Klasiskā mūzika

"classic" nozīme

Vārds "klasisks" parasti nozīmē: māksla, kas ir tik laba, ka to vienmēr varēs baudīt nākamās paaudzes. Tas ir kaut kas tāds, kas ir kļuvis par paraugu nākamajiem māksliniekiem. Senās Grieķijas un Romas periodu dēvē par klasisko periodu, jo daudzus gadsimtus vēlāk cilvēki, atskatoties uz šīm senajām civilizācijām, uzskatīja, ka tās bija perfektas. Nesenajā Eiropas vēsturē 18. gadsimts tika dēvēts par klasicisma periodu, jo mūziķi, mākslinieki, rakstnieki un filozofi iedvesmojās no Senās Grieķijas un Romas klasiskā perioda mākslas formām. Tāpēc kaut kas, kas ir "klasisks", ir kaut kas tāds, ko vienmēr atcerēsies kā kaut ko izcilu. Par "klasiku" sauc tādas slavenas grāmatas kā Čārlza Dikensa romāni. Tāpēc "klasiskā mūzika" parasti nozīmē mūziku, kas netiks aizmirsta drīz pēc tās uzrakstīšanas, bet kuru, visticamāk, baudīs daudzas nākamās paaudzes.

Kontrasts ar popmūziku un džezu

Lai gan cilvēki dažkārt uzskata, ka klasiskā mūzika ir pretstats popmūzikai, tā joprojām var būt ļoti populāra. Tāpat kā visi mūzikas veidi, arī klasiskā mūzika var būt dažādās noskaņās: priecīga, skumja, biedējoša, mierīga, pārdomāta, vienkārša utt. Mocarts rakstīja savas serenādes un divertimentus, lai izklaidētu cilvēkus ballītēs. Klasiskās mūzikas skaņdarbi var būt diezgan īsi, bet tie var būt arī ļoti gari, kā liels, muzikāls stāsts. Mālera vai Šostakoviča simfonija var ilgt gandrīz stundu, bet opera ir visa vakara izklaide.

Klasiskā mūzika atšķiras no džeza arī tāpēc, ka īsts džezs ir improvizācija. Tomēr atšķirības ne vienmēr ir acīmredzamas. Klasiskā mūzika bieži ir iedvesmojusies no džeza, bet džezs - no klasiskās mūzikas. Džordžs Geršvins rakstīja mūziku, kas ir gan džeza, gan klasiskā mūzika. Arī klasiskā mūzika var būt improvizēta. Lielie komponisti Bahs, Mocarts un Bēthovens bieži improvizēja garus skaņdarbus uz ērģelēm, klavesīniem vai klavierēm. Dažreiz viņi šīs improvizācijas pierakstīja. Faktiski tās bija kompozīcijas, kas tika sacerētas vienā piegājienā.

Reliģiskā un nereliģiskā mūzika

Rietumvalstīs ļoti daudz mūzikas tika sarakstīts kristiešu dievkalpojumiem baznīcās un katedrālēs. To sauc par "sakrālo" (reliģisko) mūziku. Visa pārējā mūzika ir "laicīgā" mūzika. Vārds "laicīga" nozīmē to, kas nav svēts. Sakrālā un laicīgā mūzika mūzikas vēstures gaitā ir daudzējādi ietekmējušas viena otru. Sekulāro mūziku lielā mērā ietekmēja deja, un tā savukārt mainīja svētās mūzikas stilu. Piemēram: 16. gadsimta komponista Džovanni da Palestrīnas baznīcas mūzikai nav nekāda sakara ar deju mūziku, taču gan Johana Sebastiāna Baha sakrālā, gan laicīgā mūzika divus gadsimtus vēlāk ir pilna deju ritmu. Dažos mūzikas vēstures periodos ir bijuši atšķirīgi komponēšanas stili sakrālajai un laicīgajai mūzikai. Klaudio Monteverdi izmantoja divus atšķirīgus stilus savai baznīcas un nebaznīcas mūzikai. Kad komponisti eksperimentēja ar jauniem mūzikas rakstīšanas veidiem, viņi parasti to darīja ar laicīgo mūziku, un sakrālā mūzika to pārņēma vēlāk.

