nozīmē "atdzimšana". Šo periodu sauca par "atdzimšanu", jo šajā laikā atdzima daudzi jauni mākslas un mūzikas veidi.
Ļoti skaistu mūziku dievkalpojumiem (sakrālajai mūzikai) rakstīja itāļu komponists Džovanni da Palestrina (1525-1594). Palestrīnas mūzikā daudzi dziedātāji dzied kopā (to sauc par kori). Bija arī daudz mūzikas, kas nebija rakstīta baznīcai, piemēram, jautra deju mūzika un romantiskas mīlas dziesmas. Renesanses laikmetā populāri instrumenti bija vijoles (stīgu instruments, uz kura spēlē ar loku), lutas (plūkts stīgu instruments, kas nedaudz līdzinās ģitārai) un virgināls - neliels, kluss taustiņinstruments.
Baroka laikmets
Baroks mākslā bija Rietumu kultūras laikmets, kas sākās ap 17. gadsimta miju Romā. To raksturoja dramatisms un diženums tēlniecībā, glezniecībā, literatūrā, dejā un mūzikā. Mūzikā termins "baroks" attiecas uz imitatīvā kontrapunkta dominances pēdējo periodu, kad dažādas balsis un instrumenti atbalsoja cits citu, bet dažādos skaņu augstumos, dažkārt apvēršot atbalsis un pat apvēršot tematisko materiālu.
Baroka stila popularitāti un panākumus veicināja Romas Katoļu baznīca, kas Tridentas koncila laikā bija nolēmusi, ka mākslai ir tieši un emocionāli jārunā par reliģiskām tēmām. Arī augstāko aprindu pārstāvji baroka arhitektūras un mākslas dramatisko stilu uzskatīja par līdzekli, ar ko pārsteigt apmeklētājus un paust triumfējošu varu un kontroli. Baroka laika pilis tika būvētas ap ieeju ar pagalmiem, grandiozām kāpnēm un pieņemšanas telpām, kuru greznums secīgi pieauga. Līdzīgā detaļu pārpilnībā māksla, mūzika, arhitektūra un literatūra baroka kultūras kustībā iedvesmojās viena no otras, māksliniekiem pētot, ko viņi var radīt no atkārtotiem un daudzveidīgiem rakstiem. Dažas baroka gleznu iezīmes un aspekti, kas atšķir šo stilu no citiem, ir detaļu pārpilnība, bieži vien spilgta polihromija, mazāk reālistiskas subjektu sejas un vispārēja apbrīnas sajūta, kas bija viens no baroka mākslas mērķiem.
Vārds baroks, iespējams, cēlies no senās portugāļu valodas lietvārda "barroco", kas nozīmē pērli, kura nav apaļa, bet ir neparedzamas un sarežģītas formas. Tādējādi neoficiālā lietojumā vārds baroks var vienkārši nozīmēt, ka kaut kas ir "izsmalcināts", ar daudzām detaļām, neatsaucoties uz baroka stiliem 17. un 18. gadsimtā.
Klasiskais periods
Rietumu mūzikā ar klasisko periodu saprot mūziku no aptuveni 1750. līdz 1825. gadam. Tas bija tādu komponistu kā Jozefa Haidna, Volfganga Amadeja Mocarta un Ludviga van Bēthovena laiks. Orķestri kļuva lielāki, un komponisti bieži rakstīja garākus skaņdarbus - simfonijas, kurās bija vairākas daļas (tā sauktās daļas). Dažas simfonijas daļas bija skaļas un ātras, citas - klusas un skumjas. Šajā laikā ļoti svarīga bija skaņdarba forma. Mūzikai bija jābūt ar skaistu "formu". Viņi bieži izmantoja struktūru, ko sauca par sonātes formu.
Vēl viens nozīmīgs mūzikas veids bija stīgu kvartets, kas ir skaņdarbs divām vijolēm, altam un vijolei. Līdzīgi kā simfonijām, stīgu kvarteta mūzikā bija vairākas daļas. Haidns, Mocarts un Bēthovens sarakstīja daudz slavenu stīgu kvartetu.
Šajā laikā tika izgudrotas klavieres. Komponistiem patika klavieres, jo ar tām varēja spēlēt dinamiku (skaļāk vai klusāk). Citi populāri instrumenti bija vijole, vijole, flauta, klarnete un oboja.
