Johannes Brāms (1833–1897) — vācu romantisma laikmeta komponists un pianists
Johannes Brāms — vācu romantisma komponists un pianists: četru simfoniju, koncertu, Lieder un slavenās "Wiegenlied" autors. Uzzini dzīvi, darbus un muzikālo mantojumu.
Johannes Brāms (1833. gada 7. maijs — 1897. gada 3. aprīlis) bija slavens vācu komponists un pianists, viens no 19. gadsimta romantisma nozīmīgākajiem māksliniekiem. Viņa radošā darbība aptver plašu žanru loku — no lielām orķestra formas līdz intīmām kamermūzikas un dziesmu kompozīcijām. Brāmss bija pazīstams ar ārkārtīgu paškritiku: viņš bieži iznīcināja vai nepublikēja skaņdarbus, kurus uzskatīja par nepilnīgiem. Ilgus gadus viņam bija jācīnās ar salīdzinājumiem — cilvēki gaidīja "nākamo Bēthovenu" — tāpēc viņš rūpīgi strādāja, lai viņa simfoniskie darbi būtu nopietni un izturētu salīdzinājumus.
Dzīve un karjera
Brāms dzimis Hamburgā ģimenē, kur tēvs bija mūziķis, un jau jaunībā izrādīja talantu klavieru spēlē. Viņa agrīno karjeru veicināja draudzība un sadarbība ar Robertu un Klaru Šūmaniem — īpaši Klara, kura aktīvi atbalstīja Brāmsu un popularizēja viņa mūziku. 1860. gados Brāms pārcēlās uz Vīni, kur pavadīja pārējo mūža daļu un izveidoja ciešu profesionālo reputāciju kā komponists, pianists un orķestra vadītājs.
Mūzikas valoda un radošā pieeja
Brāmss bieži tiek raksturots kā tradīciju cienītājs: viņa daiļradē sastopama dziļa saikne ar klasiskajām formām — sonātes formu, variāciju un kontrapunkta tehnikām. Tajā pašā laikā viņa mūzikā ir romantiska emocionāla intensitāte un plaša harmoniskā bagātība. Viņš prata savienot rigoru ar izteiksmību, veidojot darbus, kas ir gan intriģējoši analizē, gan emocionāli pieejami klausītājam.
Galvenie darbi un žanri
Brāmss ir autoritāte vairākos žanros. Pēc ilgstošas darba pie savas pirmās simfonijas viņš galu galā piegādāja publikai četras simfonijas, kas tiek uzskatītas par centrāliem 19. gadsimta repertuāra darbiem. Viņš sarakstīja arī vairākus koncertus, tostarp divus klavierkoncertus, koncertu vijolei un pazīstamo divnozaru Koncertu vijolei un čellam (Double Concerto). Kora mūzikā viņa ievērojamākais darbs ir rekviēms — Ein deutsches Requiem —, kas atšķiras no tradicionālā liturģiskā rekviēma ar plašu cilvēka un dzīves skatījumu.
Bez tam Brāms daudz rakstīja kamermūziku, tai skaitā čellistu un vijolnieku repertuāram domātus darbus, klaviermūziku (intermecci, rapsodijas, fugas) un vācu mākslas dziesmas — Lieder. Viņa vēlīnie darbi iezīmējas ar elegantu, noskaņotu intimitāti — īpaši slavenie klavierdarbi Op. 117–119. Savā profesionālajā gaitā viņš arī atzinīgi novērtēja un iedvesmojās no jaunā klaresista Richard Mühlfeld, kam veltīja vairākas klarineta kompozīcijas.
Viens no Brāmsa vispazīstamākajiem darbiem, kas ir iemantojis plašu popularitāti visā pasaulē, ir Wiegenlied ("šūpuļa dziesma"), ko bieži dēvē par "Brāmsa šūpuļdziesmu" un kas ir kļuvusi par neatņemamu rotaļlietu, mūzikas kasti un ģimenes repertuāra sastāvdaļu.
Mantojums
Brāmsa mūzika ietekmējusi gan viņa laikabiedrus, gan vēlākas paaudzes komponistus. Viņš tiek uzskatīts par tiltu starp klasicisma formālo skaidrību un romantisma emocionālo plašumu. Brāmsa darbi regulāri skan koncertos visā pasaulē, un viņa ieraksti, atskaņojumi un pētījumi turpina iedvesmot mūziķus un klausītājus. Viņš mira Vīnē 1897. gadā, bet viņa mūzikas spēcīgā kvalitāte un forma nodrošināja ilgstošu vietu mūzikas vēsturē.