Poznaņas katedrāles koris

Termina "klasiskā mūzika" lietošana

Terminu "klasiskā mūzika" sāka lietot tikai 19. gadsimta sākumā. Tad cilvēki sāka runāt par klasisko mūziku, lai slavētu tādus dižos komponistus kā Bahs, Mocarts un Bēthovens. 20. gadsimtā tika izmantoti daudzi un dažādi komponēšanas veidi, tostarp mūzika, ko atskaņoja ar elektroniskiem instrumentiem, vai ļoti moderna mūzika, izmantojot dīvainas skaņas (eksperimentālā jeb "avangarda" mūzika), piemēram, Džona Keidža mūzika. Daži cilvēki uzskata, ka šāda veida mūziku nevar īsti raksturot kā "klasisko mūziku".

Izmantotie instrumenti

Klasisko mūziku var atskaņot instrumentiem vai balsij. Simfoniskais orķestris ir visizplatītākā instrumentu grupa klasiskās mūzikas atskaņošanai. Tajā ir četras instrumentu grupas: stīgu instrumenti, kas ietver vijoles, vijoles, čellus un klavieres, koka pūšaminstrumenti, kas ietver flautas, obojas, klarnetes un fagotus kopā ar dažāda lieluma saistītiem instrumentiem, pūšaminstrumenti: trompete, trombons, tuba un mežrags, un sitamie instrumenti, kas gandrīz vienmēr ietver timpānus, kā arī daudzus citus iespējamos sitamos vai kratāmos instrumentus. Tas ļoti atšķiras no tipiskas rokgrupas, kurā ir bundzinieks, ģitārists, viens vai divi dziedātāji un elektriskais basģitārists un taustiņinstrumenti. Klasiskās mūzikas instrumentus parasti elektroniski nepastiprina.

Tas pats attiecas arī uz balsi. Dziedātāji var būt soprāni, alti, tenori vai basi atkarībā no balss diapazona. Viņu balsis netiek pastiprinātas. Jo īpaši operdziedātājiem ir jāattīsta ļoti spēcīgas balsis, kas būs dzirdamas pāri orķestrim un tiks projicētas līdz pat operas zāles aizmugurei.

Klasiskajā mūzikā izmantotie instrumenti attīstījās dažādos laikos. Daži no pirmajiem bija pazīstami viduslaiku mūzikā. Trombons un trompete simtiem gadu gandrīz nemainījās, bet vijoļu dzimta attīstījās no tautas instrumentiem, piemēram, vijolēm, un pakāpeniski aizstāja vijoles, veidojot mūsdienu orķestra pamatu. Tas notika līdz 17. gadsimta sākumam, kad tika izgudrota opera.

Kopumā mūzikas instrumenti ir kļuvuši skaļāki, jo koncertzāles ir kļuvušas lielākas. Vijoles ir skaļākas par altiem. Mūsdienu vijoles ir skaļākas nekā 17. gadsimta sākuma vijoles, galvenokārt tāpēc, ka tām ir metāla stīgas, nevis zarnu stīgas. Klavieres radās no klavihorda, kas patiešām bija ļoti kluss. Koka pūšaminstrumenti attīstījās no renesanses instrumentiem, klarnete tika izgudrots 18. gadsimta vidū, bet saksofons un tuba radās vēl vēlāk. Mūsdienu trompetes skan daudz spilgtāk nekā 18. gadsimta trompetes.

Klasiskās mūzikas skaņdarbu forma (forma)

Lielākā daļa populārās mūzikas ir balstīta uz dziesmu formu, bet klasiskajā mūzikā ir daudz dažādu formu, no kurām dažas var izmantot ilgā laika posmā, veidojot lielus skaņdarbus. Klasiskajai mūzikai var būt daudzas formas, tostarp simfonija, koncerts, oratorija, opera, sonāte, fūga vai jebkura dejas daļu kombinācija, piemēram, svītas. Daudzos garākos skaņdarbos tiek attīstītas īsas melodijas, kas tiek mainītas skaņdarba gaitā. Bēthovena Piektā simfonija ir labs piemērs skaņdarbam, kas no četrām notīm izvēršas lielā, apmēram pusstundu ilgā skaņdarbā.