Romantisma periods
19. gadsimtu dēvē par romantisma periodu. Komponisti bija īpaši ieinteresēti mūzikā nodot savas emocijas. Nozīmīgs romantisma perioda instruments bija klavieres. Daži komponisti, piemēram, Frederiks Šopēns, rakstīja atturīgus, izteiksmīgus, klusu emocionālus klavierdarbus. Bieži vien mūzika aprakstīja kādu sajūtu vai stāstīja stāstu, izmantojot skaņas. Citi komponisti, piemēram, Francs Šūberts, rakstīja dziesmas dziedātājam un pianistam, ko sauca par Lied (vācu valodā "dziesma"). Šīs Lieder (daudzskaitlī no Lied) stāstīja stāstus, izmantojot dziesmas tekstu (vārdus) un izdomas bagātus klavieru pavadījumus. Citi komponisti, piemēram, Rihards Štrauss (Richard Strauss) un Francs Lists (Franz Liszt), radīja stāstus un stāstīja stāstus, izmantojot tikai mūziku, ko sauc par tonālo poēmu. Tādi komponisti kā Francs Lists un Johanness Brāmss izmantoja klavieres, lai atskaņotu skaļu, dramatisku, spēcīgi emocionālu mūziku.
Daudzi komponisti sāka rakstīt mūziku lielākiem orķestriem ar pat 100 instrumentiem. Tas bija nacionālisma (lepnuma par savu valsti) laiks, kad daudzi komponisti radīja mūziku, izmantojot savas valsts tautasdziesmas vai melodijas. Šajā laikā dzīvoja daudzi slaveni komponisti, piemēram, Francs Šūberts, Fēlikss Mendelszons, Frederiks Šopēns, Johanness Brāmss, Pjotrs Čaikovskis un Rihards Vāgners.
Mūsdienu laiki
Laikposmu no aptuveni 1900. gada un vēlāk sauc par "moderno periodu". Daudzi 20. gadsimta komponisti vēlējās komponēt mūziku, kas atšķirtos no klasicisma un romantisma mūzikas. Modernie komponisti meklēja jaunas idejas, piemēram, izmantoja jaunus instrumentus, dažādas formas, skaņas vai harmonijas.
Komponists Arnolds Šēnbergs (Arnold Schoenberg, 1874-1951) rakstīja atonālus skaņdarbus (tas nozīmē, ka tie neskanēja kā skaņdarbi kādā skaidrā mūzikas tonācijā). Vēlāk Šēnbergs izgudroja jaunu mūzikas rakstīšanas sistēmu - divpadsmit toņu sistēmu. Mūzika, kas rakstīta, izmantojot divpadsmit toņu sistēmu, dažiem šķiet dīvaina, taču tā ir matemātiska pēc būtības un bieži vien iegūst jēgu tikai pēc rūpīgas izpētes. Tīra divpadsmit toņu mūzika bija populāra piecdesmitajos un sešdesmitajos gados akadēmiķu vidū, bet daži komponisti, piemēram, Bendžamins Britens, to izmanto arī mūsdienās, kad nepieciešams iegūt noteiktu noskaņu.
Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta komponistiem Igors Stravinskis (1882-1971) rakstīja mūziku ar ļoti sarežģītiem (sarežģītiem) akordiem (kopā atskaņotu notu grupām) un ritmiem. Daži komponisti uzskatīja, ka mūzika kļūst pārāk sarežģīta, tāpēc rakstīja minimālisma darbus, kuros izmantotas ļoti vienkāršas idejas. 20. gadsimta 50. un 60. gados tādi komponisti kā Karlheincs Štokhauzens eksperimentēja ar elektronisko mūziku, izmantojot elektroniskās shēmas, pastiprinātājus un skaļruņus. 70. gados komponisti sāka izmantot elektroniskos sintezatorus un rokenrola mūzikas instrumentus, piemēram, elektrisko ģitāru. Viņi izmantoja šos jaunos instrumentus, lai radītu jaunas skaņas.
90. un 2000. gadu komponisti, piemēram, Džons Adamss (John Adams, dz. 1947) un Džeimss Makmilans (James MacMillan, dz. 1959), bieži izmanto visu šo ideju apvienojumu, taču viņiem patīk rakstīt arī tonālu mūziku ar vieglām melodijām.
Elektroniskā mūzika
Mūziku var radīt elektroniski. Visbiežāk to dara ar datoru, taustiņinstrumentu, elektrisko ģitāru un disku galdu palīdzību. Tie var atdarināt tradicionālos instrumentus, kā arī radīt ļoti atšķirīgas skaņas. 21. gadsimta elektronisko mūziku parasti rada, izmantojot datorprogrammas un aparatūras mikserus.