Izvēle no nozīmīgākajiem darbiem
- Četras simfonijas
- Divi klavierkoncerti (op.1 un op.2)
- Vijoles koncerts un koncerts vijolei un čellam (Double Concerto)
- Rekviēms — Ein deutsches Requiem
- Kamar- un klavierdarbi, tostarp Op. 34 (pianonu kvartets/pianonu kvintets) un intermecci Op. 117–119
- Vēlās klarineta kompozīcijas un dažādas Lieder, tajā skaitā Wiegenlied
Johannes Brāms ir mūziķis, kura darbos apvienojas forma, meistarība un cilvēcisks siltums — tieši šī kombinācija padara viņa mūziku laikmetīgu un mūžīgu.
Johannes Brahms
Viņa dzīve
Agrīnie gadi
Brahmss dzimis Vācijā. Viņa tēvs bija kontrabasists Hamburgas pilsētas orķestrī. Iespējams, ka viņš deva zēnam pirmās mūzikas stundas. Drīz viņš sāka apgūt klavierspēli pie skolotāja Otto Kosela. Kad 1843. gadā Brahmss spēlēja publiskā koncertā, kāds amerikāņu aģents uzaicināja viņu uz koncertturneju Amerikā, taču skolotājs saprata, ka viņš ir pārāk jauns. Viņš teica, ka Johannesam vajadzētu mācīties pie pazīstamā skolotāja Eduarda Marksena Hamburgā. Līdz 1848. gadam viņš jau spēlēja klaviermūzikas koncertus. Viņš sāka arī komponēt, un dažas no savām kompozīcijām nosūtīja Robertam Šūmanam, lai lūgtu padomu. Šūmanis sūtījumu neatvērtu nosūtīja atpakaļ.
Šajā laikā Hamburgā bija daudz ungāru mūziķu. Brāmam patika viņu tautas mūzika ar tās neparastajiem ritmiem, mazajām tripletu figūrām un rubato izjūtu. Tā ietekmēja viņa paša kompozīcijas stilu. Vienu no ungāriem sauca Remenijs. Viņš spēlēja vijoli, un Brāmss bieži viņu pavadīja koncertos. Viņi kopā devās koncerttūrēs un iepazinās ar tādiem slaveniem cilvēkiem kā komponists Francs Lists un vijolnieks Jozefs Joahims, kurš kļuva par Brahmsa tuvu draugu uz daudziem gadiem. Joahims ieteica Bramam doties pie Šūmaņa un viņa sievas Klāras uz Diseldorfu. Šūmanam patika Brahmss un viņš redzēja, ka viņš kļūs par izcilu komponistu, tāpēc uzrakstīja par viņu rakstu savā mūzikas žurnālā. Raksta virsraksts bija: Neue Bahnen ("Jaunie ceļi"). Šūmanam izrādījās taisnība: Brāmss patiešām kļuva par slavenu komponistu un atrada "jaunus ceļus" (jaunus kompozīcijas veidus). Brahmss palika ļoti tuvs Šūmaņa draugs. Kad Šūmanam bija nervu sabrukums, Brahmss aizbrauca pie viņa uz Diseldorfu. Brahmss drīz iemīlējās Klārā, kura bija 14 gadus vecāka par viņu. Viņš turpināja mīlēt viņu arī pēc Roberta Šūmaņa nāves, un viņiem bija ciešas attiecības, lai gan Brāmss sāka interesēties par citām sievietēm un īsu brīdi bija saderinājies. Tomēr viņš nekad nebija precējies.
Karjeras sākums Hamburgā
1859. gadā Brahmss apmetās uz dzīvi Hamburgā. Viņš nodibināja sieviešu kori un sarakstīja un aranžēja tam daudz mūzikas. Viņa Pirmais klavierkoncerts guva lielus panākumus Hannoverē un Hamburgā, bet ne Leipcigā, kur daudzi deva priekšroku mežonīgi romantiskajai Liszta mūzikai, kas stipri atšķīrās no klasicisma stilā balstītā Brāmsa stila. Brahmss nolēma doties uz Vīni. Tur viņam bija jāpaliek līdz mūža beigām.
Pirmie gadi Vīnē
Vīnē viņš drīz vien ieguva daudz draugu, kuriem patika viņa mūzika. Īsu laiku viņš vadīja kori "Vīnes dziedāšanas akadēmija", kas dziedāja dažus viņa skaņdarbus. Viņš iepazinās ar Vāgneru. Vāgners baidījās, ka Brāmss sāks rakstīt operas, kas būs slavenākas par viņa operām. Tāpēc Vāgners uzrakstīja rakstu, kurā rakstīja, ka Brāmss ir ļoti slikts diriģents. Vāgners bija kļuvis par Brāmsa ienaidnieku, kurš tik un tā nekad neuzrakstīja operas.