Muzikālā izglītība un klasiskās mūzikas vispārēja izmantošana

Cilvēkiem, kuri vēlas labi izpildīt klasisko mūziku, daudzus gadus ir cītīgi jāstrādā. Parasti viņi ir ieguvuši oficiālu izglītību mūzikas koledžā vai konservatorijā un mācās pie pazīstamiem mūzikas skolotājiem.

Klasiskās mūzikas mūziķi bieži vien pavada daudz laika, rūpīgi pārdomājot skaņdarbus, īpaši tos, kurus viņi izpilda. Viņi pēta tādas lietas kā harmonija un kontrapunkts, lai palīdzētu izprast, kā komponisti domāja, veidojot skaņdarbu. Šādi aplūkojot skaņdarbus, to sauc par "mūzikas analīzi". Cilvēki, kuri specializējas domāšanā un rakstīšanā par mūziku, var kļūt par mūzikas profesoriem vai pasniedzējiem universitātēs.

Klasiskā mūzika bieži dzirdama populārajā kultūrā. Tā tiek izmantota kā fona mūzika filmās, televīzijas programmās, reklāmās un pat mobilo telefonu zvanu signālos. Lielākā daļa Rietumu pasaules iedzīvotāju atpazīst daudzas klasiskās mūzikas melodijas, iespējams, pat paši to neapzinoties. Daži klasiskās mūzikas skaņdarbi ir kļuvuši ārkārtīgi populāri, piemēram, dziesma Nessun dorma no Džakomo Pučīni operas Turandota, ko dziedāja trīs tenori Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hosē Karrerass un kas tika izmantota kā 1990. gada Pasaules futbola čempionāta melodija. Tas lika daudziem cilvēkiem, kuri nekad iepriekš nebija interesējušies par operu, sākt par to interesēties.

Klasiskās mūzikas vēstures izklāsts

Viduslaiki

Klasiskās mūzikas vēsture aizsākās vēlajos viduslaikos. Baznīcai rakstītā mūzika gandrīz vienmēr bija vokāla (dziedāšana), jo instrumentus uzskatīja par nešķīstošiem. Tas tāpēc, ka uz tiem spēlēja velns, un tāpēc, ka tos izmantoja dejām. Bija daudz deju mūzikas, bet lielākā daļa no tās ir zudusi, jo tā nekad netika pierakstīta.

Mūsdienās tiek pieminēti viduslaiku komponisti Leonēns, Perotēns un Gijoms de Mako.

Renaissance

Renesanses laikmets ilga no 15. gadsimta līdz 17. gadsimtam. Šajā laikā ievērojami pieauga gan sakrālās, gan laicīgās mūzikas komponēšana. Eiropā tika uzceltas daudzas lielas katedrāles, un komponisti tām rakstīja mūziku, galvenokārt vokālo mūziku. Ļoti populāra kļuva arī laicīgā mūzika, īpaši dziesmas un madrigāli, kurus dažkārt pavadīja instrumenti.

Šī perioda izcilākie komponisti ir: Džovanni da Palestrina, Orlando di Lasso, Tomass Talliss un Viljams Bērds.

Baroka periods

Baroka periods ilga no aptuveni 17. gadsimta līdz 18. gadsimta vidum. Šajā laikā vairāk vai mazāk izveidojās mūsdienu orķestris, kādu to pazīstam. Tas bija arī operas izgudrošanas laiks. Lielākā daļa mūziķu strādāja vai nu baznīcai, vai arī bagātiem cilvēkiem, kuriem bija savi orķestri. Daudzi no viņiem sāka strādāt arī operas namos.

Šī laika izcilākie komponisti ir: Šūts, Henrijs Pērcels, Antonio Vivaldi, Georgs Frīdrihs Hendelis, Johans Sebastians Bahs, Domeniko Skarlatti un Georgs Filips Telemanis.

