Mūsdienu tautas mūzika
Tautas mūzika ir mūzika, ko spēlē vai dzied parasti cilvēki (nevis profesionāli mūziķi). Tā ir tradicionālā mūzika, ko cilvēki apgūst, klausoties, kā to spēlē citi cilvēki, un pēc tam atdarinot viņus. Mēs sakām, ka tradīcija ir "mutiski nodota" vai "mutiski nodota", kas nozīmē, ka mūzika nav pierakstīta, bet tiek mācīta, runājot ("mutisks" nozīmē "piederīgs mutē"). Katrā valstī ir sava tradicionālā mūzika. Tautasdziesma ir daļa no tautas mūzikas. Tautas dziesminieks ir cilvēks, kas dzied tautasdziesmas.
20. gadsimta 60. gados jaunu mūzikas paveidu aizsāka grāmatas autors Bobs Dilans, kurš tradicionālo tautasdziesmu sajauca ar rokenrolu. Šo mūziku dažkārt dēvē par "folkroku" .
Tautas mūzika ir mūzika, ko var spēlēt un klausīties ikviens. Ar to tā atšķiras no klasiskās mūzikas, ko galvenokārt izstrādājuši profesionāli mūziķi šaurākam cilvēku lokam. Tautas mūzika ir daļa no tautas kultūras, lai gan termins "populārā mūzika" vai "popmūzika" mūsdienās attiecas uz tādu mūziku, ko cilvēki var dzirdēt, izmantojot televīziju, radio un citus ierakstu līdzekļus.
Daudzviet pasaulē gandrīz visa mūzika ir tautas mūzika. Terminu "tautas mūzika" parasti lieto attiecībā uz Eiropas un Amerikas mūziku, kas ir daļa no mutvārdu tradīcijas. Tautas mūzika kā mutvārdu tradīcija ir daudz mazāk nozīmīga nekā agrāk, daļēji jauno tehnoloģiju (radio, televīzija utt. un mūzikas ieraksti) dēļ. Tautas melodijas tagad bieži tiek pierakstītas, un tās ir ietekmējušas citus mūzikas veidus, tāpēc atšķirības starp dažādiem mūzikas veidiem ir grūtāk pamanāmas.
Tradicionālā izcelsme
Senākos laikos tautas mūzika bija daļa no "kopīgas atpūtas". Tas nozīmē, ka nelielas kopienas, piemēram, ciemati vai ģimenes, atpūtās, kopā spēlējot un dziedot mūziku. Cilvēki bieži vien izdomāja jaunu dziesmu vai jaunu skaņdarbu vai arī veica izmaiņas jau zināmā mūzikā. Šādā veidā mūzika vienmēr mainījās. Cilvēki gūst muzikālas idejas no citām tuvumā esošām grupām. Tāpēc kaimiņvalstu tautas mūzika bieži skan līdzīgi.
Balādes bija populārs tautas mūzikas veids. Tās bija tautasdziesmas, kas stāstīja stāstu (tās bija "stāstošas"). Dažreiz pēc katra pantiņa tām bija refrēns, lai ikviens varētu pievienoties. Balādēs stāstīja par mīlestību, mītiem vai folkloru. Šādā veidā stāsti tika nodoti no paaudzes paaudzē.
Dejās tika izmantota instrumentālā tautas mūzika. Daži no instrumentiem varēja būt ļoti vienkārši, piemēram, nūjiņas, grabulis vai vienkārša bungas. Citi instrumenti varēja būt vijole (tautas vārds "vijole"), dūdas, arfa, cītara vai dažādi pūšaminstrumenti atkarībā no vēsturiskā laika un valsts.
Daži dziedājumi bija daudzbalsīgi, t. i., dziedāja divas vai vairākas daļas (balsis). Ļoti bieži divas balsis dziedāja paralēli (kopā uz augšu un uz leju). Tādās valstīs kā Krievija cilvēki dziedāja trīs vai četrās daļās, piemēram, tradīcijā "podgolosnaja" ("zem balss"). Tādās valstīs kā Lielbritānija šī polifonijas tradīcija nepastāvēja. Tautasdziesmas tur dziedāja viens dziedātājs bez pavadījuma.