1870. gadā Brahmss kļuva par Vīnes koncertu cikla "Vīnes Gesellschaftskonzerte" vadītāju. Viņš kļuva arvien slavenāks kā komponists, taču diriģēšana viņam nekad nav veicies, un 1875. gadā koncertu vadīšanu pārņēma diriģents Hanss Rihters. Šo gadu laikā viņš pabeidza vienu no saviem izcilākajiem darbiem: Vācu rekviēms (Ein deutsches Requiem), kā arī vienu no viņa populārākajiem darbiem - Variācijas par Svētā Antonija chorālu (dažkārt kļūdaini dēvētas par Variācijām par Haidna tēmu).
Slavas gadi
Visbeidzot 1876. gadā viņš ļāva atskaņot savu Pirmo simfoniju. Sākotnēji tā neguva lielu panākumu, taču Vīnē klausītājiem tā patika. Viņš sāka komponēt daudzus savus izcilākos skaņdarbus un saņēma daudzus augstskolu apbalvojumus. Ziemā viņš sniedza koncertus, bet vasarā pavadīja laiku, komponējot. Savu pēdējo simfoniju (Ceturto simfoniju) viņš uzrakstīja 1885. gadā un diriģēja to, kopā ar orķestri dodoties turnejā pa Vāciju un Nīderlandi.
No 1889. gada Brahmss katru vasaru pavadīja Īšlā, kur viņam bija daudz draugu. Līdz 1890. gadam viņš nolēma pārtraukt komponēšanu, lai gan pēc iepazīšanās ar klarnetistu Rihardu Mīlfeldu viņš vēl uzrakstīja četrus skaistus darbus klarnetei. 1896. gadā viņš sarakstīja Četras nopietnas dziesmas, kuras, iespējams, iedvesmojusi Klāras Šūmanes skumjā nāve. Nākamajā gadā Brahmss Vīnē nomira no vēža. No tās pašas slimības bija miris arī viņa tēvs.
Viņa mūzika
Brahmss sarakstīja daudz vokālās mūzikas. Lielākais no šiem darbiem ir Vācu Rekviēms. Bija arī daudz darbu koriem un liels dziesmu krājums ar klavieru pavadījumu (Lieder). Viņš sarakstīja daudz klaviermūzikas, kas ietvēra sonātes un daudzus īsākus skaņdarbus, piemēram, fantāzijas, rapsodijas, balādes, intermessus, kapricio un romances. Viņa kamermūzikā ietilpst stīgu kvartets, kvintets un sekstets, klavieru trio, kvartets un klavieru kvintets. Viņš sarakstīja četras simfonijas un četrus koncertus: divus klavierēm, vienu vijolei un vienu vijolei un čellam (Dubultkoncertu). Vācu Rekviēms ir viņa izcilākais vokālais darbs.
Brahmss ļoti interesējās arī par seno mūziku un palīdzēja rediģēt Fransuā Kuperēna mūziku, kā arī sava drauga Roberta Šūmaņa mūziku.
| Iestādes kontrole |
|
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Johanness Brāmss?
A: Johanness Brāmss bija slavens vācu komponists, kurš savu karjeru sāka kā pianists.
J: Ko viņš domāja par saviem skaņdarbiem?
A: Viņš bija ļoti paškritisks un iznīcināja jebkuru skaņdarbu, kas, viņaprāt, nebija īsti labs.
J: Kā tas ietekmēja viņa mūzikas komponēšanas veidu?
A: Viņš juta, ka cilvēki no viņa gaidīja "nākamo Bēthovenu", tāpēc viņš daudzus gadus strādāja pie savas pirmās simfonijas, pirms ļāva to atskaņot.
J: Kādus skaņdarbus komponēja Brāmss?
A: Viņš sarakstīja četras simfonijas, četrus koncertus, kora skaņdarbus, tostarp rekviēmu, kamermūziku, klaviermūziku un vācu mākslas dziesmas jeb Lieder.
J: Kāda ir viena no viņa pazīstamākajām dziesmām?
A: Viena no viņa pazīstamākajām dziesmām ir Wiegenlied ("šūpuļa dziesma"), ko bieži dēvē par "Brāmsa šūpuļdziesmu" un kas bieži skan mūzikas kastēs.
J: Kad dzimis un kad nomira Johanness Brāmss?
A: Johanness Brāmss dzimis 1833. gada 7. maijā un nomira 1897. gada 3. aprīlī.
Meklēt