Klasiskais periods

Laika posmu no 1760. līdz 1825. gadam dēvē par klasicisma periodu. Komponisti daudz domāja par savu skaņdarbu formām un ietekmējās no sengrieķu un romiešu klasiskās mākslas. Tika izgudrota simfonija un dažādas kamermūzikas formas, tostarp stīgu kvartets.

Izcilākie komponisti ir: Jozefs Haidns, Volfgangs Amadeuss Mocarts, Kristofs Villibalds Gluhs un Ludvigs van Bēthovens.

Romantisma periods

Laika posmu no 1820. līdz 1910. gadam dēvē par romantisma periodu. Komponisti turpināja izmantot 18. gadsimtā izgudrotās formas, taču viņi arī uzskatīja, ka ļoti svarīgas ir personiskās izjūtas un emocijas. Mūzika orķestrim dažkārt vēstīja stāstu (programmas mūzika). Mūziķus, kuri izcili spēlēja savus instrumentus (piemēram, Paganīni), pielūdza kā varoņus. Bēthovens un Šūberts daudzējādā ziņā pieder ne tikai pie klasicisma, bet arī pie šī perioda. Tas bija laiks, kad sabiedrībā notika daudz pārmaiņu. Pēc Napoleona kariem vairs nebija tik daudz valdošo aristokrātu dzimtu. Valstīm apvienojoties, valdīja liela nacionālisma sajūta. 19. gadsimta mūzika bieži ir nacionālistiska: komponisti rakstīja savai valstij raksturīgu mūziku.

Daži no izcilākajiem komponistiem ir: Ludvigs van Bēthovens, Francs Šūberts, Hektors Berliozs, Frederiks Šopēns, Roberts Šūmanis, Fēlikss Mendelszons, Antons Brukners, Johanness Brāmss, Pjotrs Iljičs Čaikovskis, Edvards Elgars, Gustavs Mālers un Rihards Štrauss.

20. gadsimts

Par 20. gadsimta klasisko mūziku (jeb "moderno mūziku") sauc mūziku, kas radīta aptuveni no 1910. gada. Šajā laikā daudzi komponisti uzskatīja, ka viss jau ir pagātnes komponistu darīts, tāpēc viņi vēlējās atrast jaunus kompozīcijas veidus. Klods Debisī, Arnolds Šēnbergs un Igors Stravinskis jo īpaši atrada jaunus veidus, kā rakstīt mūziku, kurai nav obligāti jābūt tonālai (kādā noteiktā tonācijā). Klasisko mūziku ietekmēja džezs, īpaši amerikāņu komponisti. Gadsimta beigās tādi cilvēki kā Pjērs Bulēzs un Karlheincs Štokhauzens eksperimentēja daudzos citos veidos, tostarp ar elektronisko mūziku (magnetofoni utt.). Mūsdienu komponisti ir apvienojuši dažas no šīm idejām, lai attīstītu savu stilu.

Daži no nozīmīgākajiem komponistiem ir: Klods Debisī, Žans Sibēliuss, Moriss Ravels, Arnolds Šēnbergs, Igors Stravinskis, Bēla Bartoks, Ārons Koplends, Bendžamins Britens, Dmitrijs Šostakovičs, Leonards Bernsteins, Filips Glāss, Dmitrijs Kabalevskis, Džeimss Makmilans, Džūdita Veira, Pīters Maksvels Deiviss.

Agrīns rakstītas mūzikas piemērs: viduslaiku komponista Gijoma de Mako skaņdarba manuskripts.

Secinājums

Nekad nav bijis iespējams precīzi pateikt, ko tieši nozīmē "klasiskā mūzika". Daudz dažādu mūzikas veidu ietekmē viens otru. Kopš 1970. gada ir vēl grūtāk noteikt skaidras robežas starp rokmūziku, popmūziku, klasisko mūziku, folkloru, džezu un pasaules mūziku. Tas liecina, ka klasiskā mūzika, tāpat kā citi mūzikas veidi, turpina attīstīties un atspoguļo sabiedrību, no kuras tā nāk.