Tautas mūzikā izmantoja dažādas skalas. Tās sauc par modalitātēm. Rietumeiropā visizplatītākais bija joniešu moduss (tāpat kā mūsu mažora skala). Dažās Austrumeiropas daļās izmantoja modus ar vairākiem pustoņiem, bet lielākoties izvairījās no puspakāpieniem. Tā rezultātā melodijas tiek raksturotas kā tetratoniskās (četras notis vienā oktāvā) vai pentatoniskās (piecas notis vienā oktāvā).
Tautas mūzikā ir arī vienkāršas bērnu dziesmas un šūpuļdziesmas.
Strādājot cilvēki dziedāja tautas mūziku. Eiropas imigrācijas sākumā Amerikā pionieri dziedāja, ceļojot, kovboji dziedāja, strādājot, vergi dziedāja kokvilnas laukos.
Folkloras kopa no Lietuvas dzied un dejo
Ietekme uz klasisko mūziku
18. gadsimtā tautas mūzika sāka ietekmēt klasisko mūziku (jeb "mākslas mūziku"). Cilvēki no augstākajiem slāņiem sāka interesēties par tautas mūziku, jo viņi apzinājās, ka ir daļa no tradīcijas. Tādi komponisti kā Mocarts un Šūberts rakstīja tautas dejas orķestriem vai nelielām instrumentu grupām.
Tautas mūziku izmantoja daudzi romantisma perioda komponisti. Gustavs Mālers savā mūzikā daudzviet izmantoja tautasdziesmas. Divdesmitā gadsimta sākumā daži komponisti ceļoja, vācot tautas mūziku, ko spēlēja vai dziedāja cilvēki attiecīgajā valstī. Viņi bieži izmantoja dažas no šīm idejām savā mūzikā. Bartoks to darīja Ungārijā, kā arī Bulgārijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, un tādi cilvēki kā Sesils Šārps un komponists Ralfs Vorans Viljamss vāca tautas mūziku Anglijā. Amerikas Savienotajās Valstīs džeza ietekme uz klasisko mūziku ir daļa no tautas mūzikas stāsta.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir folkmūzika?
A: Tautas mūzika ir tradicionālā mūzika, kas atspoguļo kādas teritorijas, vietas vai valsts kultūru vai tradīcijas. Tā tiek nodota mutiski, nevis pierakstīta.
J: Kas ir tautasdziesmu izpildītājs?
A: Tautas dziesminieks ir persona, kas dzied tautasdziesmas, kuras ir daļa no tautas mūzikas.
J: Kādas ir trīs tautas mūzikas kategorijas?
A: Tautas mūzikas trīs kategorijas ir tautas dziedāšana, tautas dejas un tautas instrumenti.
J: Kā Bobs Dilans ietekmēja tautas mūziku 60. gados?
A: 1960. gados Bobs Dilans aizsāka jaunu mūzikas veidu, sajaucot tradicionālo tautasdziesmu ar rokenrolu, ko sauca par "folkroku".
J: Ar ko tautas mūzika atšķiras no klasiskās mūzikas?
A: Tautas mūziku var spēlēt un klausīties ikviens, savukārt klasisko mūziku ir izstrādājuši galvenokārt profesionāli mūziķi, kas to ir veltījuši mazākam cilvēku lokam.
Vai visu populāro kultūru uzskata par tautas mūziku?
A: Nē, lai gan termins "populārā kultūra" vai "popkultūra" mūsdienās attiecas uz tādu mūziku, ko cilvēki var dzirdēt televīzijā, radio un citos ierakstu veidos; daudzviet pasaulē par tautas mūziku uzskata gandrīz visu veidu mūziku, bet parasti tas attiecas tieši uz Eiropas un Amerikas mutvārdu tradīcijām.
J: Kā tehnoloģijas ir mainījušas to, kā mēs uztveram tautas mūziku?
A: Tehnoloģijas, piemēram, radio, televīzija, ieraksti, ir atvieglojušas mums piekļuvi dažādiem mūzikas veidiem, tāpēc tagad ir grūtāk atšķirt dažādus mūzikas veidus; arī tāpēc, ka šīs tehnoloģijas atvieglo šo melodiju pierakstīšanu, tās kā mutvārdu tradīcija ir kļuvušas mazāk nozīmīgas nekā agrāk.