Jazz
Džezs ir mūzikas veids, kas tika radīts ap 1900. gadu Ņūorleānā, ASV dienvidos. Tur dzīvoja daudz melnādaino mūziķu, kuri spēlēja mūzikas stilu, ko sauca par blūzu. Blūza mūziku ietekmēja afrikāņu mūzika (jo ASV melnādainie cilvēki bija ieradušies ASV kā vergi. Viņi tika piespiedu kārtā aizvesti no Āfrikas). Blūza mūziku spēlēja, dziedot, izmantojot harmoniku vai akustisko ģitāru. Daudzās blūza dziesmās bija skumji vārdi par skumjām emocijām (jūtām) vai skumjiem pārdzīvojumiem, piemēram, darba zaudēšanu, ģimenes locekļa nāvi vai nokļūšanu cietumā (cietumā).
Džeza mūzikā blūzs mijās ar Eiropas mūziku. Daži melnādainie komponisti, piemēram, Skots Džoplins (Scott Joplin), rakstīja mūziku, ko sauca par ragtime, kurai bija ļoti atšķirīgs ritms no standarta Eiropas mūzikas, taču tajā tika izmantotas notis, kas bija līdzīgas dažām Eiropas mūzikas formām. Ragtīms būtiski ietekmēja agrīno džezu, ko sauca par diksilenda džezu. Džeza mūziķi izmantoja tādus instrumentus kā trompete, saksofons un klarnete, lai atskaņotu melodijas (melodijas), bungas - perkusijas, bet kontrabass, klavieres, bandžo un ģitāra - fona ritmu (ritmisko sekciju). Džezs parasti ir improvizēts: spēlētāji mūziku veido (izdomā) tās atskaņošanas laikā. Lai gan džeza mūziķi izdomā mūziku, džeza mūzikai joprojām ir noteikumi; mūziķi spēlē akordu virkni (notu grupas) noteiktā secībā.
Džeza mūzikai ir svingojošs ritms. Vārdu "šūpoles" ir grūti izskaidrot. Lai ritms būtu "svingojošs ritms", tam jābūt dabiskam un nepiespiestam. Svingējošais ritms nav pat līdzīgs maršam. Tā vietā, lai justos vienādi, ir garas un īsas sajūtas. "Svingējošs ritms" arī sajūsmina klausītājus, jo viņiem patīk tā skanējums. Daži cilvēki saka, ka "svingojošais ritms" rodas tad, kad visi džeza mūziķi sāk just vienu un to pašu dziesmas pulsu un enerģiju. Ja džeza grupa spēlē ļoti labi kopā, cilvēki teiks: "Tas ir šūpuļojošs džeza ansamblis" vai "Šis ansamblis patiešām labi šūpojas".
Džezs ietekmēja arī citus mūzikas veidus, piemēram, 20. gadsimta 20. un 30. gadu Rietumu mākslas mūziku. Tādi mākslas mūzikas komponisti kā Džordžs Geršvins rakstīja mūziku, ko ietekmēja džezs. Džeza mūzika ietekmēja popmūzikas dziesmas. 20. gadsimta 30. un 40. gados daudzās popmūzikas dziesmās sāka izmantot džeza dziesmu akordus vai melodijas. Viens no pazīstamākajiem džeza mūziķiem bija Luiss Ārmstrongs (Louis Armstrong, 1900-1971).
Popmūzika
"Popmūzika ir populārās mūzikas veids, ko labprāt klausās daudzi cilvēki. Terminu "popmūzika" var lietot attiecībā uz visu veidu mūziku, kas ir rakstīta, lai būtu populāra. Vārdu "popmūzika" sāka lietot aptuveni no 1880. gada, kad bija populārs mūzikas veids, ko sauca par mūziku.
Mūsdienu popmūzika izauga no 50. gadu rokenrola (piemēram, Čaka Berija (Chuck Berry), Bo Diddlija (Bo Diddley) un Litl Ričarda (Little Richard) un rokmūzikas (piemēram, Elvisa Preslija (Elvis Presley) un Budija Holi (Buddy Holly). Sešdesmitajos gados par slavenu popmūzikas grupu kļuva The Beatles. Septiņdesmitajos gados ar popmūziku tika sajaukti arī citi mūzikas stili, piemēram, funk un soulmūzika. Popmūzikai parasti ir smags (spēcīgs) ritms, tāpēc tā ir piemērota dejošanai. Popmūzikas dziedātāji parasti dzied, izmantojot mikrofonus, kas pieslēgti pastiprinātājam un skaļrunim.
